Neliela atkāpe. Daudzi dižpārdoti dāmu romāni un lērums TV ziepju operu "genderiski kopīpeisto" sižetu par grāfu Monte-Kristo. Cēla sieviete tiek nodota un pazemota, gandrīz iznīcināta (pat iegrūsta rīklē krokodiliem!). Taču liktenis un pašas spīts dāvā iespēju nelabvēļiem atriebties tā, ka kādreizējie dižmaņi nopuņķojušies tup pa kaktiem un ēd zemi... Uh!!! Tagad mēs šo nodrāzto sižetu izciešam latviska realitātes šova veidolā.
Provincē iestrēgušu un Rīgas veiksminieku apsmietu "otrās šķiras" profesori nācijas garastāvokļa kaprīze uzšāva politiskos augstumos. Nu (iespējams) viņa iedomājas sevi esam kā rīksti Tā Kunga rokās, kas izdzīs velnišķo lepnību no Latvijas intelektuālās elites. Izglītības un zinātnes politikas "dominatriksa" Ilga Šuplinska ir tik atklāta savā varas skurbulī un vēlmē pazemot viņas nagos nokļuvušos, ka reizēm bargās kundzes izgājieni izskatās un izklausās pat stilīgi. Jā, ļaunumam piemīt savs šarms!
Pērn naivi cilvēki centās ministri norakt, atgādinot par pārcentīgi komjaunietiskām publikācijām skolnieces gados. Pēc tam, kad Saeimas komisija naivi mēģināja samierināt Šuplinsku ar viņas tobrīd ratā patriekto Indriķi Muižnieku, politiķe savai lišķu svītai un pārējiem triumfējoši paziņoja, ka "autonomija nav visatļautība" – pārfrāzējot prātulu, ko sendienās tautās palaida Gorbačova "perestroikas" reakcionārie bremzētāji PSKP politbirojā.
Tā dēvētā augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņa ir šīs "ustanovkas" konsekvence. Protams, tajā ir iekļauta arī nodeva Jaunās konservatīvās partijas ideoloģiskajam stūrakmenim – nodrāzti izsakoties, "kompradorismam".
Grūti iedomāties nacionāli kaut cik pašapzinīgu valsti, kuras sabiedrība akceptētu nostāju, ka obligāts noteikums augstskolu izaugsmei ir "balto cilvēku" (vai pielīdzinātu "diasporas pārstāvju") iekļaušana to pārvaldībā. Taču Latvijā – vai vismaz bordāniešu-potāpoviešu elektorātā – uzskata par pašsaprotamu, ka valsts politiku nosaka "pareizāku" valstu vēstniecības un, protams, Ārvalstu investoru padome!
***
Nesen nolūkojos vienā no nožēlojamākajiem skatiem, ko nācies piedzīvot raibajā skribenta mūžā. Zinātņu akadēmijā rīkotajā 19. februāra preses konferencē par "augstskolu pārvaldību" pie viena galda sēdēja dažu augstskolu rektori – dzīvesgudri, manierēs tīkami un, kā tāda ranga publiskām personām pieklājās, visādi citādi eleganti cilvēki.
Vēl nesen viņiem piemita arī savam pusmonarhu statusam gluži pašsaprotama iznesība, pašpārliecinātība un harisma. Taču nu mums, desmitam žurnālistu un pāris TV kameru, bija jāuzklausa, gluži kā Kārļa Skalbes pasakā, dažu samirkušu kaķīšu izmisīgās žēlabas par ļauno, melno kaķeni, kuras dēļ viņiem draud šķiršanās no mīļajām dzirnaviņām, no mandeļu un riekstu gaņģiem... Jo neveiklāk man lika justies apjausma, ka masu mediji (sen) nav nekāds labais ķēniņš, kas nožāvēs visas asariņas utt.
Paši rektori saprata: viņu politiskais svars patlaban ir nulle (bet varbūt pat negatīvs). Atšķirībā no Ingas Vanagas, LIZDA līderes, kura spēj skolotāju algu dēļ draudēt valdībai ar streiku – un tādu sarīkot (jo blefs cauri neies). Latvijas Universitāte, kad ministres uz ausīm noliktā valdība padevīgi anulēja tās ievēlētā rektora pilnvaras, pat nemēģināja pārbaudīt personāla un studentu gatavību masu protestiem. Kāpēc rektoriem cerēt, ka viņu vai Vanagas ļaudis celsies barikāžu cīņai par tik virtuālu lietu kā augstskolu autonomija...
(Nerunāsim nemaz par to, ka viņu sabiedrotais, LZA prezidents Ojārs Spārītis, Saeimas vēlēšanās balotējās no "pavisam nepareizā" ZZS saraksta, tā liekot zem sitiena pagaidām vēl vadīto iestādi.)
"Samirkušajiem" rektoriem, profesūrai un pārējai augstskolu publikai pretī stāv valdības locekle ar 16 (+2) Saeimas balsīm "kabatā". Lai cik ļoti Ministru prezidentam (8+1 balss), iespējams, riebtos iecirtīgās ministres stīvēšanās ar Indriķi Muižnieku, viņš turēs muti par bargās kundzes un partijas kaprīzēm. Tāpat kā citi koalīcijas partneri.
Kā smejies, te "valsts esmu es, likums – [Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Juta] Strīķe, tiesu vara – [nozares ministrs Jānis] Bordāns!"Aritmētika ir nepielūdzama: tieši Šuplinska ar savu partiju var nervozā brīdī palūgt aiziet Krišjānim Kariņam. Nevis otrādi.
Virtus (aut impudentiam) ubique vincit! Koalīcijas stabilitātes vārdā partneri piecietīs tādu sīkumu kā sačakarētas augstskolas. Ne pašiem tajās mācīties!
***
Protams, rektoru vaimanās bija daudz patiesības. Pārvaldes reformas klajais mērķis, noārdot valstisko augstskolu autonomiju, ir radīt iespēju politiski pārvaldīt šīs iestādes un to "pārmērīgos" resursus. Man ir kategoriski jāpiekrīt Māra Zandera delikāti izteiktajam pieļāvumam, ka viens no "reformētāju" dzinuļiem ir arī cilvēciska nenovīdība par augstskolu vadības "pārmērīgo" atalgojumu.
Augstskolu globālo reitingu piesaukšana un cerības redzēt kādu Latvijas pārstāvi "Top 500" sarakstā ir vairāk nekā liekulīgas, jo mācību iestādēs, kas atrodas šo sarakstu galvgalī un arī zemāk, valda tāda "visatļautība", finanšu "pārmērība" un vēl visvisādas, ziniet, "tenūras" vai "kampusu" policijas, par kādām mūsu pasniedzēji un pētnieki var tikai žēli un tukši sapņot.
Augstskolu "sakārtošana" ir tīkama visai valdības koalīcijai un tās budžeta politikai, jo pakalpo politikāņiem par morālu attaisnojumu akadēmiskās izglītības un zinātnes hroniskai badināšanai. Tur taču valda visatļautības bardaks...
Atvainojos, ka atkārtojos: Šuplinskas, JKP un Kariņa valdības īstenotās politikas patiesā jēga ir pārvērst Latvijas augstskolas par "advancētām" arodskolām, kas – radot bērnišķu prieku ārvalstu investoru kastā un vietējos uzņēmējos – štancētu IT speciālistus, būvinženierus, juristus un citu diplomētu darbaspēku.
***
Preses konferencē kaitināja rektoru "pamošanās" – kā triumfējoši norādīja ministre – vien tad, kad IZM piedāvājumu izskatīja un akceptēja valdība. Taču to pieteica jau pērnā gada beigās, turklāt vairāk nekā skaļi un publiski – Rīgas pilī, Valsts prezidenta patronāžā. Tad Izglītības politikas "uzlecošā zvaigzne" Dmitrijs Stepanovs, IZM valsts sekretāra vietnieks, akadēmiskajai publikai paziņoja: augstskolu satversmes sapulces – autonomijas garantija un tās simbols – ir likvidējams "birokrātisks starpposms".
(Sevi par lielu demokrātu uzskatošais Egils Levits, pārņemts ar ideju par Valsts padomi, šķiet acīmredzami gatavs balstīt jebkādas destruktīvas idejas, ja vien tās satur viņam tik patīkamo terminu "padome".)
Toreiz, 20. decembrī, valsts galvas rezidencē notika selektīvi aicinātu ekspertu noslēdzošā diskusija par augstākās izglītības pārvaldības modeļa maiņu. Pirms tās Rektoru padome nosūtīja Levitam, Šuplinskai un Arvilam Ašeradenam, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājam, diezgan kaujiniecisku vēstuli, protestējot pret draudiem augstskolu autonomijai un apsūdzot reformas izstrādātājus – IMHO precīzi un pelnīti! – sovjetismā.
Ceremoniālajā diskusijā rektoru padomes priekšsēdētāja Rūta Muktupāvela, kad vispārējo padevību izbaudošā ministre it kā garāmejot norādīja uz "dažu personu" apvainojumiem, vēl centās spuroties. Taču skats, kā kolēģi un citi akadēmiķi "paša Levita" klātbūtnē mikrofonā jūsmīgi izsaka "odobrjams" akadēmiskās brīvības sabradāšanai (auditorijas pēdējām rindām dusmīgi, bet klusu purpinot – un gaidot kārtu maksāt meslus), kā rādās, salauza pat viņas nelatvisko pašcieņu.
Rektori tikai tagad apjēdz acīmredzamo: nekāda viņu piekāpība, padevība un pielabināšanās nepalīdzēs iežēlināt ministri, izdiedelēt kaut kādus kompromisus. Šuplinskas darbinātam "buldozeram" šie akadēmiskie pīlāri vienkārši ir no ceļa šķūrējami būvgruži.
PS. Reiz skandāls ap Kanta plaģiātu ļāva LU profesoru Kūļu laulātajam pārim "eleganti" izrādīt studentiem un plašai publikai, ka filozofijas katedra ir viņu dzimtmuiža – tā tam būs būt, tā tam būs palikt... Augstskolu aprindu vispārēja klusuciešana toreiz rātni akceptēja abu demonstratīvo visatļautību. Sabiedrība to lika aiz auss, neuzkrītoši piekoriģējot savu godbijību. Tagad ne tikai LU nākas maksāt par šo akadēmisko cūcību (un citām tajos "ziedu laikos" sastrādātajām).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
