Saeimas 27. marta sēdē vētrainas debates izraisīja opozīcijas deputātu grupas iesniegtais lēmuma projekts "Par pasākumiem Latvijas valsts ekonomiskās sadarbības pārtraukšanai ar agresorvalstīm – Krieviju un Baltkrieviju". Netrūka savstarpēju dzēlību un apvainojumu, tomēr tālākajā tekstā vēlos aplūkot divus argumentus, kuru paudēji Latvijas politikā droši vien vēlas pozicionēties kā "reālpolitiķi", pragmatiski domājoši tautas pārstāvji, nevis "tukši runātāji". Šo argumentu aplūkošana, manuprāt, ir nepieciešama tādēļ, ka tie izskan ne tikai saistībā ar karu Ukrainā, un arī tādēļ, ka būtiska Latvijas sabiedrības daļa, šķiet, tos uzskata par prātīgiem un atbalstāmiem.
Pirmo no šiem argumentiem visizvērstāk formulēja Ainārs Šlesers (LPV). Citēju no sēdes stenogrammas. "Putins – viņš nav mūžīgs. Krievijā situācija mainīsies agri vai vēlu, es esmu par to pārliecināts. Bet ir viena lieta, ko mēs nevaram ne ar vienu Ministru kabineta lēmumu vai Saeimas lēmumu izmainīt, – Krievija un Baltkrievija vienmēr paliks Latvijas kaimiņvalstis, un tā ir realitāte, ar ko mums būs jārēķinās gadu simtos un gadu tūkstošos. … Tas nozīmē to, ka neatkarīgi no pašreizējā kara … diemžēl realitāte ir tāda, ka šī globālā sadarbība, tai skaitā ar Krieviju, Baltkrieviju, nepazudīs." Tā ir bieži dzirdēta atziņa žanrā "kaimiņus neizvēlas", tādēļ jāsadarbojas vien būs.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
