Ivars Ijabs: Tiešsaistes parlaments  (14)

Mūs sagaida lēmumi gan par reālu palīdzību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, gan par bez ienākumiem palikušiem kultūras sfēras darbiniekiem, gan citām visai "degošām" lietām. Protams, daudzos jautājumos toni nosaka Eiropas Komisija un dalībvalstu valdības. Tomēr Parlamentam gandrīz visās jomās ir koplēmuma tiesības un pienākums. Un arī politiski ES Padomei un Komisijai ir vajadzīgs ES pilsoņu pārstāvju "vējš burās".

Tādēļ ir tik svarīgi, ka EP spēj strādāt. Pagājušās ceturtdienas plenārsēdes balsojumā no 705 deputātiem piedalījās 693, no visām 27 dalībvalstīm. Lielākā daļa deputātu ir savās mājās, kur katrā valstī krīzes problēmas ir atšķirīgas – kurš ir karantīnā, kurš pašizolējies, kurš ir "iestrēdzis" kādā citā dalībvalstī, kurš ar bažām domās pielāgo savai valstij Itālijā un Spānijā notiekošo. Šī dažādā pieredze saplūst kopā Eiropas Parlamentā un sekmē ES kopīgo prettriecienu epidēmijai. Tas nebūtu iespējams, ja EP nespētu rīkot plenārsēdes un arī balsot attālināti.

Es uzskatu, ka arī Latvijas Saeimai būtu steigšus jāiespējo attālinātās debates un balsojumi. Situācija ir pārlieku saspringta, un nākotne – pārlieku nezināma, lai mēs varētu atļauties "nebūt gatavi". Arī EP tam "nebija gatavs": vēl pirms mēneša nekādas attālinātās balsošanas sistēmas nebija. Turklāt virkne problēmu bija daudz sarežģītāk risināmas nekā Latvijas kontekstā. Piemēram, mums ir pieejams Latvijas e-paraksts, kāda ES līmenī nav. Tomēr, balstoties veselajā saprātā, bija iespējams radīt "vecmodīgajos" e-pastos balstītu sistēmu, kura ļāva EP efektīvi pieņemt lēmumus. Tas ir padarījis Eiropas Parlamentu par pilntiesīgu dalībnieku krīzes lēmumos, kuriem arī ir vajadzīgs demokrātisks atbalsts un vilkme. Šāds atbalsts vēl jo vairāk būs vajadzīgs arī Latvijā – pat tad, ja ārkārtējās situācijas ietvaros mēs gluži pareizi esam piešķīruši plašas pilnvaras valdībai.

Skaidrības labad jāpiebilst, ka ne jau tikai Latvijas Saeimai līdz šim nesekmējas ar darbību e-vidē. Līdzīga situācija ir arī daudzos citos dalībvalstu parlamentos, kur Covid-19 krīzes raisītās problēmas neviens iepriekš nebija uzminējis. Eiropā ir parlamenti, kā Francijas Nacionālā Asambleja, kuros ir pieļauta "balss deleģēšana" (vienkārši sakot, balsošana citu vietā). Šīm valstīm nav īpaši jāuztraucas par nespēju deputātiem sanākt kopā vienā telpā, jo pilnīgi pietiek ar dažiem frakciju pārstāvjiem. Taču ir valstis, kuru konstitūcijas paredz, ka parlaments drīkst balsot tikai un vienīgi savā plenārsēžu zālē – un tajās, kā, piemēram, Polijā, situācija ir daudz ķēpīgāka. Latvijas situācija šajā ziņā ir labvēlīga. Balss deleģēšana gan mums nav pieļaujama, taču Satversmes 15. pants skaidri pauž, ka "ārkārtīgu apstākļu" dēļ Saeima var sanākt arī citā vietā ārpus Rīgas (kas obligāti nenozīmē vajadzību visiem deputātiem sanākt vienā un tajā pašā vietā).

Par balss nodošanu ar e-parakstu, ar kādu citu elektronisku autorizācijas veidu, vai ar parakstītu un ieskenētu biļetenu – šeit ir iespējas vienoties par kādu saprātīgu risinājumu. Balsojumu pārbaudes iespējas šeit ir pašsaprotamas: Saeimā taču vairs nav aizklātu balsojumu. Šobrīd nav daudz laika perfektas sistēmas izstrādei, taču deputātiem ir iespējams vienoties par pagaidu darba organizāciju. Galu galā, parlamentos vienmēr ir bijuši dažādi balss nodošanas veidi – no biļeteniem, celšanās kājās, balsošanas skaļā balsī, līdz pat iziešanai pa dažādiem gaiteņiem, kā britu Vestminsterā. Ir grūti apgalvot, ka vienīgais leģitīmais balsošanas veids ir elektroniskā balsošanas sistēma Jēkaba ielas zālē.

Svarīgākais, lai Latvijā arī krīzes laikā darbotos parlaments. Vairuma Eiropas valstu konstitūcijās ir paredzēta t.s. "valdības prerogatīva" – kaut kas līdzīgs mūsu atceltajam Satversmes 81. pantam, kurš ļāva valdībai pieņemt noteikumus ar likuma spēku. Mums tādas nav, un iespējas to tagad atjaunot ir visai neskaidras. Tādēļ ir nepieciešams rīcībspējīgs parlaments, kurš spēj pieņemt lēmumus, arī deputātiem balsojot attālināti. Protams, uzskatīt to par lielisku risinājumu ir grūti. Debates neklātienē nekad nebūs tik dinamiskas; turklāt liela nozīme ir arī tam, ko deputāti runā komisijās, frakcijās un citos parlamenta formātos. Strādādams Eiropas Parlamenta komiteju un frakciju sēdēs (kuras notiek arī pazīstamajā programmā "Zoom"), esmu pārliecinājies, ka šeit pietrūkst kaut kas būtisks: dzīvas saskarsmes ar dzīviem cilvēkiem. Taču principā argumentu apmaiņa ir iespējama tīri labi, kamēr klātienes risinājumi nav pieejami.

Īpaši svarīga Saeimas rīcībspēja būtu laikā, kad Covid-19 krīzes smagākais punkts jau būs aiz muguras un nāksies domāt, kā dzīvot tālāk. Ja pašlaik rīkojums par ārkārtējās situācijas izsludināšanu un atbilstošais likums ļauj valdībai efektīvi risināt krīzes situāciju, tad ekonomiskajai atjaunotnei ar to būs stipri par maz. Tam ir vajadzīgs lemtspējīgs parlaments – tāds, kuru nevar izsist no sliedēm viens inficējies deputāts. Lai kādu morālu un juridisku vērtējumu arī nepelnītu deputāta Kaimiņa rīcība, uzskatīt, ka pēc divu nedēļu pašizolācijas Saeima varēs strādāt, it kā nekas nebūtu noticis, ir naivi. Šis nav īstais brīdis, kad pakļaut Latvijas likumdevēju neprognozējamam un visai augstam riskam. Attālinātā darba risinājumi šeit piedāvā izeju no visai reāli iedomājamas līdzīgas situācijas atkārtošanās.

Iespēja krīzes apstākļos dot plašākas pilnvaras izpildvarai ir loģiska un nepieciešama. Arī Latvijas politikā krīzes pārvarēšanas galvenais smagums gulstas uz valdības pleciem – tai skaitā, atbildība par nepopulārajiem lēmumiem. Tomēr 20. gadsimta vēsturē šādas krīzes, ārkārtas vai izņēmuma situācijas ir kalpojušas par aizbildinājumu demokrātijas graušanai, politisko oponentu apspiešanai – arī šodien šādas intonācijas ir sadzirdamas arī dažās ES valstīs. Latvijas situācijā šādu draudu gan nav. Tomēr vislabākā terapija pret tiem ir vecā, labā varu dalīšana – kad līdzās efektīvai un profesionālai valdībai strādā arī lemtspējīgs un demokrātiski atbildīgs parlaments.