Vācijas Bundestāga vēlēšanas noslēdz Merkeles ēru
Foto: EPA/Scanpix/LETA

Svētdien vācieši dodas pie balsošanas urnām, lai ievēlētu Bundestāgu, kuram savukārt nāksies izraudzīties nākamo kancleru, kam būs jāstājas ilggadējās valdības vadītājas Angelas Merkeles vietā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kopš sēšanās kanclera krēslā 2005. gadā Merkele bijusi Eiropas stabilitātes simbols. Viņa spējusi izturēt gan finanšu, gan migrācijas krīzi, gan "Brexit", gan Covid-19 pandēmiju, taču tagad 67 gadu vecumā izlēmusi aiziet no politiskās skatuves. Taču līdz ar viņas aiziešanu nedēļas nogalē gaidāmo vēlēšanu rezultāti kļuvuši neparedzami, raisot nemieru ne tikai Vācijā, bet arī Eiropas Savienībā (ES) un pat ārpus tās.

Salīdzinājumā ar iepriekšējām Bundestāga vēlēšanām 2017. un 2013. gadā pastāv "daudz lielākas izredzes uz politikas un rīcībpolitikas pārmaiņām pēc vēlēšanām", sarunā ar televīzijas kanālu CNN atzīst domnīcas "Chatham House" Vācijas eksperts Pepens Bergsens. Cīņa par Merkeles pēcteča godu izrādījusies ļoti sīva, un uz galīgo uzvarētāju var nākties gaidīt vairākas dienas vai pat nedēļas pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas.

Merkeles loma

Par Merkeles aiziešanu no politiskās skatuves zināms jau labu laiku. Par lēmumu nekandidēt uz vēl vienu pilnvaru termiņu pēc pašreizējā termiņa beigām viņa paziņoja jau 2018. gadā, kad konservatīvie cieta virkni neveiksmju reģionālajās vēlēšanās. Būdama kanclere, Merkele ir pārdzīvojusi piecus Lielbritānijas premjerministrus, četrus Francijas prezidentus, septiņus Itālijas premjerus un četrus ASV Baltā nama saimniekus. Laiks, ko viņa aizvadījusi valdības vadītāja krēslā, bijis īpaši bagāts ar dažādiem satricinājumiem, taču Merkele ar savu šķietamo nesatricināmību starptautiskajā politikā izpelnījusies stabilitātes un saprātīguma iemiesojuma reputāciju. "Tas viņai politiski ļoti noderēja gan uz Vācijas, gan uz pasaules skatuves," norāda Bergsens. "Pēdējo 15 gadu laikā Vācijai no ekonomiskā viedokļa klājies ļoti labi (..). Finanšu krīzes laikā Vācija nemaz tik ļoti necieta, taču piezagusies sapratne, ka tas neturpināsies mūžīgi."

Vissmagākā Merkeles pārstāvētajiem kristīgajiem demokrātiem (CDU) un to Bavārijas māsaspartijai Kristīgi sociālajai savienībai (CSU) izrādījās migrācijas krīze 2015. gadā. Taču nelabvēļus viņa izpelnījās arī, uzturēdama ciešas attiecības ar Ķīnu. Tomēr pēc pandēmijas, kuru Vācija līdz šim pārdzīvojusi relatīvi vieglāk nekā daudzas kaimiņvalstis, ļāva ekspertiem un aptauju veicējiem prognozēt, ka, amatu atstājot, Merkele, kas sen jau izpelnījusies iesauku "mutti" (māmuļa), joprojām baudīs vairuma vāciešu cieņu. "Viņa Vācijā tiek uztverta ļoti pozitīvi, jo tiek asociēta ar stabilitāti. Ļaudis zina, ko tie saņem," CNN norāda Starptautiskā Stratēģisko pētījumu institūta (IISS) Berlīnē bāzētā Eiropas centra izpilddirektors Bens Šrērs.

Iespējamie Merkeles pēcteči

Vācijas politikā tradicionāli dominējušas divas politiskās partijas - CDU/CSU un sociāldemokrāti (SPD), kas pēdējos astoņus gadus valsti pārvaldījuši kopīgi, veidojot tā dēvēto lielo koalīciju. Taču pēdējās desmitgades laikā gan konservatīvie, gan sociāldemokrāti, kas savulaik plašā atbalsta dēļ tika dēvēti par "tautas partijām", arvien straujāk sāka zaudēt popularitāti, daudziem vēlētājiem savas cerības saistot ar citām partijām.

Šajās vēlēšanās cīņa izrādījusies īpaši sīva, un vienu brīdi zaļie aptaujās pat apsteidza abas tradicionālās vācu politikas vadošās partijas. Lai gan zaļo popularitāte kopš aprīļa atkal ir ievērojami sarukusi, pašā balsošanas priekšvakarā CDU/CSU un SPD izredzes uz uzvaru atkal sākušas izlīdzināties, lai gan sociāldemokrāti joprojām saglabā nelielu pārsvaru. Saskaņā ar jaunākajiem aptauju rezultātiem par SPD grasās balsot 25% vāciešu, taču CDU/CSU popularitāte pēdējo dienu laikā atkal sākusi nedaudz augt, un sociāldemokrātu pārsvars pār konservatīvajiem sarucis līdz trīs četriem procentpunktiem. Līdz vēlēšanām atlikušas vairs tikai dažas dienas, un visvairāk lasītā vācu laikraksta "Bild" politikas nodaļas redaktors Jāns Šēfers aģentūrai AFP atzīst, ka "tas patiesi kļūst aizraujoši".

Konservatīvie par savu kandidātu uz kanclera amatu izraudzījušies ilggadējo Merkeles līdzgaitnieku 60 gadus veco Armīnu Lašetu, kurš viņu jau nomainījis CDU līdera krēslā. Taču šoreiz CDU/CSU, izraugoties savas vēlēšanu listes pirmo numuru, nācās pārdzīvot mokošu iekšējo cīņu, kas daudzos vēlētājos, kuri līdz šim atbalstījuši konservatīvos, atstājusi rūgtas mieles un likusi no tiem novērsties. Lai gan Merkele aktīvi paudusi atbalstu Lašetam, aptaujas liecina, ka tam tā arī nav izdevies iekarot vāciešu uzticību.

Viņa galvenais sāncensis ir SPD kandidāts Olafs Šolcs, kurš pēdējo nedēļu laikā aptaujās negaidīti izvirzījies pārliecinošā vadībā. Kopš 2018. gada 63 gadus vecais Šolcs Merkeles valdībā ieņēmis finanšu ministra un vicekanclera amatu, tādējādi daudzu acīs tieši viņš tiek uztverts kā dabīgais "mutti" pēctecis, nevis viņas pašas partijas biedrs Lašets. Šolcs izpelnījies ievērību kā Vācijas ekonomikas stūrmanis pandēmijas izraisītajā krīzē, un pēdējās televīzijas priekšvēlēšanu debatēs viņš spējis pārliecinoši paturēt virsroku. Taču relatīvi lielais to vāciešu skaits, kas joprojām nav izlēmuši, kā balsot, vēlēšanu iznākumu joprojām padara neprognozējamu.

Savukārt zaļo kandidāte uz kanclera amatu un partijas līdzpriekšsēdētāja Annegrēta Bērboka uz neilgu laku kļuva par sensāciju Vācijas politikā, kampaņas sākumā strauji iegūstot popularitāti un liekot izskanēt runām, ka tieši viņa varētu kļūt par nākamo kancleri. Zaļie, izmantojot vēlētāju satraukumu par klimata pārmaiņām, uz īsu brīdi pat apsteidza tā brīža aptauju līderus CDU/CSU, taču 40 gadus vecajai Bērbokai nonākot vairākās neveiklās situācijās, vides aizstāvju popularitāte cik strauji uzlēkusi, tikpat strauji arī norietēja.

Tikmēr atbalsts labējo eiroskeptiķu partijai "Alternatīva Vācijai" paliek nemainīgs, un AfD turpina cīkstēties par ceturto vietu ar liberālo Brīvo demokrātu partiju (FDP). Lai gan nelegālo imigrantu straume kopš 2015. gada rudens, vismaz uz laiku, ir noplakusi, neskatoties uz to, ka martā eiroskeptiķu partija tika pakļauta Konstitūcijas aizsardzības biroja uzraudzībai, AfD joprojām ir vienīgā iespējamā izvēle tiem vēlētājiem, kurus satrauc imigrācijas jautājumi, un tas liek domāt, ka partija Vācijas politikā šobrīd ir uz palikšanu.

Sākotnēji Merkele bija plānojusi kampaņas laikā turēties ēnā, taču Lašeta un konservatīvo popularitātes kritums licis viņai pēdējās nedēļās aktīvi iejaukties. "Ikviens zina - ja Lašets zaudēs, zaudēts tiks arī Merkeles mantojums," brīdina konservatīvais laikraksts "Die Welt".

Kampaņas galvenie jautājumi

Katram no kandidātiem, cenšoties piedāvāt savu programmu, nācies sastapties ar problēmu pielāgoties Merkeles mērogiem, kamēr vēlētāji ir nobažījušies par to, ko Vācijai nesīs ilggadējās vadības nomaiņa.

Nacionālā mēroga debatēs, īpaši pēc postošajiem plūdiem, kas jūlijā piemeklēja Vāciju, dominējusi cīņa pret klimata pārmaiņām. Merkeles centieni politikas centrā izvirzīt vides jautājumus, likuši faktiski visām partijām izrādīt savas rūpes par ekoloģiju. Taču pašsaprotami, ka priekšplānā šajos jautājumos tradicionāli bijuši zaļie, kas šoreiz pieprasa tā dēvēto siltumnīcefekta gāzu izmešu daudzumu līdz 2030. gadam samazināt par 70% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, kamēr līdzšinējā valdība par mērķi nospraudusi tikai 55% samazinājumu.

Līdzšinējās valdības kritiķi apgalvo, ka gadiem ilgušais nepietiekamais finansējums infrastruktūrai un izglītībai padarījis Vāciju negatavu "zaļākai" nākotnei un digitālajai ekonomikai, kamēr turpina pieaugt sociālā nevienlīdzība. Tādēļ gan Šolcs, gan Bērboka sola palielināt valsts finansējumu, lai palīdzētu Vācijas tautsaimniecībai pielāgoties, šim nolūkam paaugstinot nodokļus tiem vāciešiem, kas vairāk pelna.

Taču vēlētājiem rūp arī tautsaimniecība, un Lašets vēl pirmdien brīdinājis, ka kreiso partiju koalīcija SPD vadībā var izsaukt "smagu ekonomisko krīzi". Viņš brīdina, ka nodokļu celšana paralizēs valsts atlabšanu pēc pandēmijas, un tā vietā sola mazināt birokrātisko slogu uzņēmējiem. Lašets sola turpināt arī Merkeles politiku ES jautājumos, pēdējo televīzijas debašu laikā uzsverot, ka bloka tālāka integrācija būs viena no viņa prioritātēm.

Tomēr kampaņā galvenā uzmanība tika pievērsta iekšpolitikas jautājumiem, un Šolcs uzsvaru licis uz minimālās algas celšanu un pensiju sistēmas reformēšanu, ko viņš atkārtoti uzsvēra arī debašu laikā. Šīs viņa ambīcijas sociālajos jautājumos atbalsta arī zaļie.

Vācija bez Merkeles starptautiskajā arēnā

Svētdienas vēlēšanu globālās konsekvences ir skaidras. Merkeles ilgā atrašanās pie Vācijas valdības stūres padarījusi viņu arī par Eiropas "de facto" līderi, un pagaidām nav skaidrs, vai viņas pēctecis spēs iekarot tādu pašu lomu. "Vācijai nāksies sastapties ar dažām nozīmīgām ārpolitikas problēmām, kuras būs jārisina jaunajai valdībai," norāda Šrērs. "Jautājums ir, kas nomainīs [Merkeli] un vai šai personai būs tāda pati harizma un spējas, kādas bija viņai. Sabiedrotie ir skeptiski, un arī vācieši šajā jautājumā ir visai piesardzīgi."

Viena no svarīgākajiem Merkeles īpašībām, pildot šo lomu, bija nemainīgi apņēmīgs atbalsts ES vienotībai un gatavība piesegt domstarpības starp dalībvalstīm. Francijas prezidents Emanuels Makrons "centīsies uzurpēt Merkeles pozīcijas Eiropā", prognozē Bergsens, norādot uz iespējamo varas līdzsvara nosvēršanos par labu Parīzei. "Vācijas pozīcijas nebūt ne obligāti mainīsies, taču, lai kurš tagad nenāktu pie varas, tam [iekšpolitiski] būs jārēķinās ar plašāku koalīciju, tāpēc viņam būs nedaudz grūtāk uzņemties vadību uz starptautiskās skatuves."

Vācijas jaunajam līderim nāksies līdzsvarot Berlīnes attiecības ar Savienotajām Valstīm un Ķīnu, ar kurām Merkele mēģināja uzturēt ciešas saites. Svarīga būs arī attiecību uzturēšana ar Lielbritāniju, pēc tās aiziešanas no ES. "Apvienotā Karaliste joprojām stratēģiskā nozīmē ir svarīga partnere, un Vācija apzinās, ka gadījumā, ja Apvienotā Karaliste nebūs iesaistīta Eiropas kontinentā, eiropieši tiks sašķelti," piebalso Šrērs.

Vācija "starptautiskajā arēnā ir labi ieredzēta valsts. Jautājums ir, vai tas tagad dos iespēju Vācijai izturēt starptautiskās vētras, kuras noteikti ir gaidāmas", piebilst IISS Eiropas nodaļas izpilddirektors.

Vācijas vēlēšanu īpatnības

Vācijas Bundestāga vēlēšanas notiek saskaņā ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu, un katras partijas vietu skaits parlamenta apakšpalātā ir tieši atkarīgs no vēlēšanās saņemto balsu skaita. Tas faktiski liedz kādai no partijām iespēju vienai pašai veidot valdību, un šoreiz aptaujas liecina, ka valdības veidošanai varētu būt nepieciešamas vismaz trīs partijas.

Pandēmijas dēļ aktivizējusies balsošana pa pastu, un daudzi vācieši ir nobalsojuši jau pirms oficiālās vēlēšanu dienas. Taču neatkarīgi no tā, kādu balsošanas veidu vēlētājs ir izvēlējies, viņš saņems biļetenu, kurā tiem nāksies atzīmēt divas savas izvēles, izraugoties konkrētu politiķi, kam būs jāpārstāv Bundestāgā attiecīgais vēlēšanu apgabals, un politisko partiju, kurai tiek dota priekšroka.

Līdzko balsis tiks saskaitītas, sāksies stīvēšanās par valdības veidošanai nepieciešamā vairākuma sastādīšanu, un tas nozīmē, ka faktiskā "zelta akcija" nākamā kabineta veidola noteikšanai var atrasties kādas mazākās partijas rokās. "Lai kurš svētdienas vakarā aritmētiski uzvarētu, viņš vai viņa, domājams, nevarēs būt pārliecināts, ka patiesībā vadīs valdību, jo būs pārāk daudz variācijas iespēju," norāda Šrērs. "Iespējams, mēs to neuzzināsim līdz novembrim, ja paveiksies."

Iespējamās koalīcijas

Neparedzamais vēlēšanu iznākums pavēris arī vismaz aritmētiskas iespējas visdažādāko koalīciju veidošanai. Vienīgais, kas pagaidām šķiet skaidrs, ir visu partiju kategoriskā atteikšanās jebkādā veidā sadarboties ar AfD.

Lai gan tradicionāli valdību veido tā partija, kas iegūst visvairāk balsu, Lašets jau pasteidzies paziņot, ka pat gadījumā, ja CDU/CSU ierindosies tikai otrajā vietā, viņš mēģinās izveidot koalīciju ar zaļajiem un FDP. Zaļie gan ļāvuši noprast, ka labprātāk sadarbotos ar SPD, un "vice versa". Turklāt pēdējo televīzijas debašu laikā gan Šolcs, gan Bērboka ļāvuši noprast, ka CDU/CSU būtu laiks "pāriet opozīcijā".

Sarkanās briesmas

Iespēja zaudēt ne tikai kanclera krēslu, bet vispār palikt ārpus nākamās valdības, likušas konservatīvajiem pēdējās dienās arvien aktīvāk savā kampaņā atgriezties pie jau 1994. gadā pārbaudītā paņēmiena, brīdinot vēlētājus par iespējamo kreiso ekstrēmistu iekļaušanu nākamajā valdībā. "Jums jābūt skaidrai nostājai pret ekstrēmistiem," televīzijas debašu laikā, vēršoties pie Šolca, uzsvēra Lašets. "Nesaprotu, kāpēc jums tik grūti pateikt: "Es neiesaistīšos koalīcijā ar šo partiju"?"

CDU līderis ar to domāja partiju "Die Linke" (Kreisie), kas izveidojusies, apvienojoties kādreizējās Austrumvācijas komunistiem, Rietumvācijas kreisajiem radikāļiem un populistiski noskaņotajiem pārbēdzējiem no sociāldemokrātu (SPD) rindām. Konservatīvo acīs "Die Linke" ne ar ko nav labāki par AfD, lai gan atšķirībā no kreisajiem eiroskeptiķi tiešos sakaros ar teroristiem vēl pat nav pieķerti. Tajā pašā laikā, piemēram, pēc Bērbokas domām, "Die Linke" atšķirībā no labējiem radikāļiem respektējot Vācijas demokrātisko iekārtu. "Es uzskatu, ka AfD un "Die Linke" pielīdzināšana ir ārkārtīgi bīstama, it īpaši tāpēc, ka tā pilnīgi trivializē faktu, ka AfD nav savienojama ar konstitūciju," televīzijas debašu laikā izteikusies zaļo līdere.

Ja pēc vēlēšanām SPD un zaļo savstarpējās mīlas solījumi tiek uzturēti spēkā, aptaujas liecina, ka tiem būs vajadzīgs tomēr arī trešais partneris. Un ja vēlme redzēt konservatīvos opozīcijā arī būs nepārvarama, tad, AfD esot izslēgtai pēc definīcijas, atliek izvēle starp FDP un "Die Linke".

Taču pat gadījumā, ja abas kreisi centriskās partijas izšķiras par labu FDP, nav skaidrs, vai to vēlēsies paši liberāļi, kuri Vācijā atšķirībā no daudziem citiem, kas, īpaši aiz Atlantijas okeāna, nelietīgi nēsā liberāļu vārdu, patiesi joprojām vairāk līdzinās saviem klasiskajiem priekštečiem, vēlēsies kļūt par "dzelteno" starpliku "sarkani-zaļajai" aliansei tā dēvētajā luksofora koalīcijā. Kā intervijā laikrakstam "Augsburger Allgemeine" izteicies FDP līderis Kristiāns Linders, vienīgā lieta, par ko liberāļi spētu vienoties ar sociāldemokrātiem un zaļajiem, varētu būt marihuānas legalizēšana.

No otras puses, lai gan atsakoties nepārprotami noraidīt sadarbības iespēju ar "Die Linke", Šolcs tomēr izteicies, ka ikvienam nākamās koalīcijas dalībniekam būšot jāatbalsta Vācijas dalība NATO, taču visiem zināms, ka kreisie pieprasa ne tikai izstāšanos no alianses, bet tās pilnīgu izformēšanu. Turklāt "Die Linke" apšauba arī Vācijas dalību ES, kas ir sarkanā līnija gan SPD, gan zaļajiem. Arī vairums ekspertu uzskata, ka kreiso ekstrēmistu iesaistīšana nākamajā Vācijas valdībā ir mazticama. Par "Die Linke" gatavojas balsot vien 6% vāciešu, kamēr liberāļus gatavi atbalstīt 11%. Tādējādi SPD un zaļajiem ar kreiso balsīm varētu arī nepietikt vairākuma nodrošināšanai.

Tomēr daži investori uzskata, ka riskus, kādus rada kreiso ekstrēmistu iespējamā nonākšana valdībā, nedrīkst nenovērtēt. ASV bāzētā konsultāciju uzņēmuma "SGH Macro Advisors" vadītājs Sasans Ghahrami uzskata, ka "Die Linke" iekļaušana valdošajā koalīcijā ir pats lielākais riska faktors šajās Vācijas Bundestāga vēlēšanās. Galu galā kreisie ekstrēmisti kopā ar SPD un zaļajiem jau pārvalda Berlīni, kur jau tiek veikti tādi investorus atbaidoši eksperimenti kā īres griestu noteikšana, bet svētdien līdztekus Bundestāga vēlēšanām notiks arī reģionālais referendums par īres namu nacionalizāciju.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Angela Merkele ASV Bavārija Berlīne Eiropa Emanuels Makrons Francija Itālija Lielbritānija NATO Parīze Vācija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form