'Pirmoreiz vēl taupīju dzemdībām. Pēc tam maksāju par traumatiskās pieredzes dziedināšanu'
Foto: Pexels.com

"Pirmais bērniņš man dzima 33 gadu vecumā. Šajā laikā biju izveidojusi lielisku karjeru, studēju prestižā augstskolā, vadīju uzņēmumu. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka varu visu. Kā teica mans treneris: nav vārda "nevaru", ir tikai "negribu". Es biju grūtniecības novērošanā vienā no labākajām Rīgas ginekoloģiskajām klīnikām. Tiesa, katra mana vizīte tur ilga minūtes 20 un būtībā bija tehniska. Tā kā man bija ļoti svarīgs komforts, apsvēru pat iespēju dzemdēt ar maksas ķeizargrieziena operācijas palīdzību. Turklāt man šķita, ka tas arī pasargās vagīnu no bojājumiem." Tā savu stāstu sāk Ilze (vārds mainīts), divu bērnu mamma, kura vēlas dalīties divos ļoti atšķirīgos stāstos par gatavošanos dzemdībām, pēcdzemdību periodam un notiekošajam tajā, uzsverot pašas atbildību visā. Viņa piedzīvojusi divas ļoti atšķirīgas pieredzes.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tālāk Ilzes stāstījums. Viņa sargā savu otro dzemdību pieredzi kā pērli, tādēļ izvēlējās būt anonīma.

Kā es gatavojos pirmajām dzemdībām? Es teiktu, ka nekā. Izgāju četru nodarbību kursu, no kura neatcerējos tieši neko (starp citu, tieši kursa laikā mans vīrs beidzot visā nopietnībā aptvēra, ka mums būs bērns). Saņēmu daktera iedrošinājumu manā pēdējā vizītē pirms dzemdībām: "Tev ir viss, kas nepieciešams, lai labi dzemdētu!" Taisījos bērnu laist pasaulē tajā pašā stacionārā, kurā manai draudzenei bija nežēlīgas medikamentozas dzemdības ar ceturtās pakāpes plīsumiem, bet es atteicos ieklausīties viņas stāstā.

Es ne tikai nepētīju dzemdniecības un "motherhood" tēmu, bet man pat neienāca prātā, ka man tas būtu jādara. Neviens taču iekšā nav palicis, vai ne? Kaut kādus ratiņus un drēbes mazulim sagādāju. Plānoju barot ar krūti. Un, ja ieskatās dziļāk, biju ārkārtīgi nobijusies no šīm pārmaiņām. Es teiktu, ka biju strauss ar galvu smiltīs.

Sekas – stacionārā piedzīvoju pilnībā "medikalizētas" dzemdības: ierosinātas (jo nesākās pašas), pārplēšot augļa apvalku (un mani par to pat neinformēja), stimulētas, ar starpenes iegriezumu (iemeslu nezinu, par faktu uzzināju tikai otrajās dzemdībās atkārtota plīsuma īpatnību dēļ). Kopumā mana sajūta par šīm dzemdībām ir tāda, ka manu bērnu no viņa pirmās mājas "izlika". Un es ļāvu to izdarīt.

Pirmajā reizē taupīju attiecībā uz dzemdībām visu, ko vien var. Tas, ko nepārdomāju, veicot aprēķinus, – izmaksas, kas rodas, dziedinot traumatisko pieredzi.

Es diezgan labi saprotu, ka šiem mediķiem biju "kārtējā". Mani medicīniski "precīzi" izdzemdināja. Bet... šis nebija radīšanas brīnums. Manas dzemdības tika ierosinātas tad, kad tas notika, jo mana maksas daktere teica (es citēju): "Šodien es tevi varu dzemdināt kaut vai visu nakti, rīt gan man jāiet uz operu!" Vai man tas tiešām bija jāzina? Tajā pašā laikā es nezināju, ka manās dzemdībās tiek pielietots ķīmiskais oksitocīns, tiek pārplēsts augļa apvalks, tiek veikts iegriezums starpenē. Tāpat kā man neteica, kad un kā man bērniņš ir jāizstumj, atrodoties uz "rozā giljotīnas" (šis ir mans personīgais nosaukums klasiskajam dzemdību krēslam). Es biju ķermenis bez gara un prāta.

Bērniņš piedzima pilnīgi vesels, 3800 gramus smags (tas ir ļoti normāls svars). Vai mēs varējām pagaidīt vēl vienu dienu, lai dzemdības sāktos pašas, nevis izmantot medicīniskās manipulācijas? Starp citu, dzemdības dažkārt var "ierosināt" arī bez ķīmiskiem līdzekļiem – augļa apvalku ginekologs var "pakustināt", lai bēbis un ķermenis saprot, ka ir pienācis laiks. Vismaz otrajā grūtniecībā tas burvīgi nostrādāja.

Taupīju un par to maksāju pēc tam

Vai zinājāt, ka atbalsta personas klātbūtne par 20% palielina iespēju sievietei dzemdēt pašai? Tā ir piektā daļa! Es savu vīru izspiešanas laikā izdzinu no dzemdību zāles, jo negribēju viņu traumēt. Par to, ka tieku traumēta pati, es kaut kā neiedomājos.

Manas dzemdības tika ierosinātas tad, kad tas notika, jo mana maksas daktere teica (es citēju): "Šodien es tevi varu dzemdināt kaut vai visu nakti, rīt gan man jāiet uz operu!"

Jāatzīst, ka pirmajā reizē uz daudz ko ekonomēju. Dūlas, personiskas aprūpes slimnīcā vai mājdzemdību izmaksas man likās kaut kas absurds. Tas, ko nepārdomāju, veicot aprēķinus, – izmaksas, kas rodas, dziedinot traumatisko pieredzi.

Mans pirmais mulsums par bērnkopību notika jau slimnīcā – mans bērniņš negulēja. Man neviens neskaidroja, kāpēc. (Izrādījās, viņš bija izsalcis, jo dzemdībās ar medicīnisku iejaukšanos nereti viena manipulācija izraisa nākamo sarežģījumu, tostarp – man aizkavējās piena veidošanās.) Saņēmu rājienu, jo nenomainīju mekonija pilnās autiņbiksītes pietiekami ātri (nē, man nav žēl pamperu, es vienkārši nezināju, ka mekonijs ir iznācis, jo nezināju, cik ātri tas notiek un ka tam nav pat smaržas).Viena stacionāra ietvaros dzirdēju vismaz trīs diametrāli pretējus viedokļus par jebkuru jautājumu, ko uzdevu... Kad mazulim dūra kājiņā, lai paņemtu asinsanalīzes, un es (tiesa, raudot) gribēju atbalstīt viņu, turot mazās rociņas, mani pagrūda malā...

Te lauvas tiesa atbildības jāuzņemas pašai – es braucu (ar attieksmi), lai mani izdzemdina. Es nebraucu dzemdēt.

Emocionālā dziedināšanās sākās pēc pirtīžām

Ātri iestājās pēcdzemdību skumjas, kurām sekoja arī depresija, ko "neatzina" un nepamanīja neviens, izņemot manu vīramāti un vīra krustmāti (tiesa, viņas bija pārāk kautrīgas, lai tieši iesaistītos problēmas risināšanā). Taču palīdzību nesaņēmu arī no diviem psihiatriem, pie kuriem vērsos ar tiešu jautājumu par savu emocionālo stāvokli, un mana ginekoloģe man pat nepajautāja, kā man gāja dzemdībās...

Mans ceļš uz dziedināšanu sākās apmēram sešus mēnešus pēc dzemdībām. Ar pirtīžām, kuru laikā es iedevu sev medaļu par to, ka pilnīgi medikamentozā dzemdību procesā tomēr izspiedu bērniņu pati. Viņu neizvilka ar vakuumu, nebija "ķeizara", un man (lai arī ar nokavēšanos) atnāca piens. Ir zinātniski pierādīts, ka dzemdībās viena medicīniska manipulācija velk līdzi sev nākamo, un manā pirmo dzemdību situācijā tikt pie ķeizargrieziena bija samērā viegli. Starp citu, neonatoloģe Irēna Zahare nesen sarunu festivālā "Lampa'' norādīja (ieraksta pēdējās minūtēs) "uz auditā atklāto, ka divas trešdaļas bērniņu, kam vajadzīga reanimēšana pēc dzemdībām, ir dzimuši medikamentozās dzemdībās". To arī apstiprina Dānijā Arhusas Universitātes slimnīcā veikts pētījums, kur atklājās, ka pēc dzemdībām ar epidurālo anestēziju uz pusi pieaug to mazuļu skaits, kas nonāk intensīvajā terapijā.

Tas, kas mani skumdina, – mana pirmo dzemdību ginekoloģe pati ir mamma. Un, lai gan tas nav viņas pienākums, viņa, gatavojot savas klientes dzemdībām, var kaut nedaudz ievirzīt tajā, kas sagaida vai kā tam sagatavoties... Viņa taču zināja... Un es tagad zinu un uzskatu par savu pienākumu iespējami maigi nodot savas zināšanas katrai sev tuvai grūtniecei.

Pirtīžām sekoja Vitas Kalniņas grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē'', kuru lasot es sapratu, ka man bija un ir pēcdzemdību depresija, ka joprojām man nav atbalsta sistēmas un es jūtos pavisam izdegusi.

Sekoja pēcdzemdību depresija, ko "neatzina" un nepamanīja neviens, izņemot manu vīramāti un vīra krustmāti (tiesa, viņas bija pārāk kautrīgas, lai tieši iesaistītos problēmas risināšanā).

Tad noklausījos podkāstu, kurā bija intervija ar ginekoloģi un vecmāti Dinu Cepli, kas vēl vairāk atvēra man acis uz to, cik tehniski un pragmatiski piegāju savai lielajai dienai. Un cik maz novērtēju sevi, cik maz ieklausījos sevī un tajā, ka mans ķermenis rada jaunu dzīvību. Meitenes, mūsu ķermenis rada jaunu dzīvību! Tā IR maģija!

Otrajā reizē meklēju, kā sev palīdzēt un gatavoties

Otrā bērna ienākšanai ģimenē es gatavojos pilnīgi atšķirīgi. Atkal un atkal pārcilāju savu pieredzi, klausījos citu mammu stāstos un gaidīju savas otrās dzemdības, kurām bija jākļūst par sava veida dziedināšanu pirmajai pieredzei. Aizejot pie savas iepriekšējās ginekoloģes uz spirāles izņemšanu, saņēmu komentāru, ka mani sagaida kara medicīna bez grūtniecības novērošanas (tas notika, kad Covid-19 jau bija skāris arī Latviju). Sapratu, ka gribu ieņemt bērniņu pozitīvākā redzējumā, ar iejūtīgām atbildēm uz maniem jautājumiem un patiesu vēlmi ļaut un palīdzēt man piedzīvot tādas dzemdības, kurās dzemdēšu es un tā, kā tas ir vislabāk man, nevis sistēmai.

Notiekošo pie septiņu līdz deviņu centimetru dzemdes atvēruma es varētu salīdzināt ar to, ka tev atkal un atkal lauž roku un tajā pašā laikā ar šo roku joprojām jāspēj stūrēt automašīnu intensīvā satiksmē.

Nolēmu uzmeklēt ārsti Dinu Cepli, kuras interviju podkāstā nepārspīlējot esmu noklausījusies reizes desmit. Kādu laiciņu pagaidot uz pierakstu, notika mūsu pirmā tikšanās, un tas bija kas pavisam īpašs – pirmo reizi atnākot pie ārsta, man bija sajūta – kā? Es viņu interesēju, un viņai man ir laiks? Iedomājieties! Viņa ar mani runāja, nebija steigas, mums nebija jāiekļaujas valsts un speciālistu akceptētajās 15 minūtēs...

Paliekot stāvoklī, man bija jāsāk domāt par to, kur dzemdēšu. Vēlējos dzemdēt bez epidurālās anestēzijas, jo gribēju piedzīvot savu varēšanu (atzīšos, ka pirmajā reizē, dzemdējot ar atsāpināšanu, es pat nenojautu, kādas sāpes mani sagaida) un saikni ar mazuli dzemdību laikā. Skaidri zināju, ka ļoti negribu to darīt stacionārā, jo savā pirmajā pieredzē nevarēju atcerēties neko, kas mani kā mammu, kuras zināšanu līmenis par savu jauno dzīvi ir pavisam niecīgs, iedrošinātu vai atbalstītu (un, meitenes, lai arī kādus kursus mēs izietu, neviens nespēs aprakstīt un līdz galam izskaidrot, ko īsti nozīmē dzemdības vai dzīve ar mazuli). Savukārt lēmumu par to, ka tiešām gribu dzemdēt mājās, pieņēmu tad, kad grūtniecības laikā nonācu slimnīcas uzņemšanas nodaļā un sapratu, ka noteikti negribu atrasties stacionārā, kad jau tā pārgurušie ārsti cīnās arī ar Covid-19 ietekmi uz darbu. Starp citu, arī ārpus kovida laiks, ko vecmāte stacionārā var veltīt dzemdētājai, ir ļoti ierobežots. Lasīju Latvijāveiktu pētījumu, kurā ir salīdzinātas 271 dzemdības stacionārā un 277 dzemdības mājās (pētījums lasāms šeit, tajā ir ievērota būtiska nianse - līdzīgi atlases principi, piemēram, abās grupās ir zema riska dzemdētājas, līdzīgs vecums u.c. parametri, Red.). Viens no tā centrālajiem secinājumiem ir, ka dzemdības mājās ir vismaz tikpat drošas kā dzemdības stacionārā, kā arī dzemdības mājās praktiski izslēdz nevajadzīgu iejaukšanos dzemdību darbībā. Turklāt mēs dzīvojām dažu minūšu brauciena attālumā no vairākām slimnīcām...

Es rakstīju dzemdību plānu, kurā viens no centrālajiem jautājumiem bija, kā es pati un mana atbalsta komanda varēs mani atbalstīt, kad man sāpēs tā, ka liksies – es mirstu (un tā šķiet lielai daļai dzemdētāju, sākot no apmēram septiņu centimetru dzemdes kakla atvēruma).

Sāpes un notikumus pie septiņu līdz deviņu centimetru dzemdes atvēruma es varētu salīdzināt ar to, ka tev atkal un atkal lauž roku un tajā pašā laikā ar šo roku joprojām jāspēj stūrēt automašīnu intensīvā satiksmē. Tas patiesi sāp, un tam patiesi ir jāgatavojas ne tikai fiziski, bet arī morāli.

Arī pēc dzemdībām es netiku aizmirsta – mani apmeklēja mājās gan vecmāte, gan pediatrs, tas viss bija tik cieņpilni, tik mierīgi. Zinu arī, ka ārste un vecmāte klusītēm pieskatīja, vai man neatsākas depresija.

Manas otrās dzemdības notika mājās. Manā vidē, bez svešām acīm. Tas bija samērā operatīvs, pārsteidzoši sāpīgs, bet absolūti burvīgs notikums manā un manas ģimenes dzīvē. Es piedzemdēju vairāk nekā 4,5 kilogramus smagu mazuli bez atsāpināšanas, bez ķīmiskā oksitocīna, bez vakuuma un ar vienīgo plīsumiņu pa vecā iegriezuma rētu! Pati! Kopā ar vīru! Tā ir tāda varēšanas apziņa. Mans ķermenis, ģimene un draugi ļāva notikt šim skaistumam. Droši vien hormoni palīdz just pacēlumu pēc sāpēm. Un tāda ticība saviem spēkiem! Mēs svinējām manas dzemdības ar tajās iesaistītajiem, ēdot "Napoleonu'' un dzerot vīra gatavoto kafiju, es gulēju ar mazuli gultā un jutos kā varone.


Zinu, ka nabassaite tika pārgriezta tad, kad tā bija izpulsējusi. Man nav sajūtas, ka bēbi paņēma uz mazgāšanu vai svēršanu par ātru. Mēs mierīgi gulējām, citu cilvēku vai mazuļu netraucēti. Viss, kas notika, ļāva man palikt manā dabisko pēcdzemdību hormonu rozā burbulītī. Domās tajā dienā atgriežos vēl un vēl un joprojām "kaifoju'', un ar šo prieku kādu laiku ar lepnumu arī dalījos, bet katrs, kuram nav slinkuma (un 100% gadījumu šiem pseidospeciālistiem ir nulle attiecīgās pieredzes), uzskata par savu svētu pienākumu komentēt manu izvēli, atsaucoties vai neatsaucoties uz vienu no trim negatīvajām publikācijām internetā. Bet kā būtu, ja internetā nonāktu arī viss, kas ar mammām un mazuļiem notiek stacionāros? Pārstimulētas dzemdības, mātes un jaundzimušā mirstība, vecmātes, kuras uzguļas mammai uz vēdera, lai izspiestu mazo, emocionālā vardarbība, pasīvā emocionālā agresija? Un tas viss laikā, kad sieviete ir morāli un fiziski sāpju varā un nespēj sevi "sakarīgi" aizstāvēt...

Nesen nolēmu, ka vairs savu dimantu neļaušu apmētāt ar mēsliem un vairāk nestāstīšu par savām skaistajām dzemdībām. Anonīmi varu pateikt – meitenes, es esmu tik ļoti laimīga! Manas otrās dzemdības, kuras notika vidē, kas man patīk, izvērtējot individuālos riskus, ar cilvēkiem, kurus pati izvēlējos, ir viens no skaistākajiem notikumiem manā dzīvē. Un es no sirds novēlu šādu pieredzi katrai sievietei. Arī pēc dzemdībām es netiku aizmirsta – mani apmeklēja mājās gan vecmāte, gan pediatrs, un tas viss bija tik cieņpilni, tik mierīgi. Zinu arī, ka ārste un vecmāte Dina Ceple klusītēm pieskatīja, vai man neatsākas depresija. Katra mamma ir pelnījusi šādu attieksmi!

Tas, ko es gribu ļoti uzsvērt, ir apzināti lēmumi attiecībā uz savu grūtniecību, dzemdībām un pēcdzemdību laiku, jo tas ir viens no lielākajiem notikumiem sievietes dzīvē.

Otrās dzemdības man sniedz varēšanas apziņu.

Un nemaz nav tik būtiski, vai jūs dzemdējat radību stacionārā vai mājās, – katrai mammai ir sava drošākā vieta un arī individuālā situācija. Būtiski ir tas, ka jūs apzināties procesu, kuram iesiet cauri, un pieņemat informētus lēmumus šo procesu laikā. Sieviete spēj atvērties un ļauties dzemdībām drošībā. Mana drošība bija siltums, mājas sienas, mans vīrs, mana mīļā draudzene un mīļā daktere, kura, starp citu, ieradās ar trim somām ar medicīnisko aprīkojumu (nodrošinot funkcijas, ko veic ierīces stacionāros), kā to nosaka MK noteikumi Nr. 611.

Kas man noderēja, gatavojoties dzemdībām

  • Jebkurai grūtniecei vai sievietei, kura domā par bērniņu, iesaku sociālajā tīklā "Instagram" sekot vecmātei Līvai Liepiņai, kura ļoti cilvēcīgi un cieņpilni stāsta par dzemdībām un grūtniecību. Līva pati ir divu bērnu māte, strādā kā vecmāte Jūrmalas slimnīcā. Līvai dzemdniecība ir sirdsdarbs.
  • Ja jūsu ģimenē jau ir bērniņš, iesaku noklausīties ģimenes psiholoģijas centra "Līna'' lekciju par otrā bērna ienākšanu. Paralēli privāti konsultējos arī ar psiholoģi Ilzi Novikovu par to, kā sagatavot pirmo bērnu otrā bērna ienākšanai.
  • Dūlas Zīles Dāvidsones "Elpas kurss'' ļāva man ne tikai spēt apzināti elpot dzemdību laikā, bet arī detaļās saprast, ko no manis varētu gribēt vecmāte ar noteiktu elpas veidu. Turklāt būtisks aspekts – vienā no lekcijām Zīle stāsta arī par iespējamām medicīniskām manipulācijām un uzsver sievietes tiesības būt par tām informētai, apspriesties ar mediķi un pieņemt lēmumus.

Lasi, kā dūla Zīle Dāvidsone runā par gatavošanos dzemdībām: Grūtību iemesls neveidojas dzemdību zālē. Dūla par radību iecerēm un 'pārgatavošanos

  • Dūlas un vecmātes Līgas Giniborgas dzemdību sagatavošanās kurss pārslēdza un atslēdza manas bailes, kaunu par to, cik dzīvniecisks būs dzemdību process.
  • "Epi-no" ir dzemdību trenažieris, kuru izmantoju, lai gatavotos izstumšanas periodam dzemdībās (tā ir ierīce, ko ievada makstī, – tā var palielināt balonveida gala apjomu; pakāpeniski, reizi no reizes, palielina tā lielumu, līdz nonāk līdz lielumam, kad to var izspiest; šādi tiek trenēta audu elastība un sieviete trenē sajūtas, kas būs pietuvinātas izstumšanas perioda sajūtām, – red.). Neesmu mediķis, un man ir grūti novērtēt tā efektivitāti. Pēc manām sajūtām, tas vairāk ļāva sajust savu ķermeni un apzināties.
  • Ģimenes veselības centrā "'Stārķa ligzda'' ir teju visi grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību posmā nepieciešamie speciālisti. Tur jutos kā ielikta ideāli izstrādātā sistēmā, kas par mani parūpējas visos aspektos.
  • Tas gan ir ļoti individuāli, bet iesaku paskatīties "Google", ko iespējams darīt ar placentu, pirms izlemt par tās izmešanu kopā ar medicīniskajiem atkritumiem.
  • Iesaku arī padomāt par grūtniecības noslēgšanas rituālu (katrai meitenei tas būs kas savs – man tas abās reizēs bija pirtīžas), lai tu varētu sajust savu ķermeni atkal kā tikai savu, norunātu uzkrāto, apzinātos mazuļa un savu piedzimšanu kā mātei.

Kas īsti ir pirtīžas un kas tajās notiek, var lasīt šeit.

Tags

pirtīžas Grūtniecība Mājdzemdības Pirts Psiholoģija Dzemdības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form