Lato Lapsa: Par parazītčekistiem un mūsdienu vergadvēselēm
Foto: Publicitātes attēli

Satversmes aizsardzības birojs ar tā ierosinātajiem grozījumiem Zinātniskās darbības likumā, pašam negribot, ir izdarījis vairākas labas un noderīgas lietas. Lai cik nepatīkami būtu par tām pārliecināties.

Tas ne tikai apliecinājis savu dienaszagļu un parazītu kantora līmeni (ja nu gadījumā kādam vēl bija šaubas), bet arī uzskatāmi nodemonstrējis savu ņirdzīgo attieksmi pret tā saukto "drošības dienestu parlamentāro kontroli" un vēl daudz uzskatāmāk parādījis Latvijas pseidointeliģences vergadvēseļu sindromu, kas, izrādās, kopš čekas laikiem nav mainījies ne par grasi.

Un nu – par visu pēc kārtas.

Kā liecina publiskotā informācija, kaut kad pērn Jāņa Kažociņa vadītā kantora pārstāvji atnākuši uz mūsu inteliģentā un patstāvīgi domājošā reformista Roberta Ķīļa vadīto ministriju un paziņojuši – neko paskaidrot mēs jums nevaram, bet valsts intereses prasa, lai turpmāk nacionālās drošības apdraudējuma gadījumos drošības iestādes varētu pieprasīt jebkuram zinātniekam pārtraukt tā veiktos pētījumus.

Varbūt kādam cilvēkam ar saprātu un mugurkaulu, ko neparalizē un nesaliec deviņos kūkumos mūsdienu kvazičekistu fizionomijas un apliecības, šai sakarā arī rastos kādi jautājumi un iebildumi.

Reformistam Ķīlim tādi acīmredzami nav bijuši – nu, ja reiz tādi nopietni, ar varu apveltīti cilvēki atnāk un prasa, kā gan lai viņiem atsaka. Labāk paklanīties un piekrist, - gan jau viņi zina labāk. (Un nav ko mēģināt uzvelt vainu kaut kādiem ierēdņiem vai apkopējai – ministriju vada viens cilvēks, turklāt no partijas, kurai ļoti patīk muldēt par politisko atbildību.)

Tā nu reformists zemi paklanījies, un caur viņa vadīto ministriju Satversmes sargi savu kāroto grozījumu dabūjuši tālāk, uz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju.

It kā šajā komisijā līdz ar plašākai publikai nezināmiem indivīdiem sapulcēts arī prāvs pulks atzītu inteliģences pārstāvju – te ir gan profesore Ina Druviete, gan latviskās dzīvesziņas grāmatu autore Janīna Kursīte-Pakule, gan it kā vienmēr tik principiālā kultūras eksministre Inguna Rībena.

Taču arī šie inteliģenti, kuriem tā patīk pļāpāt par saprātīgu politiku, politisko atbildību un tamlīdzīgām lietām, muguriņas mūsdienu čekistu priekšā ir noliekuši tikpat zemu kā Ķīlis ar kompāniju. Viņi, lūk, paļaujoties uz Satversmes aizsardzības biroja kompetenci un tiesībām neatklāt savu informāciju, - un kādi tad nu varot būt iebildumi vai pat jautājumi. Ja jau vajag tādus grozījumus, lai taču tiek...

Ķīlim, Rībenai, Druvietei, Kursītei demonstrējot šo te bezdomu pazemīgumu Satversmes pseidosargu vēlmju priekšā, ko gan brīnīties, ka tāpat bez jebkādām diskusijām šos grozījumus pieņēma arī visa Saeima un tie pa īstam tika pamanīti tikai tad, kad (kas varbūt visapkaunojošākais) par tiem paņirgājās kāds Latvijas "melnajā sarakstā" iekļauts Krievijas vēsturnieks.

Tiktāl – vispārzināmie fakti bez korektiem izskaistinājumiem. Bet nu – no tiem, manuprāt, izdarāmie secinājumi.

Pirmais – traģikomiskais. Ja vēl vajadzētu kādus apliecinājumus tam, kādi nodokļu maksātāju naudu lielos apjomos bezjēgā noēdoši trani ir sapulcējušies Satversmes aizsardzības birojā, tad pietiek rūpīgāk salikt kopā viņu skaidrojumus saistībā ar bēdīgi slavenajiem grozījumiem.

Tātad – Satversmes pseidosargiem vajadzīgs, lai turpmāk viņiem būtu tiesības apturēt zinātniskos pētījumus nacionālās drošības apdraudējumu dēļ (kurus konstatētu, protams, viņi paši un, protams, arī nevienam neizpaustu). Tieši tāda un ne citāda ir grozījumu būtība – dot mūsdienu erzacčekistiem iespēju pēc saviem ieskatiem apturēt Latvijā veiktus zinātniskus pētījumus.

Kas varētu būt Latvijā veikts zinātniskais pētījums, kas apdraud mūsu nacionālo drošību?

Teorētiski ko tādu var iedomāties, kaut ar grūtībām – piemēram, pāris kilogrami kāda pašmāju Einšteina izgatavotas antivielas varētu no puspasaules atstāt lielu tukšumu, tā būtiski kaitējot Latvijas nacionālajai drošībai, un arī kāda nejauka vēsturnieka atklājums, ka slavenā Viļa Rīdzenieka Satversmes sapulces fotogrāfija ir, teiksim, Sorosa kunga vectētiņa uzmeistarots viltojums, nacionālajai drošībai varētu nodarīt milzu kaitējumu.

Stulbi piemēri, vai ne? Taču daudz stulbāki ir tie argumenti, kurus min Satversmes aizsardzības birojs par labu nepieciešamībai laiku pa laikam kādu pētījumu aizliegt un pārtraukt. Tādi ir bijuši precīzi divi.

Viens – reizēm Latvijas zinātnieki veicot nezinkā veiktus pētījumus, un Satversmes aizsardzības biroja trani neredzot iespējas "saviem līdzekļiem iegūt pietiekamu informāciju par to, kas notiek šajos institūtos".

Otrs – šādā veidā šis kantoris patiesībā cenšoties aizsargāt Latvijas zinātniekus pret krievu spiegiem.

Jauki argumenti, protams, - bet kurš no tiem dod kaut jel kādu loģisku pamatu pārtraukt konkrētus zinātniskus pētījumus?

Biroja trani, lūk, nezinot, kas tiek pētīts. Tātad – ja reiz nezina, tad kā šie nabaga nezinīši vispār var pateikt, ka pētītais apdraud nacionālo drošību un pieprasīt klapēt pētījumu ciet?

Un kā cilvēkiem, kuri sevi sauc par Satversmes sargiem, ir apveltīti ar iespaidīgām pilnvarām un trekni šķin nodokļu naudu, vispār nav kauna publiski paziņot – bēēē, mums nekas nesanāk, bēēē, atšķirībā no krievu spiegiem, kuri uzglūn latvju zinātnieku pētījumiem, iepazīstoties ar interneta mājaslapām (tas ir nevis muļķīgs joks, bet Satversmes biroja jokupēteru minēts spiegošanas piemērs), mēs tajās nekā nemākam saskatīt? Nabaga Satversme, ja to aizsargā šādi nemākulīgi stulbeņi.

Jā, un kāpēc birojs tā vietā, lai aizsargātu nabaga latvju zinātniekus no šiem internetu pētošajiem krievu spiegiem, vienkārši slēgs viņu pētījumus?

Tas ir apmēram tā: ļauna lapsa apdraud manas pīlītes pēkšķītes, bet manis barotais treknais sargsuns tā vietā, lai pīlītes apsargātu, bez kauna, bez goda nāk klajā ar priekšlikumu – nu, ko, slaktējam tās pīlītes nost, un viss būs kārtībā, nebūs vairs nekāda apdraudējuma!...

Ar vārdu sakot, primitīva muļķība un/vai melīgums no Satversmes aizsardzības biroja argumentiem ir redzama jau pa gabalu, un ne jau Jāņa Kažociņa senilitāte vien tur pie vainas.

Taču – un tas ir otrais secinājums – šis atgadījums arī uzskatāmi parāda, ko Latvijas specdienesti domā par cilvēkiem un struktūrām, kam likums it kā ir uzdevis šos pašus specdienestus kontrolēt, un vairāk kā skaidri demonstrē, kurš te kuru īsti kontrolē un kurš te iet kura pavadā.

Kāda tur parlamentārā kontrole, ja vidusmēra gariņš no Satversmes aizsardzības biroja var sākumā ministrijai, pēc tam Saeimas deputātiem pateikt – jums tas nav jāzina, turiet mutes un vienkārši dariet tā, kā mums vajag, un būs labi.

Un trešais, kas varbūt visnepatīkamākais, – tāpat šis gadījums visā krāšņumā rāda, cik maz neatkarīgās valsts gados mainījies tāds vidusmēra latvju sabiedriskais darbinieks – inteliģents.

Tā jau tas viņa dzīvē bija visos padomju gados: viena lieta – virtuvē savējo vidū klaigāt par brīvību un ko tamlīdzīgu, bet otra – ierodoties nopietniem cilvēkiem, kas apveltīti ar varu, nekavējoties pietaisīt biksiņas un darīt, kas tiek prasīts, – stučīt, nodot, kalpot, jo tie prasītāji taču labāk zina, kas vajadzīgs padomju tautas vai kādai citai varai.

Izrādās, tieši tāpat kā padomju gados tas notiek arī tagad – standarta latvju inteliģents joprojām ir tikpat bailīgi vergadvēselisks kā kādreiz. Atnāca pie manis šie te nopietnie ļaudis, ar varu apveltīti un – un, protams, ko viņi prasa, tas arī jāpilda. Un kursītes, rībenas un druvietes zemīgi un bez aizdomāšanās dara to pašu, ko viņu priekšgājēji darīja četrdesmitajā, četrdesmit pirmajā, četrdesmit ceturtajā un visos nākamajos gados. Atšķirība tikai tā, ka toreiz vismaz varēja puslīdz pamatoti aizbildināties ar to, ka citādi jau nevar...

Tags

Ina Druviete Inguna Rībena Janīna Kursīte Krievija Roberts Ķīlis Saeima

Comment Form