Atis Klimovičs: Par to, ko vēlas Gruzija, Čečenija un Ukraina

"Mēs norāvām krieviem masku," tā kārtējā komandējuma laikā Gruzijā šā gada sākumā man apgalvoja bijušais šīs valsts bruņoto spēku štāba priekšnieks Devi Čankotadze, kad biju vaicājis, kā šobrīd viņš vērtē 2008. gada piecu dienu karu pret Krieviju. Militāri pieredzējušajam virsniekam patiesi ir iemesls lepoties, jo tolaik viņa vadītā artilērijas brigāde piedalījusies nopietnās kaujās un spējusi izvairīties no cilvēku zaudējumiem. Tomēr Gruzijai kopumā tika nodarīts ievērojams posts – valsts ieguva jaunus bēgļus, aptuveni 22 tūkstošus cilvēku, un Krievija nu jau atklāti atņēma gruzīniem divas bijušās autonomās teritorijas – Dienvidosetiju un Abhāziju. Norādīju uz to, ka karā Gruzija zaudējusi 20% teritorijas, tomēr tas necik nesamulsināja ģenerāli: "Es tomēr uzskatu, ka pats galvenais uzdevums tika izpildīts – mēs norāvām no krieviem šo miera uzturētāju masku. Visa pasaule saprata, ka tur nav nekādu miera uzturētāju. Tur ir tikai okupanti, kas vienmēr centīsies izdarīt visu ļaunāko, lai Gruzija zaudētu savu neatkarību."

Grūti piekrist ģenerālim, ka pasaulei 2008. gada krievu iebrukums ļāvis saskatīt reālo agresorvalsts seju. Varbūt vienīgi trijās Baltijas valstīs, Ukrainā un Polijā daudzi to uztvēra par nopietnu brīdinājuma signālu. Galu galā tieši šo valstu četri prezidenti un Latvijas premjers uzskatīja par pienākumu steidzīgi doties uz Tbilisi, lai atbalstītu gruzīnus. Gāja laiks, un šķita, ka šī Krievijas agresija varēs kaut ko iemācīt, tomēr nebija neviena, kas prognozētu nākamo Kremļa akciju – militāro invāziju Ukrainā.

Pasaule, bet labāk konkretizēsim – Eiropa jeb Eiropas Savienība – pēc piecu dienu kara nespēja neko vairāk kā atzīt, ka par šī kara izraisīšanu vienlīdz atbildīgas ir abas valstis – Gruzija un Krievija. Grūti iedomāties kaut ko vēl absurdāku. Arī Latvijā bieži vien varēja dzirdēt spriedumus, ka gruzīniem neesot vajadzējis izprovocēt krievus. Lūk, ģenerāļa Čankotadzes teiktais: "Tā nebija izprovocēšana. Kad tava pretinieka regulārā armija pārkāpj tavu robežu, tas ir karš. Katra sevi cienoša valsts, sevi cienošs prezidents dos pavēli uzsākt karadarbību. Nav taisnība, ka par karu jāuzskata vienīgi masveida bombardēšanas..