Tieši pirms diviem gadiem, 2022. gada maija izskaņā, Krievija paziņoja par Mariupoles ieņemšanu. Pēc divus mēnešus ilgušas cīņas un lieliem upuriem pēc Ukrainas Bruņoto spēku ģenerālštāba pavēles Krievijas spēkiem padevās metalurģijas rūpnīcas "Azovstaļ" aizstāvji, tostarp "Azov" brigādes vīri un sievas.
Vīriešiem uzrīdīja suņus
Pastāstiet par sevi!
Pēc izglītības esmu medmāsa – tas bija mans bērnības sapnis. Pēc devītās klases mācījos medicīnas koledžā un pēc tam strādāju slimnīcā. Nedaudz vēlāk nolēmu doties uz fronti par medmāsu. Tā es [sāku dienēt] bruņotajos spēkos dažus gadus pēc Krimas okupācijas.
Kur jūs atradāties pilna mēroga kara sākumā?
Pirms vispārējā iebrukuma mums bija pastāvīga rotācija: dodamies uz fronti, dodamies atpakaļ. Vidēji rotācija tolaik ilga astoņus līdz deviņus mēnešus. Šajā laikā mēs atradāmies frontes līnijā, tad uz pāris mēnešiem devāmies uz dislokācijas vietu atpūtas un veselības uzlabošanas nolūkā, tad vēl trīs četrus mēnešus pavadījām militārajās mācībās poligonā, un tad atkal rotējām. 2022. gada sākumā mēs atradāmies pozīcijās Doņeckas apgabala dienvidos.
Kā nokļuvāt gūstā?
Mēs padevāmies "Azovstaļ" rūpnīcā. Tā bija pavēle – padoties, lai saglabātu to dzīvības, kas tobrīd vēl bija dzīvi. Mums paskaidroja, ka mēs uz īsu laiku nonāksim nebrīvē, ka mūs pavadīs Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas un ANO pārstāvji, ka mums jānodod personīgie ieroči un ka mūs salādēs autobusos un aizvedīs uz "pelēko zonu" (okupēto Ukrainas teritoriju, bet ne Krieviju – red.).
Bijāt ievainota?
Bija brūces no [2022. gada] marta. Padošanās brīdī tās vairs nebija ļoti aktuālas. Man bija ievainojumi no šrapneļiem, bet, paldies Dievam, ne smagi. Vēl bija jūtamas kontūzijas sekas, jo viens šrapnelis bija skāris galvu.
Vai gūstā nesaņēmāt nekādu palīdzību?
Es palīdzību nemeklēju. Mani katru dienu mocīja galvassāpes, nepārtraukta džinkstoņa ausīs, troksnis, reibonis. Tam nepieciešami izmeklējumi, intravenozas injekcijas... Tur neko tādu nedara. Ja runājam par to, kā tika nodrošināta medicīniskā aprūpe, situācija kolonijās, kurās mani turēja, bija ļoti atšķirīga.
Pirmajā kolonijā vienkārši nebija nekā medicīniskās aprūpes nodrošināšanai. Viņiem bija tikai no mums sagrābtie medicīniskie piederumi – pārsēji un tabletes. Taču tur nebija problēmu [smagi ievainotās vai slimās] nogādāt Doņeckā. Dažas pat tika hospitalizētas un gulēja slimnīcā. Ja mums bija vajadzīga palīdzība, laiku pa laikam pie mums ieradās ārsts. Viņam ciešā uzraudzībā bija atļauts mūs izmeklēt.
Tiklīdz mēs iebraucām [kolonijā], ieradās televīzija un daudz cilvēku civilās drēbēs. Viņi mūs ātri safilmēja – kolonijas darbinieki viņus visu laiku steidzināja. Mani vecāki par manu krišanu gūstā uzzināja no šajā brīdī uzņemtas fotogrāfijas. Nākamajā dienā mūs – simt cilvēkus – no sākotnējās vietas pārcēla uz trim mazām kamerām.
Gulējām pa divām gultās, pārējās uz grīdas. Pat nebija laika savā starpā mainīties, jo uzraugi un izmeklētāji nepārtraukti mūs pārvietoja, lai neviena ilgi nepaliktu vienā kamerā ar tām pašām biedrenēm. Dažas pašas vēlējās gulēt uz grīdas, jo bija vasara un mazā kamerā bez ventilācijas, kurā atradās ap 30 cilvēku, jūlijā gulēt divatā gultā nebija pārāk jautri.
Kāpēc sievietes ievietoja kamerās?
Mums neļāva kontaktēties ar vīriešiem, tāpēc ievietoja atsevišķās kamerās. Mums nepiešķīra baraku – tādās viņi izmitināja vīriešus, pa 500 cilvēkiem vienā.
Kopumā tā bija pamesta veca soda izciešanas vieta, bez logiem, bez apkures, bez sanitārajām telpām, bez tekoša ūdens un vispār elementāra ūdens. Ūdeni ieveda tikai kannās. To mēs taupījām. Tualete bija caurums kameras grīdā. Bija logi, bet tie bija ļoti mazi, un telpā nebija normālas ventilācijas. Taču bija arī kameras, kurās logu vispār nebija.
Stāvu augstāk katru dienu spīdzināja mūsu zēnus.
Vai jūs to dzirdējāt?
Katru dienu, cik biju šajā kolonijā. Tur tas visu laiku notika – kādu ieved, kādu nopratina, kādu sit. Tā tas notika katru dienu.
Ko tieši jūs dzirdējāt?
Visu. Sitienus, kliedzienus, vardarbību. Viņi viņus kāra, grieza, izvaroja. Zēnus sēdināja uz pudeles. No gumijas stekiem izgrieza dažāda izmēra dzimumorgānu imitācijas. Mēs par to zinājām, jo uzraugi nāca pie mums tos rādīt. Viņi droši vien gribēja ņirgāties – smadzeņu tur nebija daudz. Puiši tika piekauti līdz nemaņai un pēc tam tādi arī iznesti.
Reiz es dzirdēju, kā
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
