Jautājums un atbilde: 10 gadus vecā meita raud par katru sīkumu
Foto: Shutterstock

Īpaši emocionāli un jutīgi bērni nebūt nav izdomājums. Kā rīkoties vecākiem, ja arī tava atvase var sākt raudāt katra nieka pēc, skaidro psiholoģe.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Mana 10 gadus vecā meita raud jebkura iemesla dēļ. Aizvainojumus skolā uztver ļoti asi, pat no rīta ģērbjoties un kārtojot frizūru, tas notiek ar asarām. Ja godīgi, esmu nogurusi no viņas kaprīzēm. Pirms kāda pusotra gada ar viņu gājām pie psihologa, kļuva labāk, bet ne uz ilgu laiku: tagad atkal viss atsācies no jauna. Es viņu te mierinu, te rāju, te skaidroju, ka vajag ierobežot negatīvās emocijas. Bet nekas nepalīdz," pēc speciālista padoma portālā "Parents" taujā kāda mamma.

Atbild bērnu psiholoģe Tatjana Bendika: "Saprotu, cik ļoti esat nogurusi no meitas bezgalīgajām "kaprīzēm" un "aizvainojuma". Bet, visticamāk, arī pati meitene stipri cieš no notiekošā. Katram no mums ir dažādas dabiskās spējas uztvert apkārtējo pasauli. Jūsu meitu, visticamāk, var pieskaitīt pie īpaši emocionāli jutīgiem bērniem.

Iedomājieties parastu cilvēku, apmeklējot rokkoncertu: sākumā viss patīk, bet pēc tam sāc nogurt no skaļās mūzikas, spilgtās gaismas, dejojošiem cilvēkiem visapkārt. Jūsu meita katru dienu "pavada" šādā koncertā, un ir saprotams, ka viņa ļoti nogurst. Iespaidi viņu apņem no visām pusēm, bet tikt ar tiem galā viņa neprot. Visas viņas maņas ir sakāpinātas līdz pašai robežai: skaņas griež ausīs, ugunis apžilbina, smaržas izraisa riebumu. Meiteni patiešām var kairināt ciešāks apģērbs, matu ķemmēšana. Turklāt pārmērīgu uzbudinājumu var izsaukt ne tikai ārējie apstākļi, bet arī personīgās emocijas, kas "lēkā" starp divām galējībām: te prieks līdz debesīm, te vispārējas skumjas.

Nereti tādiem bērniem ir grūti nodibināt attiecības arī ar vienaudžiem. Viņi var sāpīgi reaģēt uz pavisam nevainīgiem jokiem, bet asāka piezīme jutīgiem bērniem ir īsta traģēdija. Kā jūs varat palīdzēt savai meitai? Vispirms – apbruņoties ar pacietību. Atcerieties, ka ar pareizu pieeju audzināšanā uzlabojumi noteikti būs redzami, taču šis process ir ilgstošs. No jums tiek prasīts ievērot četrus principus: empātija pret meitu, viņas dzīves strukturizēšana un stingru robežu noteikšana, iniciatīvas veicināšana un pašnovērošanas prasmju mācīšana.

Supersensitīviem bērniem patiešām nepieciešama pieaugušo empātija un sapratne. Pat ja jums šķiet, ka meitas piedzīvotās bēdas un grūtības ir viņas izdomājums un pārspīlējums, pacentieties attiekties pret tām iejūtīgi un ar cieņu. Svarīgi, lai meitene būtu pārliecināta, ka jūs saprotat viņas pārdzīvojumus, lai viņa jūsu sejā saskatītu atbalstu. Empātija veicina tuvības sajūtu, un neapšaubāmi uzlabos jūsu abu attiecības.

Lai bērns iemācītos pats sevi kontrolēt, viņam iesākumā ir nepieciešami ārējie rāmji. Lai to panāktu, ir nepieciešama iejūtīga attieksme, bet ar stingrību un konsekventām prasībām. Jūsu meitas dzīvē obligāti jābūt disciplīnai un kārtībai. Centieties rīkoties stingri, neizdabāt viņas kaprīzēm, taču vienlaikus esiet mīloša māte. Runājiet iespējami vienmērīgā, mierīgā balss tonī, cenšoties ar intonāciju nodot ziņu, ka esat viņu sadzirdējusi, ka viņa ir aizvainota vai sarūgtināta, taču vienlaikus lieciet saprast, ka tas nav iemesls neizpildīt noteiktās prasības. Pieņemot jūsu palīdzību un atbalstu, meitene sajutīs sevī spēju tikt pāri grūtībām. Veiciniet viņā iniciatīvu un pašas izteiktus ierosinājumus. Svarīgi, lai viņa iegūtu pārliecību par sevi.

Nestabils emocionālais stāvoklis bērnam pēc būtības ir centieni pavēstīt par diskomfortu. Un atstāt bez uzmanības šo vēstījumu nevajadzētu – tas nozīmēs bērna vajadzību ignorēšanu, un tās var būt gan fiziskas, gan psiholoģiskas vajadzības.

Nekas traks, ja jūsu dzīvē būs strīdi un konflikti. Tā taču arī ir mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Tā kā meitenei nav viegli tikt galā ar savām emocijām, palīdziet viņai. Uzdodiet meitai jautājumus, lai viņa varētu dalīties savos pārdzīvojumos par to, kas notiek viņas skolas dzīvē un ārpus tās. Jūsu empātija un atbalsts palīdzēs meitenei daudz precīzāk aprakstīt, ko tieši viņa jūt. Un tas, savukārt, veicinās pareizas uzvedības veidošanos.

Palīdziet meitai pārdomāt savus pārdzīvojumus. Piemēram, ja meita nevēlas vilkt zeķubikses, var mierīgi un ar cieņu atzīmēt: "Nu gan, kādas tev gudras kājas – pašas zina, kas tām ir ērti un kas nē". Meitenei būs jāturpina dzīvot ar šādu pārāk jutīgu organismu. Un svarīgi, lai šis jutīgums viņai netraucētu baudīt dzīvi. Iemācot meitenei labāk saprast savas no dabas dotās īpatnības, tikt galā ar nepatīkamajām sajūtām, jūs pakāpeniski viņu iemācīsiet būt daudz elastīgākai, patstāvīgākai un pārliecinātākai par sevi."

Turpinājumā vari iepazīties ar vēl vairākiem portāla "Cālis" rakstiem tieši par šo tēmu – īpaši jutīgiem un emocionāliem bērniem.

Tags

Bērna audzināšana Bērns Bērndārznieka attīstība Bērndārznieka audzināšana Bērndārznieks Mazuļa audzināšana Mazulis Sākumskola Skolēna emocionālā attīstība un mācības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form