Foto: Youtube
Nekustamo īpašumu speciāliste Līga pirms vairāk nekā desmit gadiem bija palikusi viena pēc šķirtas laulības un ar mazu meitiņu uz rokām. Apjukums, sāpes un neticība nākotnei. Tomēr tajā nozīmīga loma atradās uzņēmējam Gatim Rūtiņam. Šobrīd Rūtiņu ģimene audzina trīs bērnus, ir tikuši pāri milzu finansiālai krīzei un ir gatavi dalīties savā laulību aizsākšanās un turpināšanās stāstā, kur viss nav tikai kā augšupejoša līkne.

Savu stāstu asociācijas "Ģimene" projektā "Laulībalaimīgi un līdz mūža galam?" viņi atklāj vadītājiem Rihardam un Viktorijai Kostigoviem. Projekts ir 12 sarunu cikls, kurā stāsta dažādu laulāto pāru pieredzes par piedzīvotajām krīzēm laulībā un atrastajiem risinājumiem.

Lūk, fragments no sarunas. Pilnu sarunu iespējams skatīties video zemāk.

Kad Gatis ieskatījās Līgā, viņai tās nebija pirmās attiecības un bija svarīgi redzēt rīcību no vīrieša, ne tikai dzirdēt skaistus vārdus.

"Gatis bija ļoti neatlaidīgs. Es neslēpšu, ka mēs satikāmies tad, kad es biju, var teikt, dzīves zemākajā emocionālajā punktā. Mana meitiņa bija maza. Es biju izšķīrusies no pirmās laulības. Sirds bija salauzta un es pati – nelaimīga. Tas ir brīdis, kad tu arī tīri sievišķīgi jūties kā tāds izbrāķēts variants, ka tu esi tāds brāķis dzīvē. Mēs katra sapņojam to balto kleitu uzvilkt tikai vienu reizi un uz visiem laikiem. Manā dzimtā, diemžēl, nav stāstu, kur būtu ilga, laimīga laulība diviem cilvēkiem uz visu mūžu.

Es kaut kā biju iedomājusies, ka būšu tā pirmā, kas to izdarīs mūsu dzimtā, un tad, kad man tas neizdevās, vilšanās bija dubultliela.

Pirmkārt, pašai par sevi, otrām kārtām, man šķita, ka es visu dzimtu esmu pievīlusi, jo arī man tas neizdevās. Tai brīdī es pat diezgan atklāti laikam Gatim teicu – tev mani nevajag! Es tā arī teicu – es esmu šķīrusies, man ir meitiņa, tev laulība nav bijusi, bērni nav bijuši, tev manis nevajag… Man patika Gata atbilde, kad viņš tā diezgan skarbi un vīrišķīgi man pateica – varbūt es pats zinu, ko man vajag?! Tad man likās – ā, labi, viņam ir viedoklis!

Toreiz bija visādi, tādi mazi uzmanības apliecinājumi, jo sākumā tiešām es biju ļoti noraidoša. Viņš lēca pāri žogam, tīrīja man sniegu. Tajā gadā bija milzīgs sniegs. Emīlijai bija divi ar pusi gadi un kad viņa gāja pa taciņu, sniegs abās pusēs bija tik augsts, ka viņu nevarēja redzēt no malas. Es atnācu mājās un atkal man tīrs placītis un es sapratu, kurš to ir izdarījis. Vai, piemēram, no rīta, vedot Emīliju uz dārziņu, es braucu pa savu celiņu un ceļa galā stāv Gatis pretējā virzienā un pasniedz man kafiju un maizītes, jo viņš zina, ka es no rīta nepaspēju brokastis paēst. Tie bija tādi mazie mirkļi, kas man lika jautāt – kas tu esi? Tieši aiz tās neatlaidības bija tā sajūta, ka, tiešām, es laikam viņam patīku, viņam tiešām mani vajag, viņam mani vajag. Es varu būt Dievam pateicīga, ka viņš sūtīja Gati man tajā bēdīgajā brīdī, jo tas man palīdzēja atgūt pašapziņu un atgūt ticību tam, ka es ar visu savu pieredzi tomēr esmu vērtība."

Līga līdz attiecībām ar Gati dzīvoja pēc modeļa, ka "sieviete var visu": "Man likās, ka tas ir tas modelis, kā vispār jābūt. Mans raksturs bija tāds, ka es tagad uzlocīšu piedurknes, tu paej malā un es visu nokārtošu. Patiesībā Gatis man ļoti mācīja sievišķību. Man tā bija jāmācās priekš sevis tādā ļoti sāpīgā veidā, es pat aizgāju no diezgan labas karjeras. Kad mēs satikāmies, viņš veidoja savu uzņēmumu, bet visi sākumi ir mazi. Es īsi pēc mūsu satikšanās dabūju ļoti labu darba piedāvājumu starptautiskā kompānijā – ar visiem bonusiem, labu algu.

Pienesums ģimenei no manas puses bija stipri lielāks un mūsu gadījumā tas radīja kaut kādus nevajadzīgus konfliktus.

Gatis jutās tā, it kā viņam ir jākonkurē ar mani, viņš jutās mazāk vīrišķīgs, ka nevar tik daudz ienest, kā tajā brīdī varēju es. To arī mācījāmies un patiesībā, kopš mēs esam sākuši attiecības, mēs visu laiku mācāmies. Tās ir tādas lietas, ko mēs saprotam tā – šo man ģimenē un nekur skolā nav iemācījuši, bet vajag to apgūt. Un tad es eju un meklēju, kur mēs to varam apgūt. Tieši tāpat mani pārsteidza, ka arī Gatis bija gatavs visu laiku mācīties. Nu jau tā ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa – mācīties un pilnveidoties."

Gatis turpina: "Patiesībā, trīs pamata lietas, kas vīrietim ir jāizdara, ir – parūpēties par ģimeni, par jumtu virs galvas un par izklaidi un atpūtu. Kaut kā gadu gaitā mums tas veiksmīgi ir attīstījies. Skaidrs, ka sākumā mums bija kaut kādi klupieni un strīdi un nesaprašanās – sauksim lietas īstajos vārdos. Skaidrs, ka ne jau pirmajā dienā, kad Līga aizgāja no labi apmaksāta darba, mums bija pilns konts ar naudu un mēs varējām dzīvot, kā gribam."

Sākums attiecībās bijis posmā, kad Gatis mēģināja uzsākt uzņēmējdarbību, un tās iesākumā ienākumi nebija lieli. " Esmu ar sāpīgu dzīves pieredzi, kur atkal es nesaprotu, ko man darīt. Es zinu, ka negribu vēlreiz tāpat, bet nesaprotu, kā darīt citādāk. Turklāt mums abiem bija ļoti daudz dažāda veida parādu – kredīti un tamlīdzīgi. Mums bija tik slikti, cik vien slikti varēja būt! Tas brīžiem bija pat nežēlīgs darbs, vienam otru pavilkt un teikt – nu, izturam! Meklējam vēl ceļu, kā ko izdarīt labāk. Patiesībā šobrīd jūs mūs satiekat mūsu attiecību skaistākajā laikā, kad ar attieksmi un darbu esam sakārtojuši daudz jomu savā dzīvē. Ir tāds teiciens – cilvēkam ir divas dzīves. Tā otrā sāksies tad, kad tu sapratīsi, ka tu negribi vairs pirmo dzīvi. Mēs bijām tiešām zemākajā punktā, jo mums bija desmitiem tūkstošu eiro parādi."

Gatis turpina: "Mums bija divi mazi bērni un desmitiem tūkstošu parādi! Solīti pa solītim mēs pieņēmām, ka – viss, veco dzīvi vairs negribam! Tas notika solīti pa solītim un tas tiešām nebija viegli, bet bija vērts iziet cauri, lai nonāktu šobrīd šeit un tagad!"

Lielo parādu veidoja abu kopējie parādi. Gatim kā topošam uzņēmējam bija vairāk, tie bija gan patēriņa kredīti, studiju kredīti, studentu kredīti, overdrafts, hipotekārie kredīti, parādi vecākiem, parādi par veco dzīvokli, kurā jau gadiem ilgi nedzīvoja.

Pāris atzīst, ka ļoti ilgi negribēja skaitīt, cik īsti parāds ir liels. "Pat nezinājāt summu?" jautā raidījuma vadītājs.

"Pat negribējām zināt. Un tad vienās mācībās mums lika to izdarīt, un pat tad negribējām, bet tomēr izdarījām un saskaitījām. Tad bija izmisums.

Man likās – viss! Mēs nomirsim ar to summu un atstāsim mūsu bērniem parādus. Un tikai tad sapratām, nē, darām visu iespējamo, lai tā nebūtu.

Un šodien varam teikt, ka mēs piecarpus gadu laikā atdevām 120 tūkstošu eiro parādu! Mums mācībās iedeva konkrētu instrukciju, kā to var izdarīt. Mēs to ļoti centāmies ievērot. Protams, nebijām izcilnieki, un mēs kāpām, kritām, cēlāmies, atkal gājām, bet tas ir izdarāms. Man pat šobrīd to summu izrunājot, tā liekas "abnormāla". Es toreiz nedomāju, ka tas atrisināsies mūsu dzīves laikā, bet, paldies Dievam, tas notika. To arī mācām saviem bērniem tagad, – ja grib, tad var!" pārliecinājusies Līga.

Un galvenais, rodot risinājumu, abiem laulātajiem būt uz viena viļņa. Gatis paskaidro: "Ir jābūt uz viena viļņa, kad viss, mēs gribam ar šo bubuli tikt galā. Nav svarīgi, vai tas ir tikt galā ar parādiem, vai izaudzināt veiksmīgus bērnus, bet, lai viss notiek uz viena viļņa, proti, lai tas ir abiem svarīgi un lai to grib abi izdarīt. Viens vilnis ir mūsu panākumu atslēga."

Līga turpina: "Vienprātība ir milzīgi svarīga. Nav jau tā, ka mums domas neatšķiras. Atšķiras un pat bieži, bet svarīgi ir mācēt atrast kompromisu. Esmu sapratusi, ka tas, kas laulībā strādā, ir – spēja kaut kādā brīdī piekāpties, būt elastīgam un būt ar humoru. Man liekas, tās ir lietas, bez kurām nevar būt laimīga laulība."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!