Gatis Krūmiņš: Vakcīnas pret Covid-19. Kā šobrīd jūtamies un ko par tām domājam  (75)

Politiskā līmenī šķiet visi lēmumi tiek pieņemti gana lielā vienprātībā. Taču ko par vakcīnam un pašu vakcinēšanos domā Latvijas iedzīvotāji? Decembra sākumā Valsts pētījumu programmas ietvaros tika veikta sabiedrības aptauja¹, kurā virkne specifisku jautājumu tika uzdoti arī par vakcīnām. Pieņemot, ka sabiedriskā doma un attieksmes, ņemot vērā dažādu notikumu attīstības augsto turbulences līmeni, var mainīties pat pa stundām, tomēr uzskatu, ka iepazīstināšana ar šiem datiem varētu palīdzēt gan dažāda līmeņa valdības un dažādu institūciju komunikatoriem, gan arī pašai sabiedrībai. Labāk iepazīt citus un, protams, arī pašiem sevi.

Vakcīnu solīšana bez maksas attieksmi nemaina

Īpaši entuzistiski par vakcinēšanos mēs (ar to domājot Latvijas sabiedrību) tomēr neesam. Atbildot uz jautājumu "es noteikti izmantošu iespēju vakcinēties pret Covid - 19" apņēmības pilni vakcinēties 2020. gada decembra sākumā ir 16 procentu iedzīvotāju, un kopā ar tiem, kuri drīzāk būtu gatavi vakcinēties, nevis nevakcinēties, mēs iegūstam 37,1 procentu. Aptuveni piektā daļa (21,5 procenti) nav izlēmusi, savukārt pārējie norāda, ka pilnīgi noteikti vai visticamāk to nedarīs. Interesanti, ka atbildot uz radniecīgu jautājumu, pieminot nosacījumu, ka vakcīnas būs bez maksas ("es vakcinēšos pret Covid – 19, ja tas būs bez maksas"), atbildes gandrīz nemainās. Pilnu vai daļēju gatavību vakcinēties ar bezmaksas vakcīnām izrāda 39 procenti. Tātad finanšu aspekts attiecībā uz vakcinēšanos būtisks ir vien nepilniem diviem procentiem iedzīvotāju.

Uz vēl tiešāku jautājumu ("es nevakcinēšos pret Covid - 19") apstiprinoši ir atbildējuši aptuveni trešā daļa aptaujas dalībnieku (34,1 procents), un atkal aptuveni piektā daļa (22,1 procents) savu atbildi nespēj formulēt. Citi jautājumi ļauj identificēt, ka svārstīgā sabiedrības daļa ir krietni lielāka un sasniedz pat pusi. Uz jautājumu "es vēl neesmu pieņēmis lēmumu, vai vakcinēšos pret Covid - 19" apstiprinoši atbild 38,3 procenti, un vēl 15,3 procenti norāda, ka viņiem ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Eksperti norāda, ka vakcinēt vajadzētu vismaz 80 procentus iedzīvotāju, taču aptaujā iegūtie dati liek secināt, ka, ievērojot brīvprātības principu, būsim visai tālu no šāda rezultāta.

Visi aptaujas jautājumi apliecina, ka ievērojami skeptiskākas pret vakcināciju ir sievietes. Konceptuāli pret iespēju vakcinēties neiebilst gandrīz puse vīriešu (45,1 procents) un mazāk nekā trešdaļa sieviešu (29,7 procenti). Vairāk nekā trešā daļa sieviešu ir apliecinājušas, ka nevakcinēsies (38,4 procenti) un katra ceturtā Latvijas sieviete (24,9 procenti) uz šo jautājumu nespēj atbildēt. Visai zīmīgi, ka viskrasāk viedokļi atšķiras jaunajai paaudzei (18-24 gadus veci respondenti). Apņēmību nevakcinēties apliecina 9 procenti jauno vīriešu un 42,2 procenti šīs pašas vecuma grupas sieviešu. No sievietēm tieši gados jaunās vislielākā skaitā apliecina, ka savu lēmumu ir pieņēmušas. Tikai 15,6 procenti norāda, ka nespēj dot atbildi, vai nevakcinēsies. Salīdzinājumam – vecuma grupā 64 gadi un vecākas sievietes tādu ir uz pusi vairāk (29,8 procenti).

Nekam neticam, bet informācijas pietrūkst

Atbildi uz to, kas lielai sabiedrības daļai šajā nozīmīgajā jautājumā joprojām liek šaubīties, nepasakot ne "jā", ne "nē" vakcinācijai, sniedz atbildes par uzticēšanos. Sabiedrībā kopumā ir vērojama uzticēšanās krīze, kuras pirmssākumi meklējami jau sen pirms Covid-19 nonākšanas dienaskārtībā. Covid – 19 pandēmija šo situāciju ir saasinājusi. Jau 2020.gada jūlijā īstenotā aptauja apliecināja divas lietas: sabiedrība Covid – 19 uztver kā medicīniska rakstura problēmu, un sabiedrības uzticības līmenis ir zems. Šobrīd, kad situācija ir vēl vairāk sarežģījusies, tas atspoguļojas arī sabiedrības attieksmēs pret tiem, kuri sabiedrībprāt ir ticams informācijas avots. Par kompetentiem skaidrot Covid – 19 situāciju 2020. gada decembrī politiķus atzīst 2,2 procenti respondentu, valsts pārvaldē strādājošos 2,6 procenti, skolotājus 3,2 procenti, reliģisko organizāciju pārstāvjus 2 procenti. Augstākais reitings ir ārstiem (68,8 procenti) un zinātniekiem (57,5 procenti).

Šis neuzticības fons labi atspoguļojas arī attieksmēs pret Covid – 19 vakcīnām. Gandrīz puse (48 procenti) respondentu pilnībā vai daļēji piekrīt viedoklim, ka šobrīd īsti netic nekādai informācijai par Covid – 19 vakcīnām. Vienlaicīgi divas trešdaļas - 65,1 procents atzīst, ka viņiem pietrūkst informācijas par Covid – 19 vakcīnām. Puse (49,4 procenti) respondentu piekrīt viedoklim, ka Covid – 19 vakcīnas ir nepārbaudītas un nedrošas. Šādam viedoklim piekrīt 41,2 procenti vīriešu un 57,3 procenti sieviešu. Vairāk nekā piektā daļa respondentu (21,7 procents) nespēj uz šo jautājumu atbildēt.

Lai vakcinējas citi

Daļa sabiedrības, kas pati nav gatava vakcinēties un norāda par vakcīnu nedrošumu, labprāt vakcinēšanos deleģē citiem sabiedrības locekļiem un grupām. Vairākums atbalsta konkrētu profesiju pārstāvju obligātu vakcināciju - konkrēti ārstu un pedagogu obligātu vakcinēšanu atbalsta 57,3 procenti respondentu. Gandrīz trešā daļa (30,4 procenti) piekrīt viedoklim, ka Latvija nevajadzētu ļaut iebraukt cilvēkiem, kas nav vakcinēti pret Covid – 19. Bez tam 23,3 procenti nevar formulēt savu viedokli šajā jautājumā. Līdzīgs skaits (31 procents) piekrīt viedoklim, ka publiskos pasākumos drīkstētu piedalīties tikai cilvēki, kuri var uzrādīt Covid – 19 vakcinēšanās pasi. 2020. gada vasarā sabiedrība kopumā bija visai augstās domās par savu īpašo "izredzēto" statusu cīņā pret Covid – 19. Jūlijā 39 procenti respondentu piekrita viedoklim, ka Latvijas sabiedrībai kopumā ir augstāka imunitāte pret Covid – 19 nekā citu valstu iedzīvotājiem.

Decembrī optimisms ir krities uz pusi (viedoklim piekrīt vien 21,8 procenti). Jūlijā 61,5 procents atzina, ka Latvijas sabiedrība ir labāk organizēta un disciplinētāka kā citās valstīs, savukārt decembrī šādam viedoklim piekrita jau mazāk nekā puse respondentu (45,6 procenti). Indivīda līmenī arī decembrī saglabājas samērā augsts pašnovērtējums. 55,7 procenti decembrī piekrīt viedoklim, ka ja visi sabiedrības locekļi spētu mobilizeties kā viņš, krīze tiktu pārvarēta daudz vieglāk. Katrs ceturtais (25,6 procenti) nespēj atbildēt uz šo jautājumu.

Ko mums no šī mācīties un ko darīt?

Virkne jautājumu norāda uz sabiedrības vilšanos un uzticēšanās zudumu. Protams, ka varam pieņemt, ka atbildes ir sniegtas emocionāli ļoti sarežģītā laikā, taču šo sabiedrības noskaņojumu nedrīkstam ignorēt. Divas trešdaļas respondentu piekrīt viedoklim, ka šobrīd grūti ko prognozēt un viņi nākotni neplāno. 77,2 procenti piekrīt viedoklim, ka nepieciešami spilgti līderi, kas spētu mobilizēt sabiedrību. Tanī pat laikā 77,1 procents piekrīt viedoklim, ka nākotnē būs vairāk jāpaļaujas uz sevi, nevis valsti.

Viennozīmīgi skaidrs, ka šobrīd sabiedrība ir vairāk šķelta un polarizēta, kā jebkad kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas pēdējo 30 gadu laikā. Un lai arī šķeļošie jautājumi skar vienu specifisku jomu – visu riņķī un apkārt ap Covid – 19, tomēr tie iezīmē virkni bīstamu tendenču un citā gaismā parāda pagātnē neizdarītus darbus. Mazāk nekā ceturtā daļa respondentu (24,4 procentu) piekrīt viedoklim, ka "no Covid – 19 krīzes Latvijas sabiedrība iznāks stiprāka un gudrāka".

Ar Covid – 19 krīzes medicīniskās fāzes pārvarēšanu lieta nebeigsies. Mūs nākotnē sagaida ļoti daudzveidīgi izaicinājumi. Tie skars gan ekonomiku, gan arī citas jomas, pie kurām noteikti jāpieskaita arī politiku un to vērtību kopumu, kuras ES telpā šobrīd esam definējuši. Pirms 90 gadiem globāla ekonomikas krīze iezīmēja tendences, kuras noveda pie Otrā pasaules kara. Šobrīd ir grūti prognozēt, kādā virzienā civilizācija pagriezīsies pēc tiem notikumiem, kas ap mums virmo šobrīd.

Un tomēr - šī raksta galvenais mērķis ir pievērst politisko lēmumu pieņēmēju un ietekmētāju uzmanību fundamentālai problēmai, kas nu jau ilgstoši ir bijusi ignorēta. Pēdējos 15 gados kopš Latvijas iestāšanās ES ir konstatējams katastrofāls ilgtermiņa domāšanas kultūras trūkums valsts augstākajā politiskajā vadībā. Valsts ilgtermiņa stratēģiskie mērķi ir definēti ļoti neskaidri un vispārīgi, un līdz ar to, pat pie labākās gribēšanas, nav bijusi iespējama arī šo mērķu komunicēšana sabiedrībai. Šobrīd, krīzes situācijā, skaidri ilgtermiņa mērķi, kurus sabiedrība izprot un kuriem ir noticējusi, būtu lielisks mobilizējošs faktors. Un šobrīd, krīzes situācijā, sabiedrības rīcību, viedokļu un attieksmju strauju maiņu panākt diemžēl vairs nav iespējams. Komunikāciju ar sabiedrību vajadzētu veidot ar apziņu, ka neko fundamentālu rīcību maiņā nav iespējams panākt īstermiņā. Arī attiecībā uz vakcinēšanu.

1 Aptauju īstenoja SKDS pēc Vidzemes Augstskolas pasūtījuma 2020. gada 4. – 7. decembrī. Interneta aptauja (CAWI), 1005 respondenti.