Foto: Privātais arhīvs

Kristianu Luņinu jau pazīstam kā aizrautīgu, šķietami bezbailīgu piedzīvojumu meklētāju – aptuveni pirms gada "Tūrisma Gids" viņu iztaujāja par inženiera karjeras pārtraukšanu un lēmumu mesties dzīves izaicinājumos. Kopš pēdējās sarunas daudz nekas nav mainījies, Kristians kopā ar draudzeni Stīnu turpina meklēt jaunas avantūras, kur viena no pēdējām bija došanās teju 800 kilometrus garā pārgājienā pāri visai Armēnijai. Par to, kā abus dēkaiņus pārbaudīja Armēnija, stāsta Kristians.


Ir skaidrs, ka Kristians un Stīna piedzīvojumu meklējumos nav iesācēji. Kristians to apstiprina, sakot – abi nepārtraukti meklē jaunus izaicinājumus. Viņus it īpaši saista iespēja iepazīt vēl neiepazīto. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc abi izvēlējās tieši šo maršrutu, bija – tas vēl ir pavisam jauns un neizzināts. Tas abiem deva iespēju sevi izaicināt ne tikai takas noiešanā, bet arī plānošanā. "Redzējām to kā iespēju praktizēt un pilnveidot mūsu līdz šim iegūtās iemaņas un likt lietā mūsu pieredzi un zināšanas. Tā teikt – pacelt to visu nākamajā līmenī. Redzējām to arī kā labu treniņu gan fiziski, gan visā pārējā, kas noderēs nākamajiem pārgājieniem, kuros plānojam doties. Arī pati Armēnija šķita nedaudz noslēpumaina – neko daudz par valsti nezinājām, bet jaunu kultūru iepazīšanā un nezināmajā ir savs vilinājums, kas liek tam ļauties. Un, ja jautā, kā šo taku atradām, atbilde ir: kā jau visu pārējo – internetā, meklējot, kādas vēl takas ir uz šīs zemeslodes," stāsta Kristians.

Kristians stāsta, ka sākotnēji abi bija iecerējuši taku pieveikt 30–35 dienu laikā, jo nezināja, ko sagaidīt. Galu galā abi Armēniju izstaigāja 29 dienās. Tiesa, pēc pirmās dienas abiem šķita – ja viss ceļš būs šāds, taku būs iespējams pieveikt ne ātrāk kā 40 dienās. Un arī nākamā diena piedzīvojumu ziņā nelika vilties – kamēr abi tika līdz ieplānotajai nakšņošanas vietai, jau bija iestājusies nakts, un atkal lampiņu pavadībā abi mēģināja atrast, kur un kas atrodas. Kā izrādījās, laukā, kurā abi bija ieplānojuši palikt, mitinājās bars liellopu. "Sākumā domājām – tās ir govis, tāpēc maliņā uzslējām telti un devāmies pie miera. Ap pulksten 2 naktī pamodāmies no tā, ka kāds ļoti dusmīgi elš un pūš blakus teltij. Pavēros ārā, un tur milzīgs bullis stāv pie pašas telts un nepavisam nav apmierināts, ka mēs viņa laukā esam atļāvušies nakšņot. Sākām trokšņot, lai viņu aizbiedētu, bet viņš – kā jau bullis – bija ietiepīgs, dusmojās un prom negāja. Ņēmu vienu no savām pārgājiena nūjām, jo domāju – pasitīšu pret zemi, varbūt tas aizbiedēs, bet tumsā, protams, neko nevar redzēt, un, kā maucu nūju pret zemi, tā trāpīju akmenim, un nūja pārlūza uz pusēm. Tā no pārgājiena trešās dienas līdz pēdējai es izmantoju pašdarinātu koka nūju, jo Armēnijā iegādāties pārgājienu nūjas ir teju neiespējami,'' stāsta Kristians un piebilst, ka arī pašdarinātā nūja atlikušā pārgājiena laikā pāris reižu pārlauzta – vienreiz, atkaujoties no nikna suņa, bet otrreiz, cīnoties ar krūmu biezokni.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!