Sliktās meitas, mātes un sievas dzīve
Foto: Shutterstock

Anna skatās uz savu vecāku fotogrāfiju. Tētis maigi apņem mammu. Pēc pusgada viņas vairs nebūs. Tēvs sekos jau pēc gada. Skatoties uz viņu sejām, Anna ievēro, kā teju vai pārstāj elpot. Iekšā ir tik daudz sāpju, viss ķermenis ir kā akmens. Ķermenis it kā vēlas kļūt izturīgs un drošs skafandrs pret sāpēm. Iekšēji viss sastingst, un līdz ar to sastingt visa pasaule. Pazūd krāsas, smaržas, skaņas. Dzīve paliek tikai fotogrāfijās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tā kādas klientes stāstu iesāk ārste psihoterapeite Olga Popova portālā "Psychology journal".

No saspringuma plakstiņi sāk raustīties. Annas skatiens pēkšņi slīd pa mammas smaidu un Annu it kā iesit ar elektrību. Asaras tek pār vaigiem nezin no kurienes, no kāda sāļi-rūgtas upes. Kā tad tas bija?

Pēc darba Anna steidzās mājās. No sākuma vajadzēja nomainīt mammas aprūpētāju, pēc tam – tēta. Vakars rādījās tik īss, ka tajā netraucētu kādas dvēseliskas sarunas. Ja tas arī traucētu, tad tas reducētos līdz divām trim frāzēm. Vakariņas. No sākuma vecākiem. Tad pašai, vīram un dēlam. Trauki. To novākšana paralēli ar mazgāšanu. Duša. Un – gulētiešana. Nogurums.

Nogurums tad kalpoja par attaisnojumu Annai, kādēļ viņa ne uzreiz atsaucās uz mātes un tēva lūgumu, bet pēc kāda brīža, dodot sev laiku, tirgojoties sevī ar iespēju aizkavēties kādu minūtīti un atpūsties. Vairāk no vilšanās, nevis dusmām.

Diena gāja aiz dienas. Viņi saplūda viens ar otru pelēkā masā, kurā gandrīz nebija notikumu, seju, paša sevis.

Izrādījās, ka elle ir nevis nogurdinošas rūpes par slimajiem, bet tukšums un bezspēcība.

Kad aizgāja viens no vecākiem, Annai likās, ka dzīve pārvērtās ellē.

Bet patiesa elle sākās vēlāk, kad nomira arī otrs vecāks, dēls aizbrauca stažēties uz Ameriku, bet vīrs strādāja garas stundas. Izrādījās, ka elle ir nevis nogurdinošas rūpes par slimajiem, bet tukšums un bezspēcība.

Pēc mammas nāves tēvs nenodzīvoja veselu gadu. Vecāki daudz ko iemācīja Annai, bet nespēja iemācīt, kā bez viņiem dzīvot, kā būt vecākajai ģimenē. Viņa jutās apjukusi un bezspēcīga. Un ja reiz bezspēcīga, tātad vainīga. Vainīga par to, ko neizdarīja, ne līdz galam iedeva, nemācēja, ka bija slikta meita, māte un sieva.

Vaina, salikta no atmiņām, viņu dedzināja. Tagad Anna varēja izveidot vainas apziņu no kā vien vajag, pat no saviem sapņiem. Rītos viņa modās ar smagām jūtām, it kā uz viņas sirdsapziņas būtu tūkstošiem noziegumu.

Anna sen pieņēma verdiktu par sevi: noziedzniece! Noziedzniece. Noziedzniece. Šo vārdu viņa atkārtoja dienā simtiem reižu. Tikai nevarēja saprast, kāds sods viņai pienāktos.

Tagad Anna varēja izveidot vainas apziņu no kā vien vajag, pat no saviem sapņiem. Rīkos viņa modās ar smagām jūtām, it kā uz viņas sirdsapziņas būtu tūkstošiem noziegumu.

Visi apkārt tikai mierināja – tu neesi vainīga, tev nav, ko sev pārmest, - bet viņa orgasmiskā vainas apziņā turpināja meklēt to, kas zina, kā viņa var izpirkt savu vainu. Vai ir dzīve pēc vecāku nāves? Un – kā dzīvot?

Konsultācijā Anna čukstus izelpoja katru frāzi: – Ziniet, es tik maz paspēju izdarīt tētim un mammai, bet tagad viņu nav. Neko nevar labot. Velti attaisnoties. Šodien es lasīju Remarku. Viņam ir precīza frāze par to, ka mīlestība necieš skaidrojumus, tai vajag rīcību. Es esmu maita. Bezdvēseliska maita.

– Jā, Remarkam ir daudz precīzu frāžu. Viņš kādreiz uzrakstīja, ka "dzīve nav domājusi padarīt mūs pilnīgus. Tam, kurš ir pilnīgs, vieta ir muzejā".

Pēc tam... pēc tam mēs nākotnē nekad vairs nerunājām par Remarku.

Tags

Sēras Vainas apziņa Attiecības Attiecības ģimenē Psiholoģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form