Foto: F64
"Nu, tad ar dievpalīgu!" mūsu sarunu moži iesāk kino meistars, uz ko atsaku, ka viss tak uz mūsu pleciem un pašiem vien būs jādara – vai nu dievpalīgs te ko diži ko līdzēs. "Vajag ticēt, ka labos darbos Viņš tev vienmēr palīdzēs un sargās. Tiesa, akli paļauties, ka tavā vietā kāds visu nokārtos, nevajag."

Turpina viņš ar latgaliešu anekdoti: "Pienāk rudens, Kazimirs lūdz Dieviņu, lai palīdz – sieva un bērniņi badā, nekā nav, ziema priekšā. Nākamo gadu tas pats – rudens klāt, Kazimirs atkal lūdz, lai Dieviņš palīdz. Kad trešajā gadā atkārtojas tas pats, Dievs neiztur un saka: "Klausies, Kazimir, paņem un uzar arī tu pats kādu vadziņu!" Tā tas ir. Dieviņš palīdz tam, kurš strādā. Palīdz tam, kurš meklē. Palīdz tam, kurš lūdz. Bet nav jālūdz kā patmīlim vienīgi savam labumam. Jālūdz un jāsola, ka tu vari arī pretī dot. Tā ir līdzvērtīga saruna – dots pret dotu. Sadarbošanās ar Radītāju. Tāpēc arī saku – lai viņš palīdz mūsu sarunai! Redziet, pirms 40 gadiem, kad piedzīvoju savus pirmos panākumus ar filmu "Mans draugs – nenopietns cilvēks", mani uz tikšanos uzaicināja profesors Gunārs Bībers, kur studentu auditorijā norunāju bez pārtraukuma četras stundas par dzīves vērtībām un patiesībām. Tad biju ļoti gudrs. Bet tagad es zinu tikai to, ka neko šinī pasaulē vairs nesaprotu. Vienīgais mierinājums, ka par sevi to pašu bija teicies Sokrāts, Avicenna un vēl citi."

Jānis Streičs ar sievu Vidu tikko atgriezies no savām lauku mājām Lietuvā, netālu no Polijas robežas, kur ar gudru ziņu bija aizdevušies pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, jo sapratuši, ka citādi pavasarī uz turieni diezin vai būtu tikuši. Tur viņš vienmēr ir gaidīts, jo, pateicoties savai aizrautībai ar gleznošanu, ir mazās, ezeros ieskautās pilsētiņas Veisiejas Goda pilsonis. Katru gadu maijā tur notiek starptautiskie mākslinieku plenēri "Veisiejas pavasaris", un nu jau vairāk nekā 10 gadu Jānis Streičs iesaista tajos arī latviešu gleznotājus. Tiesa, šopavasar plenēra prieki iet secen. Ja Veisiejā leģendārais režisors ir gleznotājs, tad savā Paliepja ciemā viņš ir galdnieks, kam sava darbnīca ar instrumentiem un kokmateriāliem.

Kas šobrīd nodarbina jūsu prātu un rokas? Pie kā strādājat?

Jāraksta, bet daudz laika pavadu ar saviem domubiedriem no citiem laikiem un tālām zemēm. Protams, internetā. Kaifoju par to, ka viņi rod precīzu formulējumu daudzām manām nojautām un aizdomām. Esmu tādās kā līguma attiecībās vēl ar divām līdzautorēm. Tā ir dokumentāla proza – par pieredzēto. Tālāk nejautājiet! Tikko izpaudīšu, tas nepiepildīsies.

Vēl ir iesākti arī citi liela apjoma rakstu darbi par dzimto pusi Preiļu apkaimē. Žēl, ka te man liegta iespēja apmeklēt Valsts arhīvu un Misiņa bibliotēku. Internets palīdz, bet pilnīgi apmierināt nevar. Arī kino aizkadra dzīvi esmu sācis aprakstīt. Par filmām vairs nē. Par tām jau uzrakstīja Daira Āboliņa. Liels paldies viņai par to. Man ir bijusi unikāla laime – strādāt visīstākajā kino fabrikā, kādas Latvijā vairs nebūs. Amerikā tautieši man prasīja: "Droši vien gribētu pabūt visu kinematogrāfistu mekā – Holivudā?", uz ko atbildēju: "It nemaz! Man tā nav meka, jo pie mums Šmerlī ir tas pats. Tā pati aparatūra, optika, prožektori, ratiņi, krāni, filmu attīstīšanas cehi, darbnīcas. Tas pats, tikai kompaktāk – viss kā uz plaukstas. Bet tur ir kilometri, tur tu esi skudra milzīga ziloņa priekšā."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!