Daži šokējoši fakti par eiropiešu higiēnu 18. gadsimtā

Kosmētiskais līdzeklis, ko mūsdienu cilvēki sauktu par dezodorantu, Eiropā parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Bagāti ļaudis, lai nomāktu sviedru smaku, parasti lietoja smaržas, taču ne vienmēr šī metode iedarbojās. Zināms, ka 9. gadsimtā kāds Zirjabs centās šo līdzekli ieviest mauru apdzīvotajā Ibērijā (mūsdienu Spānija, Francijas un Portugāles daļa, kā arī Gibraltārs), taču nekādu atbalstu šī ideja neguva.

Eiropas sievietes agrāk nekādu uzmanību „liekajam” ķermeņa apmatojumam nepievērsa, bet atbrīvoties no tā sāka vienīgi 20. gadsimta 20. gados. Nav saglabājušās liecības, ka kāds vīrietis to uzskatītu par nenormālību.

Lielākoties mājās bija nepanesama smaka – 18. gadsimtā Eiropas pilsētās nebija nekādas kanalizācijas vai notekcauruļu, tāpēc vairums cilvēku nokārtojās istabas stūrī, bet poda saturu pa logu izlēja uz ielas. Pat tad, kad sadzīvē tika ieviestas āra tualetes, Viktorijas laikmetā lielā cieņa bija naktspodi.

Lai gan teorētiski tualetes papīrs pazīstams jau vairākus gadu tūkstošus, Eiropā to sāka izmantot tikai 18. gadsimta pašās beigās, bet līdz tam izmantoja visu, kas vien patrāpījās pa rokai. Bagātie varēja atļauties slaucīties ar auduma sloksnēm, bet pārējie izmantoja vecas lupatas, sūnas, lapas.

18. gadsimtā viena no lielākajām nelaimēm bija blaktis, kuru izplatīšanos lielā mērā veicināja netīra gultasveļa. Nākamajā gadsimtā – Viktorijas laikmetā – sievietēm ieteica nevis rūpēties par savas gultas tīrību, bet, lai nogalinātu blaktis, gultas apakšu ierīvēt ar petroleju.

Lielākās Eiropas pilsētas neizturami smirdēja pēc cilvēku un dzīvnieku izkārnījumu sajaukuma, ko paspilgtināja zem šādas kārtas pūstošā zāle. Tieši no šiem laikiem nāk tradīcija, ka džentlmenim jāiet ielas pusē, jo tādējādi dāmas bija pasargātas no mēslu šļakatām. Tāpat pastāv teorija, ka skaistas reveranss ar platmales vicināšanu aizsācies tādēļ, ka, satiekot skaistu dāmu, kavalieris vēlējās no tās nokratīt fekālijas, kas bagātīgi tika sviestas pa logiem.

Lieki piebilst, ka mutes dobuma higiēna bija maznozīmīga problēma. Nabadzīgie ļaudis izmantoja zobu balstāmos, bet smaganas tīrīja ar audumu, savukārt bagātnieku lietošanai zobu pasta bija pieejama jau kopš 18. gadsimta sākuma. Zobārsta pienākumus parasti pildīja bārddziņi.

Vēl viena 18. gadsimta sērga bija utis. Ar tām cīnījās visai ekstravagantā veidā – izmantojot dzīvsudrabu. Šo šķidro metālu ēda un ierīvēja ādā. Tiesa, vājākos cilvēciņus dzīvsudrabs pieveica ātrāk nekā utis.

Sievietēm menstruācijas, protams, bija nesalīdzināmi retāk nekā mūsdienās, bet ar tām tikt galā nepavisam nebija vienkārši. Dažas sievietes lietoja lupatas, ko pēc tam mazgāja un lietoja atkārtoti, bet vairums paļāvās uz Māti Dabu un nedarīja neko.