““Facebook” var gan uzzināt par līdzcilvēku privāto dzīvi, gan arī lasīt oficiālas ziņas,” 10. klases skolniece Ance Malceniece skaidro, kāpēc tieši šo lietotni uzskata par vērtīgāko senioru dienaskārtībai. Tas sakrīt ar ASV veiktu 2023. gada pētījumu, kas ieskicē tendenci – 43% no ļaudīm virs 50 gadu vecuma vismaz reizi dienā atver “Facebook”, to visbiežāk izmantojot, lai uzzinātu par aktualitātēm un jaunumiem pasaulē.
Vienlaikus Ance ir skeptiska par spēju seniora vecumā apgūt šo lietotni patstāvīgi un bez kāda tuvinieka asistēšanas. “Godīgi sakot, nezinu, vai arī es citās platformās ņemtos apmācīt. “Facebook” gan šķiet visvieglāk un saprotamāk,” viņa piebilst. Kā potenciālos ierobežojumus Malceniece min platformu tehnisko sarežģītību un bieži vien arī valodas barjeru, jo ne visi sociālie mediji ir pieejami latviešu valodas tulkojumā.
“Man būtu slinkums pat mēģināt saprast, kā tas darbojas,” Ancei par varbūtību izmēģināt “TikTok” platformu sacījusi vecmāmiņa Meldra, norādot arī uz valodas aspektu. Viņa ikdienā ziņas primāri patērē tikai latviešu valodā, skatoties televīzijas pārraides, bet nelielos apjomos vēl bez “Facebook” izmanto arī “Instagram”, kurā kopīgā planšetē ar vectēvu tiek aplūkotas draugu un radinieku ievietotās bildes. Savukārt saziņai jaunieviesums ir “WhatsApp”. “Agrāk tikai opis rakstīja ziņas, bet nu jau viņa pati arī to dara,” stāsta Ance, norādot – vēl nesen omei varēja vienpusēji nodot vēstījumus “WhatsApp”, zinot, ka tie tiks izlasīti, bet, ja bija vajadzīga atbilde, bija jāzvana. Skaidrojot, kas atturēja no agrākas ziņu rakstīšanas apguves, Meldra bijusi lakoniska: “Pārāk sarežģīti. Nav gribas iemācīties to visu.”
Tallinas Universitātes pētniece Tina Tambauma medijpratības projektā “Social Media Resilience Toolkit” ieskicē vienu no galvenajiem izaicinājumiem sociālo mediju apguvē senioriem – intuitīvo lietojamību vecāka gadagājuma grupām. “Tas noved pie zemāka pašnovērtējuma. Kad seniori sastopas ar problēmām un apjukumu, viņi primāri vainos sevi, nevis platformu vai vidi. Tas var novest pie pilnīgas atteikšanās no konkrētās tehnoloģijas lietošanas, kā arī ļoti zemas motivācijas situāciju uzlabot. Tāpēc pirmkārt būtu jādomā par viegli lietojamām mediju tehnoloģijām, jo tas ir vienīgais veids, kā mudināt vecāka gadagājuma ļaudis tās apgūt.”
“Mūsu vecumā daudzi negrib zvanīt, jo sarakstīties “WhatsApp” ir vieglāk,” saka Ance, kura vērtē – seniors, kurš prot izmantot saziņas lietotnes, ir gan paša vecvecāka, gan arī viņa radinieku interesēs. “Nedod Dievs, es saspaidīšu kaut ko,” Malceniece piemin domāšanas veidu, kas bieži vien seniorus attur no mēģinājumiem apgūt jaunākas tehnoloģijas, – tās var būt bailes kādam kaut ko neplānoti aizsūtīt, kā arī uztraukums nejauši publicēt neplānotu saturu.
Tehnoloģiju eksperts Normunds Vucāns ieskicē senioru grupu, kurai, pēc viņa pieredzes, ir lielāks potenciāls iekulties nepatikšanās, – tie ir ļaudis, kuri salīdzinoši ātri ir sākuši lietot internetu un guvuši panākumus, piemēram, portālā “Draugiem.lv”, tāpēc, saskaroties ar šā brīža interneta “mežonīgajiem rietumiem”, ir lielāka iespēja pieņemt pārsteidzīgus un bravūrīgus lēmumus. Seniori, kuri sākuši internetu apgūt nesenākā pagātnē, piemēram, pēdējo 5 gadu griezumā, ir spiesti “iet cauri” divu soļu autentifikācijas risinājumiem un citiem drošību uzlabojošiem mehānismiem. Turklāt šobrīd plašāk tiek runāts par dažādiem krāpniecības gadījumiem, un cilvēks, kurš internetu sācis lietot nesen, tam pievērš lielāku uzmanību.
Tāpat bieži vien vecums nav noteicošais faktors, lai labi izprastu sociālo mediju lietošanu. Vucāns dalās pieredzes stāstā, kur savas nozares profesionālis, liela uzņēmuma vadītājs aptuveni četrdesmit gadu vecumā, hakeru dēļ pazaudēja kontu kādā no sociālajiem medijiem. Situācijas glābšanai pieaicinātajiem ekspertiem vīrietis pārliecinoši apgalvojis, ka viņa kontiem ir divu soļu autorizācija – lai tajos tiktu iekšā, viņam ir ne tikai jāievada profila parole, bet arī jāatbloķē telefons.
Vucāns, runājot par senioru biežāk pieļautajām kļūdām interneta vidē, akcentē drošības aspektus, piemēram, paroļu izveidi un uzglabāšanu. “Blociņā sarakstīt paroles, kas ievērojami atšķiras no pārējo lapu parolēm, un glabāt to mājās drīzāk būs drošāk, nekā visur pielikt vienu paroli, kas lielai daļai cilvēku arī [maldīgi] šķiet kā risinājums. Ja zini, ka nespēsi visas dažādās paroles atcerēties vai izmantot paroļu menedžerus, tad laikam labāk ir katrā vietā likt kaut vai uz lapiņas pierakstītu unikālu paroli, kuru glabāt mājās. Ja tās kādā brīdī pazudīs, tā būs mazāka bēda nekā tad, ja pazudīs piekļuve taviem sociālo tīklu kontiem.”
Eksperts piebilst, ka daudzi seniori domā: “Kas tad man, tur ir tikai bildes pie peonijām un rododendru dārzs katru gadu – nevienam taču nevajadzēs.” Lai arī it kā tā ir taisnība un pašu profilu saturs krāpniekiem var nebūt nepieciešams, nozagto identitāti var izmantot, lai veiktu tālākas krāpnieciskas darbības.
Līdzīgi kā seniorus, kuri sociālos medijus apgūt ir sākuši salīdzinoši nesen, Vucāns pie “drošajām grupām” ieskaita arī tos cilvēkus, kuri apzinās, ka atrodas svešā vidē, tāpēc pēc konsultācijas vēršas pie radiniekiem vai apkārtējiem. “Brīdī, kad cilvēks ir vecāks, īpaši, ja viņam ir bail sajusties neveikli vai kaut ko mācīties, nav citu variantu kā ģimene un tuvinieki. Tā ir atbildība vienam pret otru, lai mēs varētu dzīvot labāk,” Normunds Vucāns aicina nevilcināties palīdzēt un atbalstīt tuviniekus.
Projekta "Digitāli kopā" raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
