Ar krampī savilktiem pirkstiem – 82 vecā Zinaīda sūta pirmo īsziņu mūžā

17 gadus vecajam Endijam šī nav pirmā reize, kad senioram jāpalīdz apgūt viedtālruņa piedāvātās iespējas. Atsaucīgais jaunietis savulaik palīdzēja arī savai vecmammai, kura gan nebija tā pateicīgākā skolniece un nelabprāt apguva jaunas prasmes. "Uzņemt fotogrāfijas? Kam man tas vajadzīgs?!" omes vārdus atminas Endijs. Tagad viņš omi var pavilkt uz zoba, jo skepsi pret modernajām tehnoloģijām ir nomainījusi ieinteresētība – viņa ne vien iemācījās fotografēt, bet arī uzņemtās bildes sūtīt saviem mīļajiem.

Līdzīgi kā savai omei, Endijs vēlējās palīdzēt arī draudzenes vecmammai – 82 gadus vecajai Zinaīdai. Šoreiz Endijam nebija jāsaskaras ar pretestību un jaunās pasaules noliegumu. Gluži pretēji – Zinaīda pat ļoti vēlējās vairāk izprast "to moderno ierīci", ko mēs dēvējam par viedtālruni. Tas viņai esot jau labu laiku, tikai tā arī neko vairāk par zvanīšanas funkciju viņai nav izdevies apgūt. "Visi tikai man sūta ziņas, bet es neko nevaru atbildēt," Zinaīda atzina Endijam, kuru pirms digitālo prasmju stundas cienāja ar kartupeļu pankūkām un kafiju.

Tas bija tāds īsts paaudžu saliedēšanās pasākums, kurā Zinaīda iemācījās sūtīt parastās un "WhatsApp" ziņas, ierakstīt balss ziņas un, galvenais, fotografēt. Viņai pašai tas bija pavisam negaidīti, jo pensionāre bija pārliecināta, ka viņas telefonā tādas funkcijas nav. Zinaīda bija bieži vērojusi, kā bildes taisa viņas mazmeita, un ar laiku sāka domāt, ka tā ir tāda jauniešu prerogatīva. Kas viņai bija par pārsteigumu, kad uzzināja, ka pati var uzņemt bildes un sūtīt tās citiem!

Endijs uzskata, ka Zinaīdas lielākais ieguvums ir patstāvības un neatkarības sajūta. Viņai tagad nebūs par katru sīkumu jāzvana tuviniekiem un jālūdz padoms, tagad viņa varēs pat nosūtīt Ziemassvētku apsveikumus saviem mīļajiem. Jo tie viņai ir svarīgāki par visu – arī pirmā uzņemtā fotogrāfija bija ar viņas mazmeitu Zani, bet pirmās nosūtītās īsziņas bija ar tekstu "es tevi mīlu".

Kaut arī Zinaīda bija pacietīga un uzmanīgi klausījās visu, ko stāsta un rāda Endijs, satraukums bija arī viņai. Arī ilgā ziņu rakstīšana viņu nogurdināja: "Nesaprotu, kā jūs varat tik ilgi sēdēt telefonos, pirkstus rauj krampī," Zinaīdas komentārus atceras Endijs.

Lai Zinaīdai labāk veiktos ar jauniegūto prasmju iegaumēšanu, jaunietis viņai sarūpēja "špikeri" – uz lapas uzzīmēja soli pa solim, kā jāraksta ziņa, kā jāfotografē, neizmantojot nekādus mūsdienu "spicos" vārdus, lai viss tiešām būtu skaidri saprotams.

To, ka senioriem digitālās prasmes jāmāca viņiem saprotamā valodā, akcentē arī Cēsu Digitālā centra vadītāja vietnieks Aleksandrs Ļubinskis. "Jauniešu iesaiste ir svarīga, tomēr ir apstākļi, kas jauniešiem jāņem vērā, uzņemoties šo darbiņu. Seniori ne vienmēr ir iecietīgi, otrs – kas jaunietim var šķist loģisks un pašsaprotams, tāds nav senioram. Liela atšķirība ir arī starp palīdzību savai omei vai nepazīstamai kundzei. Senioriem noteikti jāmāca un jāskaidro vienkāršā valodā, vēl vairāk – vajadzīgi piemēri no dzīves un analoģijas ar lietām, kuras seniori spēj atpazīt savā dzīvē. Tas ir pats svarīgākais. Svarīgi ir izmantot andragoģijas zinātnes (pieaugušo apmācības) principus un metodikas."

Apgūstot jaunas prasmes, pēc Endija domām, Zinaīda sāka just lielāku pārliecību par sevi. "Varēja redzēt, ka viņa daudz vairāk saprot un daudz vairāk spēj izdarīt, nekā sākumā likās. Viņa bija laimīga. Man pašam likās ļoti aizkustinoši, ka, pateicoties man, kāds ir apguvis ko jaunu un vairs nejūtas tik nevarīgs. Manuprāt, ja seniori apgūs digitālās prasmes, viņi varēs arī vairāk satuvināties ar apkārtējiem. Viņiem nebūs jāgaida zvans vai klātienes vizīte, bet viņi paši varēs piezvanīt vai uzrakstīt īsziņu, tas viņos var vairot mīlestības sajūtu. Un noteikti drošību – vairs nav jāzvana nevienam, lai uzjautātu, kas tas ir, ko man tagad darīt.

Arī Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidente profesore Signe Bāliņa uzskata, ka būtisks faktors, kas kavē senioru digitālo prasmju apguvi, ir nedrošības sajūta. "Tā joprojām ir vērā ņemama problēma, īpaši mazapdzīvotos reģionos. To apstiprina arī Latvijas Universitātes pētījuma "Vieni, bet kopā? Vientuļi dzīvojošo senioru digitālā (ne)vienlīdzība, rūpes un starppaaudžu attiecības" dati. Proti, lai arī kopumā senioru vidū viedtālruņa un interneta lietošana ir izplatīta, nereti trūkst tieši drošības sajūtas brīvi lietot saskarni un pogas, regulēt iestatījumus vai rīkoties ar maksājumiem," skaidro Bāliņa.

Endija sadarbība ar savu vecmammu un Zinaīdu sniedz labu piemēru, kā seniorus var integrēt digitālajā vidē. Nav obligāti uzreiz sākt ar internetbankas un e-paraksta izmantošanu. Var soli pa solim senioru radināt pie moderno tehnoloģiju izmantošanas, kuras ar laiku var kļūt par spēcīgu seniora atbalstu. "Jaunieši un skolēni ir tie, kas bieži vien daudz laika pavada digitālajā vidē, līdz ar to spētu parādīt, izskaidrot un iedrošināt seniorus nebaidīties no digitālās vides. Jāsaprot, ka jebkuras izmaiņas sākas ar mums pašiem. Ja vēlamies radīt drošu vidi senioriem, lai apgūtu jaunas digitālās prasmes, jau šodien varam aprunāties par digitālo rīku izmantošanu ar vecāka gadagājuma ģimenes locekļiem, kas varbūt dažādu iemeslu dēļ kautrējas pajautāt padomu," uzsver Bāliņa, kura iedrošina būt iecietīgākiem pret saviem vecāka gadagājuma tuviniekiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, lai apgūtu tik ļoti daudzveidīgo un brīžiem sarežģīto digitālo pasauli.

Kaut arī LIKTA prezidente pozitīvi vērtē jauniešu iesaisti senioru apmācīšanā, viņa akcentē, ka būtu nepieciešama arī profesionāļu iesaiste. Bāliņa saka: "Iekļaut seniorus digitālajā vidē iespējams ar mērķtiecīgu sabiedrības izglītošanu, katrai vecuma grupai piedāvājot optimālo apmācību modeli. Internetā var atrast daudz bezmaksas un maksas mācību materiālu, attālinātu kursu, vebināru, mācību video digitālo prasmju uzlabošanai, dažādus kursus piedāvā arī pašvaldības un nevalstiskās organizācijas."

Savukārt, ja runājam par senioriem, kuri dzīvo lauku reģionos, piemēram, Zinaīda, būtiska loma digitālo prasmju apguvē ir bibliotēkām. LIKTA prezidente skaidro, ka bibliotēkās ikvienam ir iespēja tikt pie datora ar interneta pieslēgumu. Turklāt viņa uzsver, ka bieži vien tā ir vienīgā iespēja, kā pie interneta tikt mazapdzīvotos reģionos. Vienlaikus tā ir iespēja saņemt palīdzību no bibliotēkas darbiniekiem, kuri orientējas valsts, pašvaldību un citu institūciju informācijas sistēmās.

Digitālo prasmju apguve senioriem var sniegt ne tikai drošības, bet arī piederības sajūtu. Piederības mūsdienu pasaulei, saviem mīļajiem un tuvajiem. Vienlaikus digitālās prasmes var palīdzēt arī
ieekonomēt naudu un laiku, bet svarīgākais – mūsdienās bez tām vairs nevar iztikt daudzās dzīves jomās. Un ar zvanīšanu sen vairs nepietiek.

"Šobrīd tiecamies valsts un pašvaldības pakalpojumus padarīt ērti, viegli un lēti pieejamus. Vienīgā iespēja, kā to panākt, ir tehnoloģijas. Līdz ar to redzam, ka aizvien pieaug it kā viegli pieejamu e-pakalpojumu skaits, kur visu var paveikt jebkurā sev ērtā laikā, tomēr ir nosacījums – saprast un nebaidīties. Tas savukārt ne tik labi iet kopā ar senioriem, jo viņiem parasti ir bail kaut ko sabojāt vai saplēst, īpaši jau, ja saskaras ar ierīcēm, kuras netika iepriekš izmantotas. Domāju, te var saskatīt paralēles ar mums pašiem – ja mums iedotu dārgu un smalku zinātnisku ierīci ar bezgalīgi daudzām pogām, diez vai mēs justos pārliecināti. Manuprāt, tieši tā šajā lietotņu un rīku jūrā jūtas seniori.

Viņš arī uzskata, ka digitālās prasmes var palīdzēt senioriem ietaupīt naudu. Piemēram, iepērkoties internetveikalos, kur bieži vien preces ir lētākas, un katru reizi nedodoties uz tuvāko pilsētu, ja rodas vajadzība pēc kāda e-pakalpojuma.

Tādēļ, seniorus arvien vairāk iepazīstinot ar digitālo pasauli, varam atvieglot viņiem ikdienas gaitas un radīt drošības sajūtu, sajūtu, ka viņi nav atstumti no jaunās pasaules. Līdzīgi kā Endijs, ikviens jauns cilvēks var palīdzēt saviem vecāka gadagājuma tuviniekiem integrēties digitālajā vidē. Sākot ar pašu mazumiņu – ziņas nosūtīšanu.

Projekta "Digitāli kopā" raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.