Comedy Latvia: kā latviešu rotaļas degradē bērnus

Aklās vistiņas. Šī ir nežēlīgākā no visām bērnu rotaļām. Bērniem jau mazotnē māca ņirgāties par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā vietā, lai bērni palīdzētu aklajam vadītājam šķērsot ielu, viņi to pazemo, baksta, ņirgājas un izvairas no viņa apskāvieniem. Jāsaka gan, ka spēle tomēr arī kaut ko iemāca, jo mēdz runāt, ka arī mīlestība ir akla un mums jau no bērna kājas tiek iemācīts no tās turēties pa gabalu, lai pats nekļūtu akls.

Sunīši. Šī ir visai noderīga spēle. Jau pašā sākumā atklājas, ka neviens nevēlas būt atbildīgais vadītājs – visi vēlas skriet prom no pienākumiem un kopīgi paņirgāties par vadītājiem. Diezgan viltīga rotaļa, kas jau priekšlaicīgi iemāca izvairīties no augstākstāvošām personām un runāt tiem aiz muguras.

Paslēpes. Līdzīgi kā sunīšos, jau no mazotnes tiek iemācīts, ka būt par vadītāju ir kauns un negods. Šajā spēlē vēl labāk apgūstam spēju izvairīties no pienākumiem un priekšniecības, jo galvenais spēles mērķis – nonākt punktā pirms vadītāja. Tā mēs iemācāmies, ka ir absolūti vienalga, cikos tu ierodies savā darbavietā, galvenais – lai priekšniecība ierodas nedaudz vēlāk.

Namiņš deg. Ļoti pamācoša spēle. Tās vadītājs, kā kārtīgam pilsonim pienākas, brīdina kādu no spēles dalībniekiem par to, ka mājā ir izcēlies ugunsgrēks, tādēļ derētu kaut ko darīt lietas labā. Diemžēl, gan pats vadītājs, gan dalībnieks nolemj gluži vienkārši apskriet ap māju un mesties tajā iekšā. Tas atgādina veco parunu 'Ja mīli – laid to vaļā…’, ja deg māja – skrien tajā iekšā.

Pēdējais pāris šķiras. Visu cieņu spēles izgudrotājam. Jau no mazotnes bērniem tiek iemācīts, ka cilvēku šķiršanās ir ikdienišķa parādība. Spēles uzdevums – šķiroties pēc iespējas ātrāk atrast jaunu sabiedroto un nostādīt savu bijušo partneri zaudētāja lomā, kurš, nu, dodas izšķirt nākamo pāri. Viss kā dzīvē.