Kādēļ gan e-veselības laikmetā nevarētu būt kāds vienkāršs, elegants, elektronisks risinājums līdzšinējās papīra veidlapas vietā, kas jānēsā līdzi, lai to uzrādītu gan aptiekā, gan slimnīcā, gan pie ārsta, – šādas pārdomas pēc lielās pārcelšanās uz Latviju radās Lāsmai un viņas vīram Ojāram. Viņi pieder otrajai trimdas latviešu paaudzei. Viņu pieredzes stāsts par pirmajiem soļiem Latvijā uzdod jautājumu, vai mūsu valsts tiek līdzi laikam, kurā dzīvo tās pa visu pasauli izklīdušie pilsoņi, un vai rīkojas pietiekami, ja vēlas savest tos mājās pie Daugavas krastiem.
Piemēram, saistībā ar pieminēto veidlapu, rodas bažas, vai līdz šim pastāvošā kārtība ļauj Latvijai ātri un efektīvi atgūt no Vācijas puses izdevumus par senioru reemigrantu veselības aprūpi, ko vācu slimokase apņēmusies segt. Tiesa, atbildīgā iestāde gan atsevišķus soļus spērusi situācijas uzlabošanai.
Lāsma un Ojārs ir sasnieguši pensijas vecumu. Abi ir Latvijas pilsoņi, kuri nav te ne dzimuši, ne iepriekš dzīvojuši, taču Latviju uzskata par savām mājām un ģimenē runā latviski. "Esmu Vācijā dzimusi, Austrālijā uzaugusi, bet pēc tam nonācu Vācijā. Mājās sākuma gados runājām tikai latviešu valodā, bet skolā angliski mācījos. Tad bija posmi, kad latviešu valodā runāju tikpat daudz, cik angļu valodā. Tad Vācijā satiku Ojāru, apprecējāmies, un mūsu valoda ir latviešu valoda," saka Lāsma
Vācija viņas dzīvē bijusi fantastiska vieta, kur bērniem gūt izglītību un uzaugt, bet par savām mājām viņa šo valsti nevarot saukt. Lāsmas mītnes vietu uzskaitījumā vēl pirms Latvijas bija arī Beļģija, kur vīram bija darba piedāvājums. "Lēnām sākām domāt, ko mēs gribam darīt vecumdienās. Es teicu, ka gribētu uz Latviju," atceras Lāsma. Lielā pārcelšanās uz Latviju, Pierīgu notika pirms kādiem trim gadiem.
Jāatzīmē, ka Lāsma un Ojārs jau no paša sākuma nevēlējās būt vieni no tā dēvētajiem "neredzamajiem senioriem", kuri, pensijas gados slepus pārcēlušies uz Latviju, noiet pagrīdē, proti, vispārējā nodokļu režīma piemērošanas dēļ Latvijai nepaziņo, ka patiesībā ir Latvijas nodokļu rezidenti. "Mūsu pamatdoma – ja mēs pārceļamies uz Latviju, tad simtprocentīgi," paskaidro Lāsma.
Pirms došanās uz Latviju bija dzirdēts, ka ne vienā vien gadījumā reemigrējušais pensionārs reāli dzīvo Latvijā, bet dokumentos joprojām ir ārvalstī. "Tas mūs nepārliecināja. Ja mēs gribam pārcelties – tad ar rokām un kājām. Vai nu galīgi, vai nemaz. Tie pusvarianti nelikās pareizi," paskaidro Lāsmas vīrs.
Pilnīgu informāciju par to, kas Lāsmu un viņas vīru Ojāru sagaida Latvijā, viņiem pirms pārcelšanās neizdevās iegūt. Jāteic, ka tobrīd arī vēl nebija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilotprojektā izveidotās reemigrācijas koordinatoru vietas, kas, kā atzīst Eiropas Latviešu apvienība, uzlabojušas informācijas pieejamību tiem, kuri apsver reemigrāciju.
"Mēs mēģinājām pēc iespējas daudz noskaidrot, bet tā arī īsti nesapratām, uz ko mēs beigās ielaižamies. Informācijas paketes par to, kas būs ar veselības apdrošināšanu, kas būs ar Valsts ieņēmumu dienestu, kas mums citādi būtu jāzina, nebija. Mums toreiz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde paskaidroja, ka reemigrantiem piedāvā lidojumu uz Latviju un arī apmaksā bagāžu," saka Lāsmas vīrs. No šīs iespējas abi atteikušies, jo Ojāra kādreizējā darbavieta apmaksājusi pārcelšanos. "Turklāt jau mēs nemaz īsti tā nereemigrējam, neatgriežamies," pasmaida Lāsmas vīrs.
Kādi izaicinājumi viņus sagaidīja Latvijā, par tiem vairāk lasiet šeit:
