Ko par mums patiesībā domā lidmašīnu apkalpe? (Cūkas ir pieklājīgs vārds)

Problēma ir tā, ka ziņās aizvien biežāk tiek vēstīts par mežonīgām ballītēm uz klāja, kuru dēļ nereti pat nākas nosēdināt lidmašīnu, taču paši vēlamies, lai lidmašīnu apkalpei joprojām būtu 60. gadu aviācijas glamūrs un aura.

„Jums šķiet, ka lidojumi viens no otra īpaši neatšķiras, bet mums katra reize ir kā piedzīvojums. Tu nekad nevari zināt, ko sagaidīt uz klāja, bet pilnīgi vienmēr paliek milzīga mēslu čupa,” savā grāmatā ‘Cruising Attitude: Tales of Crashpads, Crew Drama and Crazy Passengers’ raksta stjuarte ar desmit gadu stāžu Hītera Pūla.

Tipiskākā problēma, protams, ir smirdīgās kājas. Lai kur tu arī sēdētu, noteikti atradīsies kāds, kurš pa vienīgo iespējamo spraudziņu tev sejā iekarinās kājas.

Kā redzams, ikvienā lidojumā atrodas kāds, kurš, ērti iekārtojies krēslā, nolemj tā no sirds paraustīt savu diņķi.

Tāpat kāds vienmēr iedomājas, ka lidmašīnā ir jānogriež nagi vai jāskujas. Jo, izkāpjot no lidmašīnas, mums jābūt tik koptiem, lai neviens neiedomājas, ka esam lopi.

Stjuartēm jābūt glītām, jaunām meitenēm, bet pasažieriem nav nekādu pienākumu – viņiem vienmēr taisnība.

Ja lidmašīnas apkalpei izdodas atrast krūšturi, to var saukt par veiksmi, bet mēs taču viņiem atstājam ne tikai to, vai ne?

Un arī šis te viss lidmašīnas apkalpei ir jāsatīra. Vienīgi, ja šo te lasi, atzīsties, akrobāt, kā tu to dabūji gatavu?!?