Par cilvēkiem pēc viņu aiziešanas (nē, ne obligāti mūžībā, bet arī pēc tam, protams) runā viņu darbi. Tie, kas ir paliekoši. Tie, par kuriem pēc tam raksta grāmatās, veido murāļus uz sienām un ceļ pieminekļus. Kāds kaut ko iekarojis, kāds padzinis to, kurš iekaroja. Kāds izveidojis valsti, kāds to izcēlis no dziļas bedres. Un tad vēl arī ir diktatori. Tie, kuriem pieminekļus ceļ tāpēc, ka pretējā gadījumā necēlējam draud akūta svina saindēšanās vai vismaz pailga atpūta urāna rūdas raktuvēs. Tie, kuri ir tik patmīlīgi narcisi, ka jau savas dzīves laikā ik dienu labprāt sevi apbrīno ne tikai spogulī, bet arī marmorā cirstus.
To pirmo pieminekļi parasti top pēc viņu nāves un stāv gadsimtiem. To otro pieminekļi pēc viņu nāves krīt. Un arī tepat, mūsu tēvzemē, ir vismaz viens, kas labprāt jau tagad gribētu sev ja ne pilna auguma pieminekli, tad vismaz bisti kādā Rīgas parkā noteikti. Taču Ceha Mākslīgā intelekta laboratorijas Politoloģijas katedras docents Kristaps Āls paredz, ka Alda Gobzema politiskais mantojums būs ne gluži tāds, par kādu pats politiķis sapņo.
K. Āls ir cītīgi sekojis līdzi tam, kā Covid-19 pandēmijas neērtību izraisīto cilvēku neapmierinātību kā vēju savās burās mēģina notvert arvien vairāk un vairāk populistu jahtu (partijas).
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
