2022. gada 24. februārī plkst. 3.30 no rīta mani pamodināja telefona zvans. Tas pārsteidza mani nesagatavotu, pat neraugoties uz neskaitāmiem izlūkošanas dienestu brīfingiem, kuros izskanēja brīdinājumi par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Telefonā klausoties prezidenta Zelenska (Zelenskyy) drūmajā balsī, kas vēstīja, ka "uz mums krīt bumbas, tas ir pilns iebrukums", es sapratu, ka visa pēc Otrā pasaules kara izveidotā drošības kārtība ir mainījusies uz visiem laikiem. Tāpēc bija jāmainās arī ES, un tam bija jānotiek ātri.
Dažu stundu laikā ES līderi sapulcējās ārkārtas samitā Briselē, lai noteiktu ES reakciju uz iebrukumu. Mums nebija vajadzīgi vārdi. Tas, kas bija vajadzīgs, bija rīcība. Šo brīdi vēsturē katrs no ES līderiem atcerēsies līdz mūža galam. Šajā Eiropadomes sanāksmē pieņemtie lēmumi iezīmēja ģeopolitiskas ES izveidi.
Kremļa kļūdainais pieņēmums par vieglu karu pret Ukrainu, kam bija jāilgst trīs dienas, par zemu novērtētā ES kolektīvā vienotība un Ukrainas apņēmība aizsargāt savu teritoriju parāda, cik ļoti Krievijas vadība maldās. Kremlim nerūp iedzīvotāju labklājība, valsts pārticība vai miers reģionā. Turpretī Ukraina un tās iedzīvotāji ir pretojušies, atguvuši sagrābtas teritorijas, izspieduši Krievijas floti no Melnās jūras un nodarījuši smagus zaudējumus Krievijas spēkiem.
Divus gadus pēc kara sākuma ir skaidrs, ka Krievija neapstāsies Ukrainā, tāpat kā tā neapstājās Krimā pirms desmit gadiem. Krievija turpina īstenot savu destabilizācijas taktiku – Moldovā, Gruzijā, Dienvidkaukāzā, Rietumbalkānos un pat Āfrikas kontinentā.
Krievija rada nopietnus militāros draudus mūsu Eiropas kontinentam un globālajai drošībai. Ja mēs nesniegsim pienācīgu ES atbildi un negādāsim par pietiekamu atbalstu Ukrainai, lai apturētu Krieviju, mēs būsim nākamie.
Tāpēc mums jābūt gataviem aizsardzībai un jāpāriet uz "kara ekonomikas" režīmu. Ir pienācis laiks uzņemties atbildību par savu drošību. Mēs vairs nevaram paļauties uz citiem vai būt atkarīgi no vēlēšanu cikliem ASV vai kur citur.
Mums ir jāstiprina sava spēja – kā Ukrainā, tā Eiropā – aizsargāt demokrātisko pasauli. Spēcīgāka Eiropa arī sekmēs spēcīgāku NATO aliansi un uzlabos mūsu kolektīvo aizsardzību.
Mēs varam lepoties ar to, cik daudz esam sasnieguši, taču mēs varam un mums vajag paveikt vēl daudz vairāk.
Telefonsarunā divas dienas pēc kara sākuma prezidents Zelenskis lūdza ES nosūtīt ieročus. Kopā ar Augsto pārstāvi Borelu (Borrell) mēs ar ES līderiem strādājām pie tā, lai Ukrainai piegādātu nāvējošus ieročus. Tā bija pirmā reize mūsu Savienības vēsturē. Tajā nedēļas nogalē Ukrainā nonāca pirmie ieroči.
Kopš tā laika Eiropas apņemšanās pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem ir bijusi nelokāma visās Eiropadomes sanāksmēs.
Mēs esam pastiprinājuši savus centienus arī militārajā jomā. Eiropas aizsardzības industrija kopš kara sākuma ir palielinājusi savu ražošanas jaudu par 50 %, un līdz nākamā gada beigām mēs divkāršosim munīcijas ražošanas apjomus Eiropā līdz vairāk nekā 2 miljoniem lādiņu gadā.
Tikmēr Kremļa propaganda visā mūsu kontinentā cenšas pārliecināt mūsu pilsoņus, ka karš Ukrainā nav mūsu karš un ka tas tukšo mūsu budžetus un šķeļ mūs. Tie ir klaji meli. Mums ir jādara vairāk, lai palīdzētu Ukrainai un stiprinātu mūsu Eiropas aizsardzību. Mums ir jāspēj runāt ne tikai diplomātijas, bet arī spēka valodā.
Tiek ziņots, ka Krievija šogad aizsardzībai tērēs 6 % no IKP, bet ES joprojām vidēji tērē mazāk nekā NATO izvirzītais mērķis – 2 % no IKP.
Gadu desmitiem Eiropa nav pietiekami ieguldījusi mūsu drošībā un aizsardzībā. Šodien mēs saskaramies ar lielāko izaicinājumu drošībai kopš Otrā pasaules kara, tāpēc mums ir jāveido sava aizsardzības gatavība. Tas nozīmēs radikālas un neatgriezeniskas pārmaiņas mūsu domāšanā, tai ievirzoties uz stratēģiskas drošības domāšanas veidu.
Mums par prioritāti ir jānosaka Ukraina un arī jātērē vairāk, gudrāk un nesadrumstalotākā veidā.
Atbalstīt Ukrainu
Stiprinot savu aizsardzības kapacitāti, mums vienlaikus ir jānodrošina, ka Ukraina saņem to, kas tai vajadzīgs kaujas laukā. Ukrainas karavīriem steidzami ir vajadzīgas lodes un raķetes un pretgaisa aizsardzības sistēmas, lai kontrolētu debesis.
Mums ir jāizmanto Eiropas budžets, lai iegādātos militāro ekipējumu Ukrainai, un – es ierosinu – izmantosim neparedzēto papildu peļņu no imobilizētajiem Krievijas aktīviem, lai iegādātos ieročus Ukrainai.
Iegādāties vairāk kopā
Mums būtu jātiecas līdz 2030. gadam divkāršot to, ko iepērkam no Eiropas industrijas. Tas nodrošinās lielāku paredzamību mūsu uzņēmumiem. Daudzgadu līgumi arī stimulēs tos palielināt ražošanas jaudu. Tas stiprinās mūsu aizsardzības industriju, uzlabos aizsardzības gatavību un arī radīs darbvietas un izaugsmi visā ES.
Atvieglot piekļuvi finansējumam
Ieguldījumi aizsardzībā ir dārgi, taču bez tiem mēs nevaram palielināt mūsu aizsardzības ražošanu. Mums ir jāsekmē veidi, kā industrijai vieglāk piekļūt gan publiskajam, gan privātajam finansējumam. Eiropas aizsardzības obligāciju emitēšana, lai iegūtu līdzekļus materiālu iegādei vai ieguldījumiem mūsu industrijā, arī varētu būt iedarbīgs veids kā stiprināt mūsu tehnoloģisko, inovācijas un industriālo bāzi.
Mums ir arī jāapsver iespēja paplašināt Eiropas Investīciju bankas pilnvaras un pielāgot aizdevumu politiku tā, lai mēs varētu darīt vairāk mūsu Eiropas aizsardzības industrijas atbalstam, proti, mainot divējāda lietojuma preču definīciju.
Divus gadus pēc minētās svarīgās Eiropadomes sanāksmes ES līderi atkal tiekas Briselē. Šajā pasaules vēsturei izšķirošajā brīdī Eiropai jābūt gatavai aizsardzībai un jārīkojas atbilstoši nopietnajam draudu līmenim. Šai cīņai ir vajadzīga spēcīga līderība – lai mobilizētu mūsu iedzīvotājus, uzņēmumus un valdības jaunai drošības un aizsardzības gaisotnei visā mūsu Eiropas kontinentā.
Ja vēlamies mieru, mums jāgatavojas karam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
