Filips Lastovskis: 4. maijā vēlos atcerēties
par karogu blakus vectēvam
par karogu blakus vectēvam
"Ja Tev šaubīgs šķietu es – Paskaties! Karogs sarkan-balti-sarkanais uzticību zvērēt liek," ar tādām kāda dzejnieka rindām mans vectēvs Juris Bērziņš 1938. gadā, dienējot Jelgavas 1. jātnieku pulka 5. eskadronā, rakstīja savai topošajai sievai. Viņš atgriezās no dienesta, abi apprecējās un kopā pārdzīvoja okupācijas murgu. Sagaidīja brīvu Latviju.
Viņš tolaik rakstīja uz fotogrāfijas aizmugures, bet uz pašas bildes redzams viņš pats armijas formā, izliecies pa logu un esot blakus plīvojošam Latvijas karogam. Lielā mērā šī fotogrāfija man bērnībā sniedza pirmos iespaidus par patriotismu un valsts nozīmi. Es tiešām būtu gribējis, lai tas tā arī paliek, bet diemžēl tas tā nav. Lasot un redzot, kas tagad notiek ar Rusiņa pastrādāto slepkavību un valsts nespēju aizsargāt cietušo, par aizvien dzīvo korupcijas sērgu un bērnu vecākiem, kas gatavi aizstāvēt basketbola treneri, kas bijis "attiecībās" ar 14 gadus vecu meiteni, un neskaitāmiem līdzīgiem gadījumiem, es gluži kā fantastikas filmā tieku aizmests pilnīgi citā pasaulē, kurā sarunas par patriotismu iegriežas gaužām citādi.
Latvijas PSR Augstākā padome 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Latvija nevis ieguva, bet atjaunoja neatkarību un tādējādi skaidri nostājās pret okupācijas faktu, režīmu un pārspēku, sakāva to. Neatkarība tika atgūta, izmantojot tiesisku risinājumu. Bet 33 gadus vēlāk šis tiesiskais regulējums, kam būtu jānodrošina iedzīvotāju drošība, pieviļ. Un pieviļ smagi.
Nav tā, ka 1938. gadā, kad vecaistēvs rakstīja rindas par sarkanbaltsarkano karogu, viss būtu bijis izcili – bija slepkavības, bija korupcija un galu galā autoritatīvs režīms, bet mani nepamet sajūta, ka pati ticība valstij tomēr bija absolūti citā līmenī. Tādā, lai izliektos ārā pa logu un bez liekulības citētu dzejnieka rakstīto. Es negribu ar to moralizēt un jautāt, kad jūs pēdējo reizi "WhatsApp" čatā sev tuvam cilvēkam sūtījāt kādu mīļu ziņu, to veidojot ar šādu valsts simbolu klātesamību un nozīmi, jo ir skaidrs, ka laikmeti ir mainījušies. Taču tas, cik grūti šādu situāciju ar līdzīgas ziņas nosūtīšanu ir iedomāties, liek uzdot jautājumu – kas nogāja greizi?
Meklēt atbildes uz šo jautājumu ir gan mans, gan visas "Delfi" redakcijas uzdevums, jo sliktākais, kas varētu notikt, ir pieņemt, ka viss ir slikti un mēs neko nevaram iesākt. Mēs kopā ar jums, dārgie lasītāji, varam. Mums jāuzdod atbildīgajiem jautājumi un jāprasa atbildība, un to arī darām, piemēram, šajā publikācijā un raidījumā, kas šokējoši izgaismo Rusiņa pastrādātās slepkavības priekšvēsturi un policijas darbību tajā. Bet maijā "Delfi TV", ziņās un analīzes publikācijās īpašu uzmanību pievērsīsim Valsts prezidenta vēlēšanām, tostarp jautājot un pētot, kas ir tās vērtības, kuras prezidentam ir svarīgas, un vai tās ir svarīgas arī partijām, kas shēmo un shēmos sev tīkamākā kandidāta nokļūšanu valsts augstākajā amatā.
Bet, atgriežoties pie fotogrāfijas, ko minēju sākumā, – tur redzamais jauneklis ir obligātajā dienestā. Tagad, daudzus gadus vēlāk, mums atkal būs valsts aizsardzības dienests, pirmais iesaukums jau šovasar. Iemesli vairs nevienam nav jāskaidro, tā ir Krievijas asiņainā agresija Ukrainā, kas mums neļauj justies droši. Pašlaik jauniešiem palikušas vien nepilnas divas nedēļas, lai brīvprātīgi pieteiktos, – tas paveicams līdz 15. maijam. Iespējams, šī ir iespēja stāvēt blakus savam sarkanbaltsarkanajam karogam, kas uzticību zvērēt liek.
Tiesa, ne visiem ir iespēja dienēt. Bet gandrīz visiem ģimenē it palikuši dzimtas stāsti par mūsu radiem, kas piedzīvoja šī karoga zaudēšanu, un tikai daļai izdevās sagaidīt neatkarības un karoga atgūšanu. Tāpēc 4. maijā aicinu jūs katru padomāt, kas ir tās atmiņas un vērtības, kas jums ir tuvas, domājot par Latviju un mūsu brīvību. Aicinu padomāt, kas ir tie darbi, ko jūs paši varat paveikt, lai darītu Latviju stipru.
Latvijas PSR Augstākā padome 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Latvija nevis ieguva, bet atjaunoja neatkarību un tādējādi skaidri nostājās pret okupācijas faktu, režīmu un pārspēku, sakāva to. Neatkarība tika atgūta, izmantojot tiesisku risinājumu. Bet 33 gadus vēlāk šis tiesiskais regulējums, kam būtu jānodrošina iedzīvotāju drošība, pieviļ. Un pieviļ smagi.
Nav tā, ka 1938. gadā, kad vecaistēvs rakstīja rindas par sarkanbaltsarkano karogu, viss būtu bijis izcili – bija slepkavības, bija korupcija un galu galā autoritatīvs režīms, bet mani nepamet sajūta, ka pati ticība valstij tomēr bija absolūti citā līmenī. Tādā, lai izliektos ārā pa logu un bez liekulības citētu dzejnieka rakstīto. Es negribu ar to moralizēt un jautāt, kad jūs pēdējo reizi "WhatsApp" čatā sev tuvam cilvēkam sūtījāt kādu mīļu ziņu, to veidojot ar šādu valsts simbolu klātesamību un nozīmi, jo ir skaidrs, ka laikmeti ir mainījušies. Taču tas, cik grūti šādu situāciju ar līdzīgas ziņas nosūtīšanu ir iedomāties, liek uzdot jautājumu – kas nogāja greizi?
Meklēt atbildes uz šo jautājumu ir gan mans, gan visas "Delfi" redakcijas uzdevums, jo sliktākais, kas varētu notikt, ir pieņemt, ka viss ir slikti un mēs neko nevaram iesākt. Mēs kopā ar jums, dārgie lasītāji, varam. Mums jāuzdod atbildīgajiem jautājumi un jāprasa atbildība, un to arī darām, piemēram, šajā publikācijā un raidījumā, kas šokējoši izgaismo Rusiņa pastrādātās slepkavības priekšvēsturi un policijas darbību tajā. Bet maijā "Delfi TV", ziņās un analīzes publikācijās īpašu uzmanību pievērsīsim Valsts prezidenta vēlēšanām, tostarp jautājot un pētot, kas ir tās vērtības, kuras prezidentam ir svarīgas, un vai tās ir svarīgas arī partijām, kas shēmo un shēmos sev tīkamākā kandidāta nokļūšanu valsts augstākajā amatā.
Bet, atgriežoties pie fotogrāfijas, ko minēju sākumā, – tur redzamais jauneklis ir obligātajā dienestā. Tagad, daudzus gadus vēlāk, mums atkal būs valsts aizsardzības dienests, pirmais iesaukums jau šovasar. Iemesli vairs nevienam nav jāskaidro, tā ir Krievijas asiņainā agresija Ukrainā, kas mums neļauj justies droši. Pašlaik jauniešiem palikušas vien nepilnas divas nedēļas, lai brīvprātīgi pieteiktos, – tas paveicams līdz 15. maijam. Iespējams, šī ir iespēja stāvēt blakus savam sarkanbaltsarkanajam karogam, kas uzticību zvērēt liek.
Tiesa, ne visiem ir iespēja dienēt. Bet gandrīz visiem ģimenē it palikuši dzimtas stāsti par mūsu radiem, kas piedzīvoja šī karoga zaudēšanu, un tikai daļai izdevās sagaidīt neatkarības un karoga atgūšanu. Tāpēc 4. maijā aicinu jūs katru padomāt, kas ir tās atmiņas un vērtības, kas jums ir tuvas, domājot par Latviju un mūsu brīvību. Aicinu padomāt, kas ir tie darbi, ko jūs paši varat paveikt, lai darītu Latviju stipru.
