Neticēja to eksistencei. Kā vitamīni kļuva par veselības stūrakmeni

1884. gada ziemā Varšavā Polijas ebreju Jakuba un Gustavas Funku ģimenē piedzima puisēns, kam deva Kazimira vārdu. Pat ja vecāki savam bērnam vēlēja labāko iespējamo nākotni, diez vai pat viņi drosmīgākajos sapņos paredzēja, ka mazais Kazimirs iegūs pasaules slavu un gandrīz Nobela prēmiju.

Zēns piedzima turīgā ģimenē, tēva prakse atradās vienā no Varšavas prestižākajiem rajoniem, tāpēc mazajam Kazimiram bija pieejama laba izglītība, un viņš bijis zinātkārs bērns. 16 gadu vecumā puisis ar izcilību absolvēja ģimnāziju un uzreiz devās uz Šveici, kur Ženēvas Universitātē studēja dabaszinības, bet vēlāk Bernes Universitātē – organisko ķīmiju. 1904. gadā 20 gadus vecais poļu zinātnieks aizstāvēja doktora disertāciju.

Strādājot Listera institūtā Anglijā, Funka uzmanību piesaistīja holandiešu kara ārsta Kristiana Eikmana pētījumi par tur izplatīto beriberi slimību 19. gadsimta beigās, kurus tas veica, būdams vietējā cietuma ārsts Nīderlandes kolonijā Javas salā. Eikmans novēroja, ka gan cilvēkiem, gan putniem saslimstība ar beriberi ir mazāka, ja pārtikā izmanto neslīpētos jeb "brūnos" rīsus, kam saglabāts kliju apvalks. Eikmans nolēma, ka pulēti rīsi satur toksīnu, bet kliju pārklājums savukārt – pretlīdzekli. Funks pierādīja, ka Eikmana pieņēmums bija nepareizs: patiesībā klijas saturēja vielu, kas izārstēja beriberi. Un tas bija B1 vitamīns, kura nepietiekamība izraisa avitaminozi.

Funka uzskats, ka slimības var izraisīt būtisku uzturvielu trūkums, nevis infekcija vai toksīni, bija revolucionārs, jo tajā laikā dominēja slimību iedīgļu teorija – ka noteiktas slimības izraisa specifiski mikroorganismi. Funka apgalvojums, ka cilvēku no slimībām var pasargāt konkrētu vitamīnu iekļaušana ēdienkartē, bija neparasts un attiecīgi arī apšaubāms.