"Mēs vienmēr novērtējam lietas, tās zaudējot. Tamdēļ es patiesi ticu, ka sabiedrība laicīgi sapratīs, cik daudz no tai pašsaprotamiem labumiem un ierastā komforta ir lauksaimnieka rokās. Brīdī, kad tas notiks, pakāpeniski mainīsies gan sabiedrības, gan arī politikas attieksme," saka lauksaimnieku kooperatīva LATRAPS valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks.
Kas ir LATRAPS spēka stāsta pamatā?
Lauksaimnieks. Zemkopis, zemnieks. Kā jau šie vārdi pasaka, cilvēks, kurš ar kājām, sirdi un sapņiem stāv uz mūsu zemes. Zemei vispār ir kaut kas īpašs. To nevar iebāzt portfelī, noslēpt, aiznest, eksportēt, nozagt galu galā. Valstis nevar eksistēt bez savas zemes.
Un tas sniedz ļoti lielu spēku, kā arī patstāvību un stabilitāti mūsu darbā. Latvija ir brīnišķīga vieta, kur nodarboties ar zemkopību jebkurā tās izpausmē.
Otrs spēka avots, ko es ļoti augstu vērtēju, pēc diviem kopā pavadītiem gadiem ar LATRAPS, ir spēcīga uzņēmuma vērtību sistēma. Cilvēki, kas nāk uz darbu, to dara, jo uzskata par savu piepildījumu. To var dēvēt arī par iekšējo misiju.
LATRAPS ir lielākais lauksaimnieku kooperatīvs Baltijas valstīs. Vai un kā izjūtat konkurenci ?
Lielākais (smejas). Mērogu pasaule ir ļoti relatīva. Mēs noteikti esam liels, nacionāla mēroga uzņēmums Latvijā, ļoti redzami Saldū un Aizkrauklē, Madonā un Jaunpagastā, Jēkabpilī un Bauskā, Daugavpilī, daudzviet citur. Arī Elejā, kas ir ļoti skaista, bet salīdzinoši neliela apdzīvota vieta. Taču mēs ne tuvu neesam vienīgie pat mazajā, mīļajā Latvijā.
Savukārt, ja paskatāmies uz pasauli ap sevi no augstāka skatu punkta, tad kļūstam par "skudru", salīdzinot ar funkcionāli sev līdzīgiem radījumiem, kas šobrīd staigā pa Eiropas un vēl jo vairāk, pasaules lauksaimniecības tirgu. Daudzi no pasaules lauksaimniecības tirgus līderiem ir sākuši no lokāla, reģionāla kooperatīva, kādā no saviem vēstures posmiem ir bijuši tieši tādi paši kā šobrīd esam mēs, LATRAPS. Bet tagad tie ir desmitiem miljardu vērti, joprojām lauksaimniekiem piederoši uzņēmumi, kas ar savu klātbūtni pārklāj visus pasaules kontinentus.
Tāpēc, svarīgāk par to, kas tu esi šobrīd, ir tas, par ko vēlies kļūt. Es zinu, ka LATRAPS ir potenciāls un spēks realizēt Latvijas zemnieku intereses arī pasaules līmenī, viss atkarīgs tikai no mūsu mērķtiecības un neatlaidības.
Mēs esam konkurencē dzimis uzņēmums, un konkurence mūs audzinājusi būt labā "fiziskā formā" no dibināšanas dienas. Es to uzskatu par ļoti svarīgu uzņēmuma iekšējās kultūras sastāvdaļu. Saprast, ka neviena uzvara tev nav garantēta. Tāpēc mūsu biedru un klientu konkurētspēja jāvairo un savs pienesums jāvērtē nevis reizi gadā, bet tas ir ik dienas un ik stundas darbs.
LATRAPS kā kooperatīvs ir izvēlējies dažkārt sev izaicinošu, bet ļoti motivējošu un attīstošu darbības pamatprincipu kopumu. Daudzviet Eiropā ar vārdu "kooperatīvs" tiek saprasta organizācija, kurā dalība uzliek abpusējas un citas izvēles izslēdzošas saistības starp biedriem un kooperatīvu.
Piemēram, Francijā tu nedrīksti noslēgt darījumu ar kādu citu, ja esi konkrētā kooperatīva biedrs. Mēs šai ziņā esam pilnīgi atvērti. LATRAPS biedriem ir brīva izvēles iespēja. Dari to, ko šajā mirklī, šajā konkrētajā vietā uzskati par sev labāko un izdevīgāko risinājumu.
Tajā pašā laikā mēs būsim tik stipri, cik bieži tu atcerēsies par mums. Mēs no savas puses darīsim visu iespējamo, lai tu ar labu vārdu mūs atcerētos biežāk un biežāk. Tamdēļ 1198 biedru sniedz sajūtu, ka viss ir labi, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka mums ir garantēta niša nākotnē.
Ar kooperāciju ir tā, ka būtībā, neko nezaudējot šodien, kooperatīva biedri veido sev stabilitātes bāzi nākotnē. Jo kooperācija būs spēcīgāka, jo vairāk būs iespēju palīdzēt zemniekam tajā brīdī, kad būs slikti un kad daļa no ne tik piesaistītiem tirgus dalībniekiem krīzē var pamest Latviju. Tajā brīdī spēcīgs kooperatīvs būs tas, kas nozarei palīdzēs tikt pāri grūtībām.
Kas ir LATRAPS nākotnes izaicinājumi?
LATRAPS izaicinājumi lielā mērā ir zemnieku izaicinājumi. Mēs esam instruments, kurš reaģē uz zemnieku ikdienu un problēmām, kas jārisina uz lauka vai mūsdienās - arī ekrānā. Kur es saskatu lauksaimnieku lielākos izaicinājumus?
Pirmkārt, patīk mums tas vai nepatīk, pasaule mainās daudz straujāk nekā mainās lauksaimnieks. To var uzskatīt arī par sava veida tehnoloģiju "uzbrukumu" pēdējos gados. Arī ar mākslīgā intelekta iesaisti. Pilna digitalizācija, dažāda veida attālinātas sensorikas ierīču pieejamība, uz ģeogrāfiskām informācijas sistēmām balstītu plānošanas moduļu izstrāde utt. No vienas puses tas viss padara lauksaimnieka ikdienu pavisam citādu nekā mūsu senčiem, bet vienlaicīgi atver durvis uz praktiski neierobežotu iespēju pasauli. LATRAPS vēlas būt vienkārša ieeja plašajā, krāšņajā, bet mulsinošajā digitālo servisu un pakalpojumu pasaulē. Līdz ar to jau šobrīd pārkārtojam savu digitālo pasauli, lai atvieglotu un sniegtu iespēju lauksaimniekam vienkāršotā veidā apmainīties ar informāciju ar ārpasauli, saņemot to, ko pasaule piedāvā bez papildus lieka darba savās mājās.
Otra lieta, ko es skaidri redzu kā kopēju nākotnes izaicinājumu, ir izpratnes un vērtību atšķirības starp sabiedrību un lauksaimnieku. Lauksaimnieks, lai arī kurš jaunākās paaudzes iPhone viņam būtu kabatā, tomēr pārstāv ļoti tradicionālu un tradicionālās vērtībās balstītu dzīves redzējumu. Zem vārda "vērtības" es iekļauju zemi kā pamatvērtību, darbu, to apsaimniekojot, radot trešo pamatvērtību – pārtiku. Zeme. Darbs. Maize.
Bet sabiedrība, tai skaitā arī Latvijas sabiedrība, sastāv ne tikai no zemkopjiem. Sadzīvisko ērtību un pakalpojumu pieejamības dēļ cilvēki un lēmumu pieņemšana turpina koncentrēties metropolēs. Un izpratņu atšķirība starp metropoli un lauksaimnieku kļūst arvien lielāka. Aizvien vairāk metropole pieņem visu, ko gādā zemkopis kā pašsaprotamu, tai pat laikā aizvien mazāk zina, kas notiek pie lauksaimnieka, ar ko patiesībā viņš nodarbojas un kas patiesībā viņu uztrauc. Savukārt lauksaimnieks jūt, ka viņu aizvien mazāk dzird, saprot un ciena. Tāpēc vienu brīdi aizvainojuma līmenis sasniedz tādu punktu, ka neatliek nekas cits, kā sēsties traktorā un braukt uz Rīgu. Pēc būtības tas nav sauciens pēc naudas. Tas ir sauciens pēc cieņas.
Un tur ir būtiska loma kooperācijai, jo mūsu pienākums ir veidot tiltu starp metropoli un lauksaimnieku.
Esot pietiekami lieliem, lai mūs dzirdētu arī metropolēs, bet tai pašā laikā esot zemkopja vērtības nesošam uzņēmumam starp zemnieku un lēmuma pieņēmēju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tiek veidoti un kāpēc ir svarīgi sadzirdēt LATRAPS spēka stāstus!
Un visbeidzot, treškārt, es noteikti redzu, ka straujā tehnoloģiskā attīstība noved pie jaunām iespējām dažādu jaunu produktu radīšanā un pārveidē. 21. gadsimta pārtika ne vienmēr balstās tikai uz kartupeļu biezeni un cīsiņiem, bet ir izveidojusies vesela food tech jeb jauno pārtikas tehnoloģiju nozare. Augu izcelsmes proteīni ienāk mūsu dzīvē dažādos veidos, arī kā zivju un gaļas aizvietotāji.
Ticu, ka mēs visi pieredzēsim situāciju, kad tieši tāpat kā, piespiežot pogu, varam no rīta dabūt kafiju, arī vakariņas varēsim izprintēt uz 3D printera. Ceļš jau ir sācies!
Un šeit lauksaimniekam kā lētākās izcelsmes proteīna ražotājam paveras milzīgas iespējas. Ticu, ka jaunā pasaule kļūs nevis par draudu, bet iespēju zemniekam.
Viens no šī brīža lielākajiem LATRAPS sapņiem ir zirņu proteīna rūpnīcas projekts?
Nenoliedzami. Projekts mums ir ļoti svarīgs, tajā ielikti daudzi sapņi un cerības. Esmu pārliecināts, ka ne tikai LATRAPS, bet visu Latvijas lauksaimnieku sapņi un cerības. Pat ja zemnieks šobrīd vēl līdz galam to neapzinās, projekta ienākšana Latvijā ļoti ietekmēs lauksaimnieku dzīvi nākotnē.
Kā šobrīd klājas iesalnīcas "Latmalt" ražotnei, kas ir LATRAPS meitas uzņēmums?
Līdzīgi kā investīcijas zirņu proteīna rūpnīcā, arī iesalnīcas mērķis ir, lai Latvijas zemnieks būtu vienu soli tuvāk gala patērētājam. Un tas ir ļoti veiksmīgi attaisnojies! Noieta tirgus ir attīstījies, gan vietējās alus darītavas, bet nu jau arī lielie alus ražotāji ir novērtējuši Latvijas lauksaimnieku saražotā iesala kvalitāti, kas savukārt mums devis iespēju realizēt ražotnes rekonstrukcijas projektu un šobrīd jau dubultot ražošanas jaudu.
LATRAPS attīsta arī pētniecisko virzienu…
Jā, esam pilnveidojuši un attīstījuši inovāciju un kompetences centru lauksaimniecībā, kuram ir divas pamata funkcijas.
Viena ir virzīt un koordinēt mūsu zinātnieku darbu tā, lai iegūtu no tā maksimālu pienesumu lauksaimnieka ikdienas problēmu risināšanā. Otra – nodrošināt zināšanu un unikālās pieredzes apmaiņu, ko ir uzkrājis katrs lauksaimnieks, katrs individuāli savā saimniecībā risinot līdzīgas problēmas un uzkrājot nenovērtējamu pieredzi daudzu gadu garumā. Mums ir svarīgi nodrošināt šo zināšanu un pieredzes savstarpēju pārnesi.
Kāda situācija ir šobrīd graudu tirgū? Protams, ņemot vērā arī kara aspektu Ukrainā.
Graudu tirgus kontrolē divas dimensijas. Viena ir ražošanas izmaksu dimensija. Graudi, kas nonāk tirgū, ir audzēti dažādās pasaules valstīs, un audzēšanas prakse, prasības un līdz ar to – izmaksas ļoti atšķiras. Mēs nevaram salīdzināt, cik izmaksā ražošana Latvijā, ar jebkuru citu valsti, jo attiecināmo prasību un izmaksu bāze katram ir savādāka.
Otra dimensija ir globālā graudu cena. Pārtikas tirgus pasaulē ir absolūti globāls. To pastiprina virkne globālu politisku apņemšanos no valstu vadītāju puses nodrošināt pilnīgi brīvu kustību pārtikai, tai skaitā graudiem bez apgrūtinājumiem, bez barjerām, bez sankcijām. Bet tas nozīmē, ka jebkurā situācijā tevis audzētajam produktam ārējā tirgū cenas ziņā būs jākonkurē ar pasauli, kur izmaksu bāze ir kardināli cita. Līdz ar to veidojas šī dilemma – kā šādā tirgū, kur ir globāli visiem ļoti līdzīga pārdošanas cena, bet tik ļoti atšķirīgas izmaksu pozīcijas, katrā no individuālām valstīm nodrošināt savu zemnieku izdzīvošanu?
Mēs varam Latvijas zemniekiem uzlikt jaunas un jaunas prasības, bet kurš par to maksās? Pat, ja mēs vienotos, ka būtu gatavi maksāt caur maizes klaipa cenu, tas nestrādā, jo graudi brīvi kustas iekšā, ārā, mūsu dārgajiem "klaipiem" līdzās stāvēs citi, tikpat smaržīgi, bet ievērojami lētāki. Ja mēs nevēlamies ar likumu likt visiem Latvijas iedzīvotājiem ēst tikai Latvijā ražotu maizi un nevienu citu, ja nemainām pārtikas brīvas aprites pamatpostulātu vismaz Eiropas Savienības (ES) mērogā un neaizveram ES iekšējo pārtikas tirgu, tad ir skaidrs, ka ES zemnieka, tai skaitā Latvijas zemnieka dzīvotspēja ir atkarīga no mūsu veselā saprāta, jo īpaši brīžos, kad izvirzām jaunas un jaunas prasības pārtikas ražošanai. Kā arī no mūsu, sabiedrības, gatavības apmaksāt šīs jaunās izmaksas no kopējiem ienākumiem. Pircējs veikalā nopirks to, kas ir lētāks, bet tikpat labs.
Kādi ir stingro prasību riski?
Kāpēc es pievēršu tam uzmanību? Manuprāt, šobrīd lielajā politiskajā arēnā ir briestoša pretruna, kas turpina destabilizēt pārtikas tirgu un zemnieka pārliecību par rītdienu. No vienas puses, it īpaši Krievijas uzsāktā kara dēļ Ukrainā, pasaules politiķiem vēl mazāk kā jebkad ir vēlēšanās ietekmēt pārtikas plūsmu pasaulē. Bads, kuru mēs kādreiz uzskatījām par hipotētisku draudu, ir kļuvis par pieaugošu realitāti. Mēs redzam, cik sāpīgi un asi ar graudu cenām reaģē globālais tirgus tajā brīdī, kad karadarbības dēļ apstājas viens vai otrs sauszemes vai jūras graudu tranzīta kanāls.
Tātad, manuprāt, graudu kustība paliks, nodrošinot brīvu apriti ar pārtikas produktiem. Tajā pašā laikā šobrīd izmaksu bāzi Latvijas lauksaimniekam veido ES raksturīgs birokrātijas un kontroles mehānismu līmenis. Papildus – mēs visi zinām, ka pavisam tuvā nākotnē sagaidīsim aizvien jaunas no klimata politikas un zaļā kursa izrietošas prasības zemniekam. Tas savukārt pavisam citā līmenī pacels zemnieka ikdienas ražošanas izmaksas
Jautājums, kurš par to maksās? Prasības ir izvirzītas, rēķini ir izrakstīti, tikai, kurš šos rēķinus segs? Lielā mērā tieši šeit ir konflikta būtība. Zemnieks uzskata, ka viņam nav jāmaksā šie rēķini, un, ja sabiedrība, patiešām vēlas, lai saimnieks uz lauka katru rītu pūš stabulīti un pēc tam sūta videoierakstu ar ģeolokāciju un laika zīmogu, kā to dara, lai ierēdniecībai to būtu vieglāk kontrolēt, tad zemnieks ir gatavs to darīt, taču rēķinu apmaksa tad jāuzņemas pasūtītājam.
Faktiski tieši šī bija problēma, kas pagājušā gadā pilnībā destabilizēja graudu tirgu. Tāpēc, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un apzinoties, cik Krievija un karadarbība ir tuvu, mums bija jāpieņem ļoti atbildīgs lēmums pārtraukt strādāt ar agresorvalstu izcelsmes izejvielām. Ieguvām līdz pat divarpus reizes augstāku izmaksu bāzi nekā gadu iepriekš, cerot tikai un vienīgi uz to, ka globālais graudu tirgus kaut kā palīdzēs to kompensēt. Bet graudu tirgus kā bija, tā palika pilnīgi plakans, globāls un vienaldzīgs pret mūsu atbildīgajiem politiskajiem centieniem. Pasaules graudu tirgus atteicās to finansēt, un rezultātā pagājušais gads zemniekam bija sliktākais ilgu gadu laikā. Visam klāt, protams, vēl nāca klimatiskie apstākļi.
Kā LATRAPS izskatās šis gads?
Es domāju, ka šogad vēl ir tālu no tā, lai varētu teikt, ka lauksaimnieks ir drošs par sagaidāmo. Bet ir labas lietas, kas vieš cerību. Šogad būtiski pazeminājusies sējumos ieguldīto izmaksu bāze, jo mums vairs nav ārkārtēji dārgo sējumu, kādi bija pirms gada, kad mēs sējumus bijām nofinansējuši ar līdz pat 1000 eiro par slāpekļa tonnu.
Globālais graudu tirgus arī vēl joprojām ir tālu no ideāla, bet, salīdzinot ar to, kāds tas bija pirms gada, ir pat neliels pieaugums, kas saistīts ar reģionālajām kopražas prognozēm pasaulē. Vienam bijis pārāk vēss, otram bijis pārāk slapjš, citiem savukārt ir sausums. Tas liek celties globālajam cenu līmenim, jo produkcijas apjoms var nebūt tik liels, kā sākotnēji prognozēts.
Mūsmājās ziema nav taupījusi ziemas rapšu sējumus. Bet toties maijā joprojām ir pietiekams nokrišņu līmenis, kas ir izšķirīgi svarīgi sējumu attīstībai. Atcerēsimies, ka pagājušajā gadā daudzviet Latvijā, jau sākot no aprīļa vidus līdz pat Saulgriežiem, nopilēja vien pāris lāses ūdens... Līdz ar to kopumā pagaidām gads izskatās cerīgi, bet liela daļa izaicinājumu gan laikapstākļos, gan tirgos vēl ir priekšā.
Kā veicināt sadarbību ar vietējiem pārstrādātājiem?
Šī ir mums ļoti svarīga tēma. Pat ne tikai mums, valstij kopumā. Mēs visi būtu ieguvēji, ja spētu paaugstināt lauksaimniecības produktu pievienoto vērtību Latvijā, veidojot darbavietas, nodokļu ieņēmumu bāzi un konkurētspējīgus uzņēmumus.
Daļu no mūsu nopirktās lauksaimniecības produkcijas pārstrādājam paši. Rapša eļļas ražotne, jau pieminētā iesalnīca, nākotnē arī zirņu proteīna rūpnīca. Atlikušajā daļā, ko nepārstrādājam paši, par vienu no savām prioritātēm esam izvirzījuši attiecību stiprināšanu ar vietējiem pārstrādātājiem un pievienotās vērtības ražotājiem.
Kā veicināt šo sadarbību? Pirmkārt, veidojot ilglaicīgas, uz abpusējas uzticības un izdevīguma balstītas attiecības. Cita ceļa nav.
Ar graudiem vai ar uz graudiem bāzētiem produktiem Latvija ir un vienmēr paliks neto eksportētāja. Mūsu izaudzētais pārtikas apjoms ir pietiekami liels, lai varētu pabarot Latvijas iedzīvotājus. Tas ir patiess mūsu spēks un bagātība. Tajā pašā laikā nedrīkst būt situācijas, kad mēs eksportējam graudus, bet vietējie graudu patērētāji ir spiesti tos importēt no citām valstīm.
Esmu priecīgs par tām partnerībām, kas ir izveidojušās starp LATRAPS un pārstrādes uzņēmumiem. Mēs noteikti turpināsim meklēt arī jaunus partnerus, veidojot stabilas ilgtermiņa attiecības.
Vai, Jūsuprāt, distance starp sabiedrību un lauksaimnieku palielinās?
"Vecajos, labajos" laikos Rietumu sabiedrība, arī mēs, dzīvojām ilūzijā, ka spēsim izveidot uz patēriņu balstītu sabiedrības modeli. Ja nepatīk, kā kaut kas no ražošanas izskatās vai kā smaržo, vai ir kādas citas neērtības mūsu mietpilsoniskajam komfortam – lai to dara kāds cits ārpusē. Mēs baudīsim tikai tīro, skaisto gala produktu. Rezultātā nonācām pie virknes atkarību. No vieniem enerģētikā, no otriem elektronikā un "augstajās" tehnoloģijās, vēl no kāda apģērbā. Nebija tālu, būtu kļuvuši atkarīgi arī pārtikas apritē. Covid laiks un vēl jo vairāk Ukrainas karš ir skarbi parādījis, ka tas nestrādā. Agri vai vēlu, dažādu iemeslu dēļ plīstot attiecībām starp valstīm, reģioniem un lielajām globālajām sabiedrības sastāvdaļām, par patieso spēku kļūst spēja nodrošināt pašiem sevi, savu sabiedrību, savu Latviju vismaz ar izdzīvošanai nepieciešamajām pamatlietām.
Līdz ar to pašpietiekamība visos iespējamos dzīves pamataspektos – enerģētiskā, militārā un galu galā pārtikas pašpietiekamība – kļūst par mūsdienu vērtību, kura aizvien vairāk piesaka savu svarīgumu.
