Neirozes piedzīvošana pusmūžā. Kā ‘pūķus’ pārvērst spirdzinošā enerģijas avotā
Foto: Pexels.com

Pienākot pusmūža gadiem, arvien skaidrāk kļūst apjaušams dzīves trauslums un ķermeņa galīgums. Mūsu ego saņem krietnu dunku, un mums nākas pārvērtēt savu vietu ārpasaulē – karjerā, attiecībās, ierastajos mierinājuma avotos. Aktuāls kļūst jautājums: kas vēl es esmu bez savas pagātnes un izspēlētajām lomām? Taču pusmūža krīze jeb Viduspāreja patiesībā ir lieliska iespēja pārorientēt savu personību, atmest dzīves pirmās puses ego impulsus un atvērt apziņu diženākiem brīnumiem. Par šo tēmu Džeimss Holiss raksta grāmatā “Viduspāreja. No posta līdz piepildījumam pusmūžā”.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iepazīstinām ar fragmentu no grāmatas, nodaļu "Neirozes piedzīvošana".

Gluži tāpat kā romantisko mīlestību var pielīdzināt īslaicīgam prāta aptumsumam, kura ietvaros mīlētāji mirkļa emociju iespaidā lemj par visu turpmāko mūžu, arī Viduspārejas vētru iespējams interpretēt kā psihisku sabrukumu – cilvēks uzvedas "kā traks" un norobežojas no citiem. Trauksmainā izturēšanās kļūst saprotama, ja atceramies, ka šajā brīdī sagrūst pieņēmumi, uz kuriem viņš balstījis līdzšinējo dzīvi, pagaidu personības izstrādātās stratēģijas dekompensējas un izirst viss pasaules redzējums. Patiesībā, ja izdodas noskaidrot emocionālo kontekstu, nekāda uzvedība vairs nešķiet traka. Mēs neizvēlamies emocijas; emocijas izvēlas mūs un darbojas saskaņā ar savu loģiku.

Kādam psihiskās aprūpes iestādes pacientam piemita tieksme mest ārā pa logiem krēslus. Ārsti nosprieda, ka viņš grib aizbēgt, tāpēc sasēja viņu. Taču pēc rūpīgas iztaujāšanas noskaidrojās pacienta rīcības īstais iemesls – viņš domāja, ka no palātas tiek izsūknēts skābeklis, un, izsitot logu, centās nodrošināt sev svaigu gaisu. Šī cilvēka iekšējā ieslodzījuma izjūta simboliski izpaudās kā klaustrofobija. Ņemot vērā emocionālo situāciju, vēlme pēc svaiga gaisa bija loģiska. Tiklīdz pacientu pārvietoja uz plašāku palātu, viņš sajutās drošāk un viņa uzvedība vairsnebija vājprātīga. Tātad pacienta reakcija uz iesprostojuma un smacēšanas izjūta bija visnotaļ likumsakarīga.

Neirozes piedzīvošana pusmūžā. Kā ‘pūķus’ pārvērst spirdzinošā enerģijas avotā
Foto: Shutterstock

Kad Viduspārejā emocijas kļūst tik sakāpinātas, ka izlaužas ārpus ego robežām, mēs ieraugām, kas ir simboliski ievainots vai pamests novārtā. Vīrietis, kurš aizbēg kopā ar sekretāri, baidās, ka viņa iekšējā pasaule, viņa zaudētais sievišķais aspekts sačervelēsies un izgaisīs uz visiem laikiem. Tā kā šī vajadzība galvenokārt ir neapzināta, viņš projicē trūkstošo iekšējo sievieti uz sievieti ārpusē. Sieviete, kas cieš no depresijas, pavērš nevēlamās dusmas iekšup – pret vienīgo cilvēku, kuram drīkst uzbrukt. Abos piemēros neviens nav traks, lai gan apkārtējie var viņus par tādiem noturēt. Šie cilvēki tikai reaģē uz milzīgajām vajadzībām un emocijām, kas viņus apsēdušas tajā dzīves posmā, kad viņu rīcībā esošie realitātes ceļveži vairs neatbilst patiesībai.

Vīrietis, kurš aizbēg kopā ar sekretāri, baidās, ka viņa iekšējā pasaule, viņa zaudētais sievišķais aspekts sačervelēsies un izgaisīs uz visiem laikiem.

Mēs visi zinām, kā ir, kad paplašinās plaisa starp iegūto pašuztveri ar visām tās projekcijām un pagātnes pieredzē apraktā patiesā Es prasībām; mēs visi jūtamies nošķirti paši no sevis. Vārds "neiroze", ko 18. gadsimta beigās ieviesa skotu ārsts Kalens, vedina domāt, ka mūsu izjūtām ir neiroloģisks raksturs. Taču neirozei jeb tā sauktajam nervu sabrukumam nav nekādas saistības ar neiroloģiju. Tas ir tikai termins, ar kuru tiek apzīmēta šķelšanās psihē un no tās izrietošā pretestība. Mēs visi esam neirotiski, jo tas, kādi esam, nesakrīt ar to, kādiem mums būtu jābūt. Neirozes simptomātiskais protests, kas izpaužas kā depresija, atkarību izraisošu vielu lietošana vai destruktīva uzvedība, tiek apspiests pēc iespējas ilgāk. Tomēr simptomi arvien pieņemas spēkā un drīz vien sāk izpausties neatkarīgi no egogribas. Nav iespējams likt simptomiem izzust – tas būtu tikpat bezjēdzīgi kā piekodināt nejust izsalkumu cilvēkam, kurš ietur diētu. Lai cik traucējoši šķiet simptomi, tiem ir sava nozīme – tie simboliski pauž to, kas mums būtu jāsadzird. Izbiedētais cilvēks vairāk par visu ilgojas atgūt to pašuztveri, kas viņam derēja agrāk. Savukārt terapeits zina, ka simptomi ne tikai palīdz noskaidrot, kas ir ievainots vai pamests novārtā, bet arī rāda ceļu uz atveseļošanos. Tāpat terapeits zina, ka pievēršanās pusmūža neirozei paver ārkārtīgi plašas iespējas pārmaiņām. Jungs apgalvoja: "Neirozes uzplaiksnījums nenotiek nejauši. Tas vienmēr ir ļoti kritisks brīdis. Bieži vien tieši tad psihe pieprasa jaunas korekcijas un pielāgojumus." Tas nozīmē, ka mūsu pašu psihe ir izraisījusi krīzi un radījusi ciešanas, jo tai ir nodarīts pāri un kaut kam ir jāmainās.

Laiku pa laikam es atceros kādas savas klientes sapni. Pirmoreiz šī sieviete ieradās terapijā sešdesmit piecu gadu vecumā īsi pēc vīra nāves. Augot viņa bija izbaudījusi ļoti spēcīgu un pozitīvu saikni ar tēvu un izveidojusi varenu tēva kompleksu. Vīrs bija vairākus gadus vecāks par viņu. Protams, kad nāve abus šos cilvēkus aizsauca mūžībā, sieviete bija izmisusi. Viņa meklēja mierinājumu pie garīdznieka, bet tas ierosināja apmeklēt terapiju. Sākotnēji sieviete domāja, ka terapija noņems sāpes, proti, viņa uz terapeitu projicēja zināmu autoritāti. Vairākus mēnešus pēc pirmās vizītes kliente sapnī redzēja, ka ir devusies ceļojumā kopā ar savu nelaiķa vīru. Kad abi sasniedza tiltu, kas ved pāri upei, sieviete atskārta, ka ir aizmirsusi rokassomiņu. Vīrs devās tālāk, bet viņa atgriezās pēc somas. Sieviete pa to pašu ceļu devās atpakaļ, un, kad atkal sasniedza tiltu, viņai no kreisās puses piebiedrojās svešs vīrietis. Kamēr abi kopā šķērsoja upi, sieviete paskaidroja svešiniekam, ka viņas vīrs iet kādu gabalu pa priekšu, turklāt ir miris. "Es esmu pavisam viena, pavisam viena," viņa žēlojās. "Zinu," svešinieks atbildēja, "bet man tas ir nācis par labu."

Neirozei jeb tā sauktajam nervu sabrukumam nav nekādas saistības ar neiroloģiju. Tas ir tikai termins, ar kuru tiek apzīmēta šķelšanās psihē un no tās izrietošā pretestība.

Gan sapņojot, gan pēcāk atstāstot sapni, kliente dusmojās uz svešinieku, kurš bija tik neiejūtīgs pret viņas zaudējumu. Turpretī man sapnis likās aizraujošs, jo liecināja par izteiktām psiholoģiskām pārmaiņām. Lai gan sievietes tēvs un vīrs bija miruši, abi joprojām lielā mērā noteica viņas pašuztveri. Šķietami labvēlīgais tēva komplekss bija pāraudzis ārējā autoritātē un neļāva sievietei atrast savu īsteno Es. Taču tilts sniedza iespēju pārslēgties no ārējās autoritātes uz iekšējo. Nepazīstamais vīrietis atspoguļoja sievietes iekšējo vīrišķo aspektu animus, kas tēva kompleksa dēļ tā arī nebija attīstījies. Šis piemērs lieliski parāda psihes brīnišķīgo, gudro spēju pašregulēties; klientes ego ciešanas bija veicinājušas iekšēja, tēva nekontrolēta elementa izaugsmi. Tātad viņas gadījumā Viduspāreja sākās sešdesmit piecu gadu vecumā, un viņa tajā devās ar mērķi nostiprināt savu identitāti un rast iekšējo pārliecību par sevi – tie abi ir brieduma priekšnoteikumi.

Neirozi var aplūkot arī no cita skatpunkta, proti, pieņemot, ka ciešanas izraisa būtiska nesakritība starp domām un darbiem. Reaģēdami uz socializācijas procesu bērnībā un ārējo realitāšu spiedienu, mēs arvien vairāk atsvešināmies paši no sevis. Iekšējos protestus nemitīgi apslāpē ārējās pasaules smagums. Tomēr var gadīties, ka pusmūžā dvēsele jau ir tik dziļi ievainota un pamesta, ka zināmas psihes daļas visiem spēkiem pretojas jaunai slodzei. Šī pretošanās izpaužas simptomos, un tos nedrīkst nomākt ar zālēm; ar simptomiem ir jāveido dialogs, lai ieviestu Junga pieminētos "jaunos pielāgojumus".

Protams, tiem, kuri mokās un piedzīvo "dvēseles tumšo nakti", ir ļoti grūti uzklausīt patiesību un pieņemt faktu, ka sāpes nāk viņiem par labu (kā teica svešinieks manas klientes sapnī). Zāļu nav, jo dzīve nav slimība un nāve nav sods. Tomēr ciešanās ir iespējams rast ceļu tālāk, uziet taku, kas ved uz piepildītāku,krāšņāku dzīvi.

Neirozes piedzīvošana pusmūžā. Kā ‘pūķus’ pārvērst spirdzinošā enerģijas avotā
Foto: Pixabay

Atceros kādu sievieti, kuras ciešanu pilno pagātni apzīmogoja gan trauksmaina nākšana pasaulē un deformēts ķermenis, gan ilgstoši pamestības periodi un virkne atkarīgu, pazemojošu attiecību. Pusmūžā viņas dzīve sagriezās kājām gaisā un viņa ielūkojās sevī, lai atrastu to cilvēku, kuru nekad tā īsti nebija iepazinusi. Viduspārejas pārbaudījumus šī sieviete raksturoja ar vārdu "sadrumstalošanās". Ikviens, kurš pārcietis sadrumstalošanos, zina, cik ļoti šādā brīdī gribas bēgt uz neirozes stipro cietoksni un noslēpties tur, lai pārlaistu pārmaiņu vējus. Bet, kad jautāju klientei, ko viņa dara, kad jūtas sadrumstalota, un kā redz sevi šajā sāpīgajā procesā, viņas atbildes skaidri vēstīja, ka viņai izdosies sasniegt patiesāku dzīvi. Ja pareizi atceros, kliente teica: "Es runāju ar šo sevis šķautni un klausos. Atkal runāju un atkal klausos. Un cenšos noskaidrot, ko Psihe no manis grib."

Viņa runāja par Psihi kā par dzīvu būtni, sievišķu gudrību, kas spēj parādīt ceļu. Daži, iespējams, nodomās: viņa dzird balsis, viņai ir šizofrēnija. Nē, gluži pretēji. Var pat teikt, ka mēs visi dzirdam balsis. Kompleksi nav nekas cits kā atsevišķas mūsu būtības šķautnes, kas mūs uzrunā, bet, tā kā mūsu apziņa neklausās, mēs krītam šo šķautņu gūstā. Minētā sieviete piedalījās dialogā starp ego un savu patieso Es – dialogā, kas var dziedināt pagātnes gaitā radušos plaisu. Viņas spēja uzticēties šim iekšējam procesam ir ārkārtīgi nepieciešama, taču reti novērojama. Daba necīnās pret mums. Kā teicis dzejnieks Rilke, varbūt patiesībā mūsu iekšējie pūķi meklē palīdzību: "Kā lai aizmirstam sirmo mītu, kādi ir visu tautu sākumos; mītu par pūķi, kas viskritiskākajā acumirklī pārvēršas princesē; varbūt visi mūsu dzīves pūķi ir princeses, kas gaida vienīgi uz to, lai reiz skatītu mūs skaistus un drosmīgus. Briesmīgais īstenībā varbūt ir nevarīgais, kas vēlas mūsu palīdzības."

Uzmanīga palīdzība var pārvērst pūķus par spirdzinošas enerģijas avotiem. Atceries Junga skaidrojumu, ka neiroze ir "piepildījumu neatradušas dvēseles ciešanas". Tā nudien varētu būt – ciešanas ir obligāti nepieciešamas, lai apziņa transformētos. Citviet Jungs raksta, ka neiroze ir "neīstas ciešanas". Īstās ciešanās ir jāstājas aci pret aci ar pūķiem. Neīstas ciešanas nozīmē, ka cilvēks no tiem bēg. Ja Jungam un Rilkem ir taisnība – un, manuprāt, ir –, mūsu pūķi atspoguļo visu, no kā baidāmies un kas draud mūs aprīt, taču vienlaikus tie iemieso mūsu būtības novārtā pamestās šķautnes, kuras var izrādīties neiedomājami vērtīgas. Ja šos pūķus uztversim nopietni un pat iemīlēsim, tie atlīdzinās ar milzīgu daudzumu enerģijas un piepildījuma dzīves otrajā pusē.

Grāmatu izdevusi izdevniecība "Zvaigzne".

Neirozes piedzīvošana pusmūžā. Kā ‘pūķus’ pārvērst spirdzinošā enerģijas avotā
Foto: Publicitātes foto


Tags

Trauksme Kopdzīve Attiecības Attiecības ģimenē Psiholoģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form