10 ārsti, kas veikuši amorālas manipulācijas ar pacientiem

Džons Čārlzs Katlers (1915-2003) četrdesmitajos gados bija ASV valdības Veselības departamenta vecākais terapeits, kurš atbildēja par eksperimentiem ar sifilitiķiem Gvatemalā. Īsi pēc viņa nāves atklātībā nonāca fakts, ka eksperimentos bez viņu piekrišanas tika iesaistīti ieslodzīti un karavīri. Rezultātā mākslīgi tika inficēti vismaz 1000 cilvēki, kuriem netika sniegta medicīniskā palīdzība. Eksperimentu gaitā nomira 83 cilvēki, bet ASV valdība Gvatemalai 2010. gadā oficiāli atvainojās.

Kanādiešu psihiatra Obrija Levina (dz. 1938) vadībā septiņdesmitajos gados Dienvidāfrikā tika īstenots valdības projekts ‘The Aversion Project’ ar mērķi homoseksuāļus „izārstēt” no viņa netradicionālās seksuālās orientācijas. No karavīru vidus izraudzījās vismaz 900 cilvēkus, kuriem bija diagnosticēta pederastija. Starp „ārstēšanas” metodēm bija elektrošoks, ķīmiskā kastrācija un seksuālās orientācijas maiņa piespiedu kārtā. Visi šie eksperimenti notika bez cilvēku piekrišanas, bet armijā varēja atgriezties vienīgi tie, kuriem ķirurģiskā ceļā tika mainīts dzimums.

Džeimss Marions Simss (1813-1883) XIX gadsimtā veica neskaitāmus eksperimentus ar sievietēm, jo meklēja veidus, kā varētu ārstēt vaginālo fistulu. Lai gan viņa mērķi bija cēli un Simss reizēm tiek saukts par modernās ginekoloģijas „tēvu”, viņa metodes bija apšaubāmas – ārsts uz operāciju galda lika verdzenes, nebrīdinot par savu eksperimentu mērķiem, turklāt operēja bez anestēzijas. Iegūtie dati medicīnai izrādījās ļoti noderīgi, taču pats Simms tiek nosodīts par vardarbīgā veidā iegūtu informāciju.

No 1965. līdz 1966. gadam dermatovenerologs Alberts Kligmans (1916-1210) ar ASV armijas un dažu farmācijas kompāniju atbalstu īstenoja virkni vardarbīgu eksperimentu, par kuru upuriem kļuva ieslodzītie (viņiem gan tika samaksāta neliela naudas summa). 75 cilvēkiem tika injicēts preparāts ‘Agent Orange’ – herbicīds, ko drīz vien kā ķīmisko ieroci sāka izmantot Vjetnamas kara laikā. Eksperimenta rezultātā cilvēki ieguva hroniskas ādas un venēriskās slimības.

Tuskegī sifilisa eksperimenti bija klīniskie pētījumi, ko no 1932. līdz 1972. gadam ASV Veselības dienests īstenoja starp Alabamas afroamerikāņiem. Par eksperimenta teorētisko pamatojumu un praktiskajiem mērķiem atbildēja doktors Olivers Vengers. Vairāki nabadzīgi vīrieši mākslīgi tika inficēti ar sifilisu – viņiem solīja bezmaksas ārstēšanu, bet rezultātā tika pielietotas dzīvībai bīstamas toksikoloģiskas metodes. Savukārt citai grupai par infekciju netika paziņots, tāpēc viņi turpināja dzīvot un inficēt citus. Daudzi pacienti nomira no slimības komplikācijām un blakusefektiem.

Daktere Herta Oberhoizere (1911-1978) strādāja nacistu koncentrācijas nometnēs Aušvicē un Rāvensbrikā un ar ieslodzītajiem eksperimentēja, testējot viņu kaulaudus, muskuļaudus un nervu audus. Lai sasniegtu mērķus, viņa cilvēkiem amputēja locekļus un implantēja svešķermeņus, bet rezultātā daudzi mira uz operāciju galda vai no sakropļošanas komplikācijām. Bijā plānots, ka cilvēka audu reģenerācijas procesa izpēte palīdzēs nacistu karavīru ārstēšanā, bet rezultātā karš beidzās un notika Nirnbergas ārstu prāva. Oberhoizerei tika piespriesti 20 gadi cietumā, no kuriem viņa „nosēdēja” pusi.

Krievu bioķīmiķis un doktors Grigorijs Mairanovskis (1899-1964) strādāja pie superindes izstrādāšanas. Tai bija jābūt bez smaržas un bez garšas, lai ienaidnieks nevarētu identificēt. Slepenajā Laboratorijā Nr. 1 doktors eksperimentēja ar Gulaga ieslodzītajiem, testējot gan piparu gāzi, gan ricīnu, gan visdažādākās indes. Nav zināms, cik ieslodzīto gāja bojā šo eksperimentu rezultātā, bet zinātniekiem izdevās sintezēt nāvējošo indi C-2.

Aukstā kara laikā gan ASV, gan PSRS veica neskaitāmus eksperimentus radiācijas jomā, un zinātnieku mērķis bija noskaidrot, vai tā var nogalināt. Tas bija nepieciešams, lai novērstu avāriju sekas atomstacijās. Viens no pētniekiem bija Jevgeņijs Zengers, kurš 10 gadu garumā vēža slimniekus testēja ar ārkārtīgi lielu radiācijas devu, savus pacientus atlasot no neaizsargāto vidus. Vairums upuru cieta no bezmiega, dezorientācijas, mazasinības vai nomira mokošā nāvē.

Otrā pasaules kara laikā doktors Zigmunds Rašers (1909-1945) ar koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem veica eksperimentus, lai noskaidrotu, cik ļoti cilvēka organismu ietekmē strauji mainīta slodze. Ieslodzītie uz vairākām stundām tika guldīti aukstā ūdenī, kaili uz ielas turēti lielā salā. Pēc tam sasalušos cilvēkus strauji meta vārošā ūdenī, lai novērotu organisma reakciju. Arī par šiem noziegumiem kļuva zināms Nirnbergas ārstu prāvā.

Medicīnas un psiholoģijas vēsture zina vēl daudzus bēdīgi slavenus eksperimentus ar cilvēkiem – Filipa Zimbardo vadītais Stenfordas cietuma eksperiments (1971), Karnija Lendisa vadītais Sejas izteiksmju eksperiments ar dekapitētām žurkām (1924; attēlā), biheivorisma „tēva” Džona Vatsona eksperiments, kas pazīstams ar nosaukumu ‘Mazais Alberts’ (1920), Marka Seligmana un Stīva Meijera ‘Iemācītā bezpalīdzība’ (1965), Stenlija Milgrema eksperimenti (1974), dr. Jozefa Mengeles eksperimenti koncentrācijas nometnēs utt.