Gadu desmiti ar 'dzelzs plaušām'

Viņš vairāk nekā 70 gadus nodzīvoja metāla caurulē – tepat uz zemes, ne kosmosā. Amerikānis Pols Aleksandrs, kurš marta sākumā aizgāja mūžībā, bija viens no pēdējiem briesmīgās slimības – poliomielīta jeb bērnu triekas – pacientiem, kuru pie dzīvības uzturēja "dzelzs plauša".

Ar poliomielītu Pols saslima sešu gadu vecumā, 1952. gada vasarā Teksasā. Tas bija gads, kad saslimstība ASV sasniedza savu augstāko virsotni – 57 628 gadījumi. Līdz pirmajai efektīvajai vakcīnai bija atlikuši vien trīs gadi... Polam nepaveicās – viņš inficējās ar vīrusa paveidu, kas beidzas ar vispārēju paralīzi – zēns spēja kustināt tikai galvu, kaklu un muti. Tā laika statistika liecina, ka saslimstība ar šo vīrusa paveidu bija 1:200, bet 5–10 procenti paralizēto pacientu mira.

Lai cīnītos par bērnu – jo lielākoties ar poliomielītu saslima bērni līdz piecu gadu vecumam – dzīvību, epidēmijas laikā tika izgudrots un ieviests īsts medicīnas mākslas darbs, tā sauktā dzelzs plauša, kas "elpoja" pacienta vietā.

Pols Aleksandrs bija viens no pēdējiem pagājušā gadsimta 50. gadu pacientiem, kas atradās šajā "dzelzs plaušā" ilgstoši, visu mūžu, un viņa dzīve patiesībā nebija nemaz tik nožēlojama. Protams, mazajam puisēnam bija jāaizmirst par rotaļām, sportu un izklaidēm kopā ar draugiem, taču viņš ieguva labu izglītību, pabeidza koledžu un kļuva par juristu, kā arī sarakstīja autobiogrāfiju.