No neglītā pīlēna par zosi

Bērnu pasaciņa par pīlēnu (ne prezidenta kandidātu) ir visiem plaši zināma. Tajā neglītais pelēkais pīlēns tiek atstumts no vienaudžu sabiedrības, kamēr nepiedzīvo pu(tn)bertāti un nekļūst par gulbi. Tad beidzot čivinātāju un gāginātāju sabiedrība ierauga, ka viņam patiesībā ir vērtība un ka viņu var pieņemt tādu, kāds viņš ir (beidzot viņš ir skaists).

Tikpat populārs ir stāsts par Pelnrušķīti – nabaga meiteni, kurai vienu vakaru sanāk sastapt krustmāti supervizāžisti ar spārniem, kas ne tikai ietērpj viņu modīgākajos Vīnes un Parīzes tērpos, bet arī noorganizē ķirbja ekvivalentu "Maserati" braucienam uz pili, un kuru beigās apprec princis, kas viņu izvēlējies, pamatojoties uz pazaudēta aksesuāra piemērīšanu. Abi šie stāsti ir plaši daudzināti, attēloti filmās un multenēs un māca bērniem, ka tu vari būt tu pats tikai tad, kad esi skaists. Nezinām, vai šo stāstu teicēji domātu līdzīgi mums, taču ziņa, ka sabiedrībā tiksi novērtēts vienīgi tad, ja mainīsi sevi, lai atbilstu konkrētiem skaistuma standartiem, ir visai graujoša.

Tā nu nesen Latvijas sabiedrībā izskanēja kāda īpaši sacelta vētra kādā īpašā tējas tasītē, kur iesaistītās personas bija divi tā saucamie stilisti, kāds precēts pāris, lielveikals Daugavas kreisajā krastā un kāda tautā zināma dragkvīna. Uzburam atmiņu ainiņu: lielveikalā tiek apstādināti pircēji, balstoties uz stilistu vērtējumu par viņu ģērbšanās prasmēm. Viņiem tiek piedāvāta iespēja uzlabot stilu un pēcāk par to pasniegta naudas balva. Tikai tas, ko, iespējams, ir izlaiduši raidījuma producenti, ir mazā drukā, proti, šova laikā dalībniekiem var nākties dzirdēt nievājošas piezīmes par savu ķermeni un dzīves izvēlēm. Kāda dāma tiek nosaukta par vecu, kāda – par resnu, citai tiek pateikts, ka viņas vecumā saplēstus džinsus valkāt ir pretrunā ar sabiedrības izstrādātajiem svētajiem bikšu skaistuma kanoniem.

Padzirdot par šo skandāliņu, domājām, ka tas ir visai liels joks un tufta, līdz pašas noskatījāmies konkrētos videoklipus un nosarkām no dusmām un neizpratnes. Viens ir piedāvāt izmēģināt jaunu stilu, bet publiski braukt augumā labprātīgi piekritušam cilvēkam... jau kaut kas pilnīgi cits. Tad sākām skatīties, ka šāda tipa raidījumi dažādos variantos Latvijā ir visai izplatīti. Vienā dāmas ar grūtām dzīvēm aktīvi mainās terapeitu un stilistu (un motociklista?) klātbūtnē, citā tiek veiktas minimālas stila pārvērtības, bet nez kāpēc visu laiku ir liela drāma, un nesen ir parādījies jauns uzsaukums pieteikties kādam jaunam plastiskās ķirurģijas šovam, kur tiek solītas daudz paliekošākas pārmaiņas. Te radās jautājums: kā tas nākas, ka mūsu platuma grādos un gadsimtā joprojām pastāv šāda tipa televīzijas pārraides, kas potē vienu konkrētu skaistuma un perfektās dzīves ideālu? Turklāt arī televīzijas kanālā, kas sevi pozicionē kā īstais un vienīgais tieši sievieškārtas auditorijai? No kurienes šim visam aug kājas, un kāpēc mēs to joprojām tiražējam un patērējam? Un vai visi šāda tipa raidījumi ir tik skandalozi nepieklājīgi, varbūt tomēr ir arī pozitīvi izņēmumi?