Pieci mākslinieki, kuri ienīda savus slavenos mākslas darbus

Kamēr neskaitāmi cilvēki dziesmu ‘Stairway to Heaven’ uzskata par vienu no labākajām jelkad radītajām muzikālajām kompozīcijām, ir viens cilvēks, kurš to no sirds necieš. Tas, protams, ir neviens cits kā tās solists - Roberts Plānts. Mūziķim tik ļoti bija apriebies ar to noslēgt katru savu koncertu, ka Plānts uz ’Stairway to Heaven’ atsaucas uz kā ‘to nolāpīto kāzu dziesmu’. Tiesa, grupā šajā jautājumā nav vienots viedoklis, piemēram, Džimijs Peidžs to dievina, it īpaši daļu, kurā ir viņa improvizētais ģitāras solo.

Ja ierastākajā scenārijā mūziķi ienīst kādu atsevišķu dziesmu, tad Brūss Springstīns to pacēla vēl soli tālāk, ienīstot visu savu albumu ‘Born to Run’, kas ASV ir pārdots vairāk nekā sešos miljonos kopiju un vēlāk nosaukts par 18. visu laiku labāko albumu. Šis veikums Springstīnam uzlika ļoti lielu slogu, jo tika uzskatīts par ārkārtīgi nozīmīgu attīstības punktu - pēc veiksmīgi iesāktās karjeras ar pirmajiem diviem albumiem, ‘Born to Run’ uzstādījums bija ‘visu vai neko’. Studijas darbs pie tā ilga teju visu 1974. gadu, kā rezultātā pats Springstīns bija novests tik tālu, ka vairs nevēlējās to izdot, nosaucot albumu par ‘sliktāko mēslu gabalu, ko viņš jebkad klausījies’. Mainīt domas par albuma izdošanu viņu pierunāja albuma producents.

IMBd novērtē ‘Amerikāņu vēsturi X’ kā 32. visu laiku labāko filmu. Tāpat tā saņēma Oskara nomināciju par labāko aktieri, kā arī neskaitāmus citus pagodinājumus. Kaut arī varētu domāt, ka tās režisors Tonijs Keijs mirka prieka asarās, skaudrā patiesība ir pavisam pretēja - pazaudējis kontroli pār filmas gala scenāriju, viņš uzsāka masīvu nomelnošanas kampaņu, kurā pauda savu neapmierinātību ar gala rezultātu. Tāpat 40 antireklāmu izveidošanai viņš iztērēja vairāk nekā miljonu ASV dolāru no privātajiem līdzekļiem. Kad tā tika akceptēta Toronto filmu festivālā, Keijs pat mēroja ceļo no Vācijas līdz Kanādai, pieprasot tās atcelšanu.

Mikalandželo ienīda savu Pietu. Tiesa, ne to populāro Pietu, ko mēs visi zinām, bet gan to, kura ir pazīstama kā Florences Pieta. Mākslinieks pie tās sāka strādāt 72 gadu vecumā, taču pēc astoņiem gadiem, ko bija pavadījis to pilnveidojot, vienā dienā viņš izlēma, ka tomēr to ienīst, un sāka dauzīt ar kaltu. Mākslas vēsturnieki uzskata, ka Mikalandželo nebija pārāk apmierināts ar saviem vēlākā posma darbiem. Kā viens no iemesliem tiek minēta sliktā marmora kvalitāte.