Ar saknēm izrauti no savas vides. Pusaudze plāno ukraiņu radiniekus apmācīt tehnoloģijās

"Nav noslēpums, ka jauniešiem digitālā pasaule ir kā gaiss, ko elpot, kamēr vecākā gadagājuma ļaudis tajā bieži klūp un maldās, kļūstot par kiberuzbrukumu un dezinformācijas kara upuriem," norāda Baltijas Mediju izcilības centrs (BMIC), stāstot par projektu "Digitāli kopā".

Šim apgalvojumam piekrīt arī stāsta galvenā varone, kura pati ikdienā aktīvi izmanto gan sociālos tīklus, gan citas iespējas, ko sniedz mūsdienu modernās tehnoloģijas: "Mēs, jaunieši, katru dienu izmantojam telefonu, sociālos tīklus. Mūsu dzīve ir medijos. Mēs dzīvojam savā pasaulē – telefonā – un to, kas notiek reālajā dzīvē mums apkārt, neredzam." Meitenes vecāka gadagājuma tuviniekiem gan šī pasaule ir sveša.

Portālam "Delfi" jaunā meitene stāsta, ka viņas vecmāmiņas māsa ar vīru ne pārāk labi orientējas tehnoloģijās – viņi nezina, "kas un kā ir jādara", bet kaut ko jau saprotot. Jauniete pauž, ka vēlētos pastāstīt un parādīt tuviniekiem, kādas ir viedtālrunī pieejamās funkcijas un kā ierīce darbojas: "Piemēram, lejupielādēt kādu programmu vai aizsūtīt fotogrāfiju – viņi nezina, kā to darīt."

Projektā "Digitāli kopā!" jauniešiem ir iespēja kļūt par brīvprātīgajiem mentoriem saviem vecvecākiem vai citiem savas kopienas senioriem. Pirms tam gan pusaudžiem bija jāapmeklē sešu stundu apmācības kursi, kuros, strādājot ar ekspertiem digitālo prasmju, medijpratības un starppaaudžu sadarbības jomā, bija iespēja nostiprināt savas zināšanas un iemācīties, kā efektīvāk apmācīt citus.

Anna gan sarunā atzīst, ka nodarbībās lielu daļu mācīto zinājusi jau pirms tam: "Es labi orientējos tehnoloģijās." Tomēr atkārtot nekad nenāk par ļaunu, un, iespējams, pat gadās uzzināt ko jaunu. Meitene norāda, ka ikdienā savas prasmes galvenokārt izmanto, lai veiktu sev svarīgos maksājumus internetbankā. Tāpat viņa, kā vairums citu pusaudžu, aktīvi izmanto sociālos tīklus, tai skaitā populārās platformas "Instagram" un "TikTok". Aprakstot savus plānus attiecībā uz radiniekiem, viņa norāda: "Es mēģināšu izstāstīt pēc iespējas vairāk to, ko mums stāstīja [apmācības kursos], – kā lejupielādēt aplikāciju, kā atvērt un aizvērt dažādus logus un tā tālāk."

Atbildot uz jautājumu, kuras, viņasprāt, ir tās primārās lietas, kas radiniekiem būtu jāapgūst, meitene izceļ prasmi digitāli apmaksāt rēķinus un orientēties internetbankā. Pēc ierašanās Latvijā abi seniori esot kļuvuši par "SEB bankas" klientiem, tomēr, lai pilnvērtīgi apmaksātu rēķinus, viņiem ir vajadzīgs kodu kalkulators vai "Smart-ID". Viņasprāt, "Smart-ID" ir pat vienkāršāks variants. Tāpat svarīgi esot iemācīt radiem, kā izmantot sociālos tīklus. Profili platformā "Facebook" jau esot izveidoti, un tagad tikai jāapgūst, kā tad īsti tos lietot.

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Attīstības programma (UNDP) sadarbībā ar Ukrainas Digitālās transformācijas ministriju ik gadu veic pētījumu, lai atklātu, kā ukraiņi izmanto publiskos elektroniskos pakalpojumus. 2022. gada septembrī veiktajā pētījumā noskaidrots, ka valstī elektronisko pakalpojumu lietotāju skaits pieaudzis jau trešo gadu pēc kārtas. Pētījums arī uzrādījis, ka no 2021. līdz 2022. gadam tas pieaudzis par 3%, savukārt kopš 2020. gada – par 10%. Lielākā daļa respondentu – 52% – izmantoja Ukrainas valsts pārvaldes pakalpojumu portālu "Diia".

Arī Anna uzsver, ka, atbraucot uz Latviju, radinieki piedzīvoja digitālas pārmaiņas, jo līdz šim izmantojuši "Diiia", ar kuru sabiedrība iepazīstināta vien 2020. gadā. "Ukrainā bija citādas platformas, bet Latvijā atkal citas," norāda jauniete.

UNDP pētījumā uzsvērts, ka 2022. gadā elektroniskos pakalpojumus izmantojuši vien 33,5% aptaujāto ukraiņu senioru. Kā galvenie iemesli elektronisko pakalpojumu neizmantošanai minēti: nav bijis nepieciešamības, prasmju trūkums, kā arī īpašumā nav ierīču, kurām ir pieeja internetam. UNPD secināts, ka visvairāk valsts e-pakalpojumus izmantojuši gados jaunāki respondenti, kā arī blīvāk apdzīvoto vietu iedzīvotāji un ukraiņi ar augstāku izglītības līmeni.

"Man liekas, ka vispirms jāiemācās pamata lietas, piemēram, internetbankas lietošana. Bet, runājot par sociālajiem tīkliem, es nedomāju, ka vecvecākiem vai radiniekiem ir vajadzīgs "TikTok"," sarunā prāto Anna. "Es domāju, ka sākumā vajadzētu parādīt telefona pamata funkcijas, piemēram, kur atrodas bildes, kaut kādas mapes, kā pārstartēt telefonu, kā aizsūtīt ziņas. Piemēram, maniem radiniekiem no Ukrainas nav "WhatsApp", līdz ar to viņiem vajag iemācīties, kā sūtīt ziņas vai fotogrāfijas. Tikai pēc tam virzīties uz kaut ko sarežģītāku," secina jauniete.

Pēc Krievijas sāktās agresijas 2022. gada 24. februārī Latvijā ieradās ne tikai Annas radinieki, bet arī daudzi citi Ukrainas seniori, kuriem nu bija jāpierod pie pagaidu dzīves jaunā vietā. Runājot par ukraiņiem Latvijā, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākabsone-Gavala un projektu vadītāja Irina Soldatova uzsver, ka bēgļu iejušanās mūsu valstī lielā mērā ir atkarīga no tā, kad cilvēks ir ieradies: "Respektīvi, kopš pagājušā gada februāra ir pagājuši vairāk nekā 18 mēneši. Daudzi cilvēki, kas šeit atbrauca pirms gada, pusotra gada vai pat agrāk, nu jau ir iedzīvojušies." Kā piemēru Jākabsone-Gavala min kolēģi Irinu, kura arī Latvijā ieradās no Ukrainas: "Bērni ir skolā, ir darbavieta, B1 līmenī latviešu valoda – šis ir viens unikāls piemērs."

Tomēr esot arī Ukrainas pilsoņi, kam Latvijā iedzīvoties neizdodas vai kas to vienkārši nevēlas. "Ir ļoti daudzi cilvēki, kuriem joprojām ir čemodānu sajūta. Viņiem joprojām ir sajūta, ka viņi tūliņ, tūliņ brauks atpakaļ," norāda pārstāves, uzsverot, ka liela daļa no šiem cilvēkiem ir tieši seniori. "Līdz ar to nav vēlmes iekļauties Latvijas sabiedrībā – ne iedzīvoties, ne meklēt mājokli. Un viņi paliek izmitināšanas vietās vai nemeklē labāku darbu un joprojām strādā zemi atalgotu vai mazkvalificētu darbu, nemācās latviešu valodu un nelaiž bērnus skolā," skaidro organizācijas pārstāves.

Biedrības projektu vadītāja Soldatova, kura īpaši strādā ar ukraiņu senioriem, uzsver: "Piemēram, senioriem būtiskākais faktors, kas liedz iekļauties sabiedrībā, ir vientulības sajūta. Viņi ir pilnībā izrauti ar saknēm no savas vides." Šis aspekts attiecoties uz teju visiem senioriem: "Viņiem ir cita dzīves pieredze uzkrāta, kā lai pasaka, visa dzīve nodzīvota kaut kur citur."

Portāls "Delfi" Iekšlietu ministrijas Komunikācijas nodaļā uzzināja, ka kopumā Latvijā šobrīd reģistrēti 32 617 Ukrainas civiliedzīvotāji. Lielākā daļa – 23 815 – ir pilngadīgi ukraiņi, un 8800 ir nepilngadīgie. Vecumā no 65 gadiem Latvijā ir 2497 personas. Iestāde gan norāda: "UCASNIR [Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta sniegšanai nepieciešamās informācijas reģistrā] tiek reģistrēti tie Ukrainas civiliedzīvotāji, kas vēršas pēc kāda veida palīdzības pašvaldībās. UCASNIR nav reģistrēti visi civiliedzīvotāji, kuriem Latvijā piešķirts pagaidu aizsardzības statuss."

Biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" pārstāves sarunā arī uzsver, ka latviešu izpratne par to, kas ir seniors, ļoti atšķiras no ukraiņu. "Ukrainā ir zemāks pensijas vecums, līdz ar to daudzi cilvēki, kas Ukrainā jau bija pensionējušies, atbrauc šeit – un viņiem ir jāiet uz darba tirgu, jo viņi šeit nav pensionāri. Bet arī kopumā sajūta par to, ka tu esi seniors, kā Irina saka, Ukrainā ir jau no kāda 50 gadu vecuma," skaidro valdes locekle. Savukārt Latvijā nevienam šajā vecumā vēl neesot sajūtas, ka viņu var uzlūkot kā senioru.

Kā galvenos ukraiņu senioru izaicinājumus Soldatova min darba meklējumus, finansiālos apsvērumus un komunikācijas trūkumu ar citiem cilvēkiem – atsvešinātību. "Jaunieši daudz vieglāk atrod darbu, līdz ar to kopumā daudz vieglāk iekļaujas sabiedrībā nekā seniori. Senioriem tas ir ļoti sarežģīti. Ļoti neliels skaits senioru spēj pieņemt to, ka viņi šeit paliks, un, objektīvi skatoties, mēs saprotam, ka viņi paliks," secina pārstāves.

"Tam, kurš ir pieņēmis un sapratis, ka karš tūlīt nebeigsies un būs te kādu laiku jāpaliek, arī ir vieglāk iekļauties, meklēt darbu, mācīties latviešu valodu, atrast dzīvokli un kaut kādā veidā ar maziem solīšiem labiekārtoties," norāda Jākabsone-Gavala.

Tomēr viņa uzskata, ka tas netiek integrēts mūsu politikā: "Mums nav ilgtermiņa skatījuma uz iekļaušanas politiku. Mēs joprojām esam pagājušajā gadā, kad mums tik visiem bija jāpalīdz ukraiņiem kaut kur galvas nolikt. Bet tas jautājums ir atrisināts. Mums ir jādomā par iekļaušanās jautājumiem – kā palīdzēt cilvēkiem maksimāli nostāties uz kājām." Tomēr esot jāņem vērā, ka arī visi seniori nav vienādi: "Ir, kas ir no Ukrainas pilsētām, un tad viņi Rīgā jūtas labi, bet tie, kas ir no laukiem, īstenībā labāk gribētu palikt laukos."

Jākabsone-Gavala atminas, ka pirms pāris mēnešiem bijusi kādā no ukraiņu izmitināšanas vietām un sastapusies ar kundzi gados, kura teikusi: "Es nespēju noticēt, ka man mūža nogalē ir jādzīvo kopmītnē." Sievietei dzīvē viss esot mainījies: "Viņa dzīvo ar nepazīstamiem cilvēkiem un nodarbojas ar to, ko nekad nebija domājusi."

Tāpat Jākabsone-Gavala novērojusi, ka, ukraiņu vecākiem sākot strādāt, aizvien biežāk tiek atvesti vecvecāki, lai pieskatītu bērnus, kas mācās tiešsaistē.

Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" izveidojusi īpašu grupu Ukrainas senioriem. Ukraiņu seniori tiek iesaistīti dažādās aktivitātēs, piemēram, galda spēlēs, latviešu valodas kursos, ekskursijās: "Bijām Siguldā un Cēsīs. Tepat Rīgā viss ir iziets. Arī uz koncertiem." Daudzas aktivitātes norisinoties kopā ar "Rīgas aktīvo senioru aliansi". "Tas, ko viņi Irinai saka, kad sanāk kopā senioru grupiņā, – neskatoties uz to, ka viņi dzīvo ar kādu kopā, šī ir tā vieta, kur viņi var tiešām aprunāties viens ar otru, šeit labāk saprot viņu problēmas," uzsver biedrības valdes locekle.

Stāsta varone Anna projektu "Digitāli kopā!" novērtē atzinīgi, uzsverot, ka trūkumus tajā nesaskata: "Es saprotu, ka mēs seniorus varam apmācīt arī bez projekta, bet šādi mēs varam vēl vairāk kaut ko uzzināt un nodot tālāk. Es zinu daudz par tehnoloģijām, bet projektā es varēju uzzināt vēl vairāk."