Mihails Gavriļuks vēl pavisam nesen bija kazaks no Ukrainas rietumiem. Kad sākās Eiromaidana notikumi, kazaki, tāpat kā agrāk, bija vieni no pirmajiem, kas pievienojās briestošajai revolūcijai Kijevā.
34 gadus vecais vīrietis uzreiz iekļuva notikumu centrā un aktīvi piedalījās sadursmēs, kad "Berkut" un iekšlietu dienestu spēki mēģināja izdzenāt protestētājus. Vienā no šīm sadursmēm Mihailu notvēra likumsargi, izģērba kailu sniegā, nežēlīgi sita, ņirgājās par viņu un to visu filmēja.
Taču viņš šim teroram nepakļāvās, bet uzreiz pēc tā atgriezās uz barikādēm, Tagad Gavriļuks, visticamāk, ir galvenais Eiromaidana varonis. Kazaku nakts nometnē ar viņu sarunājās DELFI korespondents.
Daudzi Eiromaidanā jūs, kazakus, ciena. Kad šodien notvēra "titušku" (tituškas - 2013.gada maijā Ukrainā radies nosaukums, kas apzīmē cilvēkus, pārsvarā, jauniešus, kas tiek izmantoti pret Eiromaidanu vērstiem politiskiem mērķiem gadījumos, kad nepieciešama fiziska spēka pielietošana, kā arī dažādu provokāciju un konfliktu organizēšanai) atveda viņu pie jums. Kāpēc cilvēki uztic jums kārtības nodrošināšanu?
Mēs esam taisnīgi. Arī tad, kad notvēra šo "titušku", mēs viņu nesitām, pat pabarojām. Apskatījām, pārbaudījām pasi. Iedevām paēst, iedevām apģērbu un palaidām.
Mēs neatņēmām viņam dokumentus, stingri nesodījām, jo viņi taču arī ir cilvēki, ne jau pēc savas vēlēšanās viņi šeit ir. Viņus vara spiež tā rīkoties, viņus no visurienes ved, viņiem piedraud ar atlaišanu no darba, ka atņems valsts piešķirtos dzīvokļus. Viņus veda protestēt pret mums, tur reti kurš piedalījās pats pēc savas gribas. Starp tiem, kuri bija tur pēc savas gribas, ne mazums bija tādu, kuriem patīk iedzert, tādu, kam patīk nauda, taču lielāko daļu piedalīties piespieda valsts.
Jūs tik cēli runājat, lai gan ar jums tā izrīkojās "Berkut" ...
Nē, tas nebija "Berkut", tie bija "Jaguāri". Tā ir cita apakšvienība. "Jaguāri" ir no Kaļinovkas rajona. Tādu apakšvienību ir daudz un visi tie ir zvēri - "Skorpioni", "Jaguāri" "Berkuti" (latv.val. - klinšu ērgļi), viņiem ka tikai zākāties, izsmiet cilvēkus, izbaudīt šo procesu.
Kā jūs uzzinājāt, ka tie ir "Jaguāri" nevis "Berkut", kā tika uzskatīts sākumā?
Es to neuzzināju, bet kazaki apstiprināja, ka viņi tos meklē. Es pats to nedaru, man viņi nav vajadzīgi. Pēc tā, ko viņi ar mani izdarījuši, kazakiem tagad ir jārīkojas pēc taisnības, saprotiet? Mums, kazakiem, ir tā: ja brāli apvainoja, tad šim cilvēkam jāsaņem sods. Es pats par to neko pat nezināšu, mana sirdsapziņa būs tīra. Un, ja es uzzinātu, ka manu brāli kāds šādi apvainojis, es arī tagad būtu Kaļinovkā un meklētu iespējas atriebties.
Tad jūs, kazaki, esat brālība?
Mēs visā Ukrainā esam kā liela ģimene. Kazaks kazakam - brālis, kas devis uzticības solījumu Ukrainai un tās tautai. Mums brālis iestājas par brāli. Citādi nevar paskaidrot. Brālis par brāli un viss.
Ja runā par ielu kaujām, pastāstiet vēlreiz, kā Jūs nokļuvāt specvienības nagos?
Kā es jau iepriekš teicu, šo kauju laikā es glābu cilvēkus, Es esmu kazaks, es esmu zvērējis aizstāvēt Ukrainu un tās tautu. Kad es dzirdēju, ka "Berkut" sāk uzbrukumu, es uzreiz skrēju uz pirmajām rindām, jo tur ir cilvēki, kam nepieciešama mana palīdzība. Kad es ierados, cilvēki sāka atkāpšanos.
Es no zemes cēlu ievainotos un rādīju, kurp viņiem bēgt. Bija viens smagi ievainots, es viņu piecēlu, parādīju, kur paslēpties un viņš aizgāja. "Berkut" sāka nežēlīgi sist protestētājus, bet, kad es palīdzēju cilvēkiem, specvienība sāka ātri man tuvoties. Aiz manis tai brīdī bija ļaužu pūlis, starp kuriem, izrādās, bija "tituškas", kas pārdevušies varai, nolādot savu bērnu nākotni. Viņi tad arī mani no muguras nogāza zemē, kad līdz "Berkut" spēku līnijai bija palikuši trīs metri. Viņi ātri tuvojās un neļāva man piecelties. Pēc tam mani izģērba, ņirgājās par mani, bet pēc tam aizveda uz iecirkni.
Bet vai šādā gadījumā Jūs neaizsargāja starptautiskie likumi? Parasti mediķiem, kas sniedz palīdzību sadursmēs, tiek piešķirta neitralitāte?
Nu, es nebiju mediķis, man nebija nekādu atšķirības zīmju, bet rokās man bija vairogs, lai aizsargātos no granātām.
Bet Jūs metāt akmeņus policijas virzienā?
Nē, ar to pārsvarā dažādi puišeļi nodarbojās. Es piedalījos, centos palīdzēt, visu redzēju. Viņi centās izprovocēt miliciju, lai tā uzbruktu protestētājiem. Iespējams, ka arī "tituškas" bija, es nezinu. Viņi sāka šo agresijas vilni, bet pēc tam nācās šo situāciju risināt.
Jūs neesat aizdomājies, ko darītu ar šiem "Jaguāriem", ja viņi nokļūtu jūsu rokās? Atdotu tautai, vai...?
Ja manās rikās nonāktu kaut vai viens "Jaguārs"... es viņu pabarotu un atdotu cilvēkiem. Iedotu paēst, iedotu tēju un palaistu ar dievpalīgu. Kā cilvēki tālāk nolemtu, tā arī būtu. Ja nolemtu piekaut, piekautu, ja nolemtu palaist - palaistu un viņš aizietu.
Bet cilvēki viņus neieredz? Īpaši pēc tam, kad viņi par jums ņirgājās un prasīja, lai jūs teiktu, ka viņus mīlat?
Jā, patiešām neieredz - cik cilvēki jau no viņiem ir cietuši. Bet kad mani notvēra, patiešām mēģināja piespiest, lai es to teiktu, taču tas bija pret manu gribu. Ja es viņus būtu paklausījis, tad tas nozīmētu rīkoties pašam pret sevi.
Pēdējais jautājums - ko jūs teiktu DELFI lasītājiem un Lietuvas iedzīvotājiem?
Ko es gribētu teikt Lietuvas cilvēkiem... Brāļi un māsas! Es jums gribu teikt: esiet vienmēr stipri garā, pastāviet par patiesību un patiesība būs ar jums. Lai Dievs sargā mūsu un jūsu ģimenes, mūžīgi mūžos, āmen!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
