Teju divu gadu garumā mums – "Jaunajai Eiropai" – ar dažām citām perifērijas valstīm, kas atrodas krietni tālāk no lielajiem pārvadājumu tirgiem, EP Transporta komitejā izdevās panākt gan saprātīgu kompromisu (kuru gan pirms nepilna gada ar "sociālā dempinga" argumentāciju plenārsēdē noraidīja neliels vairākums "Vecās Eiropas" deputātu), gan vēlāk izdevās vairākkārt neļaut pieņemt protekcioniskā likuma versijas.
Taču ar piekto (!) reizi Eiropas Parlamentam (tikai pāris nedēļas pirms sasaukuma beigām) šo Mobilitātes pakotni izdevās "izstumt" cauri. Kā? Ar brutālu spiedienu, pārbraucot pseidofederālistu "ceļa rullim" pāri gan pašam EP kārtības rullim un pārkāptajām procedūrām, gan likumu saturam. Līdzīgi tas notika arī otrajā ES likumdevēja institūcijā, dalībvalstu satiksmes ministru veidotajā Eiropas Savienības (ES) Padomē, kur Austrijas prezidentūras laikā, gan Latvijai, gan vēl septiņām dalībvalstīm balsojot pret un vienai atturoties, lēmums tika norullēts. Jaudīgi.
Parlamentā mums, "Jaunai Eiropai" (jeb, kā paši saucam, "pretošanās kustībai"), izdevās ar milzīgu piepūli noturēties gandrīz līdz šī sasaukuma beigām. Taču tad Parīzes, Berlīnes un vēl dažu galvaspilsētu spiediena un Junkera komisijas "ķēķa" darbību rezultātā Rietumeiropai izdevās pārbalsot ar nelielu balsu pārsvaru šo haotiski virzīto regulējumu un – kā viņiem liekas – svinēt uzvaru. Rakstu vārdu "liekas" tāpēc, ka ES dalībvalstis drīkst iesūdzēt Eiropas Savienību tiesā par šādu procesuālu pārkāpumu, un ir pamats domāt, ka tādas valdības ir.
Eiropas ideoloģijai nav nozīmes – visu nosaka ģeogrāfija
Balsojums parādīja skaidru ģeogrāfisko interešu sadalījumu, Rietumeiropas deputātiem, labējiem un kreisajiem vienoti nobalsojot kopā par savu valstu tirgus aizvēršanu/aizsargāšanu no Austrumeiropas kravu pārvadātājiem. Nepastāv nekādas Eiropas vērtības, kad runa ir par sava tirgus aizsardzību no citām ES dalībvalstīm. Un šis lēmums ietekmēs miljardiem vērtu biznesu, kas vairākās valstīs veido ievērojamu ekonomiskās aktivitātes apjomu.
Var, protams, izlikties par naiviem un domāt, ka vienīgās franču politikas rūpes ir par rumāņu vai bulgāru šoferu slikto atalgojumu un sociālo stāvokli. Kopš Makrons, tobrīd kā ekonomikas ministrs, pieņēma likumu, kas bija viņa prezidenta kampaņas balsts un ko iesauca par "Makrona likumu", kas mērķēts uz austrumeiropiešu izspiešanu no Francijas tirgus, tā saucamā cīņa ar "sociālo dempingu " tika izsludināta par "Eiropas vērtību" vai sava veida karogu. Taču iedomāsimies situāciju, kad šis rumāņu šoferis būs veiksmīgi izspiests no darba un kā bezdarbnieks atgriezīsies dzimtajā ciematā. Varat trīsreiz minēt, cik delegāciju no Parīzes vai Briseles pēkšņi dosies uz šo ciematu, lai noskaidrotu, vai rumāņu šofera/bezdarbnieka sociālais stāvoklis tagad (kopš atlaišanas) ir uzlabojies. Absurds.
Un vēl – kā izrādās, deputātu vairākums rūpējas arī par austrumeiropiešu "mašīntiesībām". Pēc katrām četrām nedēļām kravas automobilim ir pienākums traukties kaut 3000 km "tukšā" (ekoloģiski – ne tā?), lai atgrieztos reģistrācijas zemē, un pavadīt "dzimtajā" garāžā vismaz 60 stundas. Nē, tas nav bērnu animācijas filmas "Vāģi" scenārijs – tas ir Rietumeiropas Eiropas Tautas partijas, liberāļu, sociālistu, galēji labējo (to, kurus dažkārt sauc par populistiem) atbalstīts Eiropas likums. Tā, lūk. Jaudīgi un solidāri.
Interesanti, ka par Mobilitātes pakotni vienoti nobalsoja teju visi Francijas un Vācijas deputāti, pat nesamierināmie pretinieki: makronisti, degolisti roku rokā ar Lepēnas partijas deputātiem un vācu, franču sociāldemokrātiem, kas vispār nekad nebalso par Lepēnas vai Salvīni partiju priekšlikumiem (tā sakot – nesmērēsim rokas, pat nospiežot pogu balsošanai pret). Šoreiz fronte pret mums, "Jaunajiem eiropiešiem", bija disciplinēta un ļoti vienota.
Turklāt diezgan zīmīgi, ka pēdējo mēnešu laikā mainījās čehu un slovāku deputātu absolūtā vairākuma viedoklis, kas izšķirīgi pagrieza svaru kausus par labu rietumeiropiešiem. Jautāsiet – kāpēc? Tika radīts priekšlikums, kas apmierināja čehu un slovāku kompāniju iespējas ne tikai turpināt savu pamattirgu robežvalstīs Vācijā un Austrijā, bet pat palielināt šo tirgus daļu, jo konkurenti no tālākām perifērijas valstīm, tādi kā mēs, tiks atspiesti no iespējām konkurēt, tīri ģeogrāfiski neizturot jaunos nosacījumus.
Un arī Junkera komisijas ierēdņi lobēja EP ne pa jokam. Eiropas Komisijas (EK) tradīcijas nosaka: kad tuvojas šīs EK beigu termiņš, ir jāmeklē karjeras iespējas, aizrotējot uz labāku vietu. Bet pirms tam jaudīgi ir "jāperformē", un tad jau piedāvājumi būs.
Federālistu karoga nomešana uz brīdi ierakumos
Daudzus gadus EP ir centies nostiprināt savu lomu kā līdzvērtīga likumdevēja institūcija līdzās otram ES likumdevējam – Eiropas Padomei. Tas ir viens no federālistu karogiem – izcīnīsim vairāk pilnvaru Eiropas Parlamentam un samazināsim nacionālo valdību lomu likumdošanā! Tā sakot, mēs, deputāti, esam tieši vēlēti no Eiropas pilsoņu vidus.
Šoreiz zvani no ES galvaspilsētām nolika federālismu pie vietas: Eiropas Parlaments tika nolikts nožēlojamā pozīcijā, ar politisku spiedienu "izbīdot" tam cauri tādu pozīciju, kas praktiski tika vienādota ar Padomes nostāju, tādējādi novēršot abu institūciju reālas sarunas par topošajām regulām, lai likumi stātos spēkā, cik ātri vien iespējams, atbilstoši dažu lielvalstu valdību interesēm, panākot Eiropas Parlamenta baltā karoga izkāršanu "vecās" Eiropas valdību priekšā.
Ko no tā secināt?
Laiks beigt divkosību ES: nevar runāt par "Eiropas vērtībām", solidaritāti, kohēziju, par brīvu konkurenci vienotā ES tirgū, par "arvien ciešāku savienību" un vienlaikus rīkoties tikai saskaņā ar nacionālajām interesēm un "Realpolitik".
Sabiedrībai šajās EP vēlēšanās ir iespēja visā Eiropā pateikt NĒ šai rafinētajai un negodīgajai "pseidofederalizācijai". Un tas nenozīmē ES sagraušanu vai populisma uzvaru. Nacionālo valstu intereses ir iespējams labāk saskaņot, ja tās neaizplīvuro aiz skaistiem vārdiem, sejām un saukļiem, bet atklāti vienojas par iespējamo kompromisu.
Ko tas līdz, ka mums saka: "Tāpēc, ka briti aiziet, jums, Latvijai, diemžēl nākamajā septiņu gadu budžetā kohēzijas fondi jāsamazina par 13%. Un vēl pie reizes līdzfinansējums projektiem jāsamazina no 85% uz 70%."
Patiesībā britu aiziešana ES budžetam nodara nelielu "postu"– tikai 6%. Turklāt ar tādu likumdošanu kā Mobilitātes pakotne netiek ļauts mūsu kompānijām un cilvēkiem konkurēt ES pakalpojumu tirgū, kas savukārt ir visefektīvākais un arī godīgākais ceļš, kā objektīvi mazāk attīstītām valstīm "noķert" attīstītās. Lūk, tā ir mūsu potenciālā jauda, kuru aizstāvēt Eiropā es uzskatu par savu pienākumu.
Visa šī pieminētā pretrunīgā, bieži vien netaisnīgā likumdošana (arī par daudzgadu budžetu, kurā mūsu lauksaimniekus joprojām diskriminēs) Eiropas Parlamentā un Padomē nonāk kā Eiropas Komisijas projekti. Un tad ir jautājums: kāpēc šādi projekti jau EK līmenī netiek rosināti arī no Junkera viceprezidentu un citu "Jaunās Eiropas" komisāru puses?
Vai tiešām Eiropas līmenī ietekme un jauda parādās tikai kā "Yes, Sir" piekrišana EK vadītāja Junkera, Vācijas kancleres vai Francijas prezidenta pozīcijai? Jā, ir lietas, ko ES līmenī, protams, var darīt labāk. Piemēram, cīnīties pret netīrās naudas atmazgāšanu vai pret "zelta vīzām", kas veicina organizētās noziedzības un korupcijas ietekmi visā ES.
Toties daudzās jomās lēmumi ir vairāk pārdomāti un labāki, ja tos pieņem valstis. Labāk ES līmenī darīt mazāk, taču patiesāk un labāk. Un vēl viena atziņa saistībā ar Mobilitātes paketes likumdošanu: vienmēr saku, ka tas, kas ir labi Latvijai, visticamāk, ir labi arī Eiropai. Pēc šiem balsojumiem ir tā, ka tas, kas ir slikti Latvijai, Lietuvai, Polijai un vēl virknei valstu, izrādās, ir labi Eiropai. Tad ir jautājums – kur tā Eiropa atrodas? Varbūt tā joprojām daudzu ES līderu skatījumā beidzas pie Oderas upes Vācijas austrumu robežā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
