Roberts Zīle: Parādījām, ka varam, bet vai vajadzēja?
Foto: DELFI

Latvijas valsts svētku dienā, 18. novembrī, Eiropas Komisijas (EK) publicētajā eirozonas dalībvalstu nākamā gada budžetu vērtējumā plānotais Latvijas budžeta deficīta apjoms (3,9% pret 2021. gada IKP) ierindots starp trīs zemākajiem ES, tostarp norādot, ka lielākā daļa krīzes atbalsta mehānismu noslēgsies jau šogad.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Budžeta veidošanas laikā vairākkārt esmu uzrunājis gan premjeru, gan finanšu ministru, gan koalīcijas partnerus, kā arī publiski paudis savu pozīciju, ka nav pareizi sākt samazināt stimulus tautsaimniecības atlabšanai, tajā skaitā atbalstu gan darba ņēmējiem, kas nodrošina iekšzemes pieprasījumu, gan uzņēmējiem, kuri var zaudēt savas pozīcijas ES vienotājā tirgū. Diemžēl izskatās, ka valdības virzītais 2021. gada budžeta mērķis ir sasniegt iespējami zemu deficītu.

Tas viss laikā, kad Eiropas stabilitātes un izaugsmes makroekonomiskie kritēriji (pazīstamākie no tiem ir 3% budžeta deficīts un 60% uzkrātais valsts parāds) ir centralizēti apturēti. Šobrīd EK nekrata bargi ar pirkstu par tēriņiem, bet pat veicina dalībvalstu "ekspansīvo" fiskālo politiku, aicinot aizņemties naudu un iepludināt to ekonomikā šajos neparedzamajos laikos. Vasarā Finanšu ministrija (FM) mums mēģināja iestāstīt, ka Latvijas iesniegtais potenciālais budžeta deficīts 2021.gadam (4% no IKP) būšot ceturtais lielākais ES. Taču beigās izrādās, ka mēs, vēl ietaupot vienu desmitdaļu procenta, "sarāvām" un nokļuvām vadošajā trijniekā eirozonā aiz Kipras un Luksemburgas to valstu vidū, kam nevis lielākais, bet mazākais budžeta deficīts. Tā sakot, parādījām, ka varam! Bet vai vajadzēja?

Tieksme pēc medaļām nepareizajās sacensībās

Šis nav īstais laiks, lai atkārtoti censtos ierindoties līderos zemo budžeta deficītu sacensībā, kurā neviens ar mums nesacenšas, bet acīmredzami iet pretējo ceļu ar skaidru plānu pēc iespējas ātrāk atkopties no pandēmijas krīzes. Šī ir ārkārtas situācija, kas pieprasa ārkārtas pieeju, turklāt vairums ES dalībvalstu to ir sapratušas un neplāno taupīt līdzekļus.

Šķiet, ka Finanšu ministrija cenšas uzvarēt sacensībās, kurās pārējās komandas skrien pretējā virzienā, Latvijai neapzinoties, ka šajos apstākļos budžets nav pašmērķis, bet instruments, kā stimulēt ekonomikas izaugsmi. Roberts Zīle

Lai arī EK atzinums par sagatavoto Latvijas budžeta plānu nākamajam gadam ir pozitīvi neitrāls, tā atbilstību pirmajam pēcpandēmijas patiesi svarīgajam atkopšanās gadam ir svarīgi vērtēt, analizējot atzinuma detaļas kopsakarā ar citām dalībvalstīm.

Tādējādi varam redzēt, ka atšķirībā no Latvijas arī valsts parāda attiecība pret IKP mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā nākamajā gadā ir paredzēta pieaugoša, Lietuvā pieaugot par trim procentpunktiem, Igaunijā pat par pieciem. Bet mēs jau plānojam to samazināt. Zīmīgi, ka šonedēļ arī "The Financial Times" ziņo, ka tieši Lietuva būs ES līdervalsts, kas sasniegs (un pat pārsniegs) pirmspandēmijas ekonomikas līmeni jau nākamā gada beigās. Latvijas šajā sarakstā nebija (pēc IKP prognozes nākamajam gadam tas arī ir loģiski), jo jāsecina - mēģinām uzvarēt citās sacensībās.

Budžeta trūkumi slēpjas detaļās

Raugoties plašāk, savā atzinumā EK ir konstatējusi vēl dažas būtiskas nianses – Latvijā no salīdzinoši jau tā niecīgā garantiju atbalsta viena atvēlētā procenta apjomā no IKP līdz šī gada oktobrim garantijas piesaistītas tikai 0,1% apjomā pret IKP. Tā reize, kad zemāk esošā attēla izšķirtspēja minēto apjomu pat nespēj attēlot.

Vienlaikus citās dalībvalstīs krīzē skarto uzņēmumu garantiju politikas gan izlietotais, gan, kas vēl būtiskāk, pieejamais atbalsta apjoms ir daudzkārt lielāks. Tas nevar neatstāt iespaidu uz Latvijas uzņēmumu spēju tuvākajā laikā atkarot zaudētās tirgus daļas, ja tie ir nevienlīdzīgākā situācijā.

EK norādījusi arī, ka nodokļu reforma un to pieaugums īpaši skars zemo algu saņēmējus un pašnodarbinātās personas. Vai šie ir pareizie soļi cīņai ar pandēmijas sekām?

Ar investīcijām un reformām nepietiek

Tiesa, ka valsts budžetam būtu jāatspoguļo EK izstrādātās t.s. Eiropas Semestra vadlīnijas, kas, nevar noliegt, EK vērtējumā tiek pildītas. Taču jāuzsver, ka arī plānotā Atkopšanās un noturības mehānisma naudas - pamatā neatmaksājamo grantu - plūsma tiks sasaistīta ar minētā Eiropas Semestra individuālajām valstu reformu programmām. Zīmīga atšķirība ir tā, ka atkopšanās naudas izlietojums atšķirībā no konvenciālā valsts budžeta izlietošanas nebūs tieši saistīts ar budžeta deficītu. Mēs vēl šobrīd nezinām, kāda būs gala redakcija regulai, kas noteiks šī fonda naudas izlietošanas nosacījumus, taču skaidrs, ka pamatos tās būs investīcijas un reformas.

Ja ar pirmo definīciju viss ir skaidrs, tad ar reformām kādā sektorā ir sarežģītāk, ja uztur principu, ka nedrīkstēs aizvietot ar fonda naudu nacionālo budžetu kārtējos izdevumus. Tā ir pieeja, kuru uztur ES "taupīgais četrinieks" (lasi – bagātais –, no kuriem divi, jāatgādina, nemaz nav eirozonā). Taču problēma ar reformām ir tā, ka, ja netiks paredzēts arī pastāvīgs ienākumu pieaugums (tostarp caur bāzes budžeta izlietojumu) cilvēkiem, kas strādās šajos reformētajos sektoros, reformu politika būs neveiksmīga. Mēs varam, piemēram, uzbūvēt par atjaunošanas fonda naudu "zaļu" un "digitālu" slimnīcu, bet vai būs cilvēki, kas šajā slimnīcā strādā? Ja nespēsim nodrošināt pārskatāmā nākotnē ārstiem un medmāsām ienākumus, kas būtu līdzīgi ES vidējiem, tad šādām reformām īsti jēgas nav.

Tāpēc mūsu finanšu politikas plānotājiem, iesniedzot Nacionālos atjaunošanas un noturības plānus, ir jāpārliecina EK, ka mēs šajā krīzes laikā ieguldīsim gan ES, gan arī savus valsts (arī aizņēmumu formā) resursus ar galveno mērķi - radīt spēcīgu izaugsmi Latvijā, kas radīs arī lielākus turpmāko gadu budžetus, no kuriem arī pēc šī atjaunošanas fonda beigām spēsim nodrošināt augošus ienākumus gan mediķiem, gan kultūras un izglītības jomā strādājošajiem. Diemžēl FM pieeja, kā redzams attēlā, budžeta bāzes resursu paaugstināšanā ir nepielūdzama.

Avots: Eiropas Komisija https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/economy-finance/dbps_overall_assessment.pdf

Vidēji eirozonā faktiski trešdaļa atbalsta finansējuma ekonomikas "atdzīvināšanai" nākamgad tiek sasaistīta ar pastāvīgajiem – bāzes – budžeta līdzekļiem. Taču Latvija, kā redzams, ne tikai atteiksies no šī īpatsvara, bet pat plāno "nokasīt" – samazināt –budžeta bāzes atbalsta finansējumu, un šis ir būtiski.

Savukārt Latvijai atvēlētie vairāk nekā divi miljardi eiro atkopšanās grantos un apmēram tikpat daudz aizdevumos atkarībā no sarunu iznākuma var tikt saistīti ar ES līmenī horizontāli noteiktiem mērķiem, kuri ne vienmēr būs atbilstoši tieši Latvijas situācijai. Diemžēl tāda ir pašreizējā Eiropas Parlamenta nostāja. Tādēļ vēlreiz jāuzsver, cik svarīga ir Latvijas nacionālās politikas loma un valsts budžeta pareizs, mērķēts izlietojums ekonomikas atkopšanās posmā.

Pēcpandēmijas risks – vēl lielāka ES valstu nevienlīdzība

Šonedēļ EP Ekonomikas komitejas sēdē Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētāja Kristīne Lagarda akcentēja nepieciešamību dalībvalstīm sniegt fiskālos stimulus ilgākā laika posmā, jo esam otrajā pandēmijas vilnī. Savā jautājumā viņai raksturoju situāciju, ka eirozonas valstīm ir ļoti atšķirīga pieeja ekonomikas stimulēšanā ar publiskiem naudas līdzekļiem, kas dažos rādītājos, piemēram, atbalstā uzņēmējdarbībai atšķiras pat desmitiem reižu (gan absolūtos skaitļos, gan proporcionāli). Tādējādi, izejot no krīzes, vienā naudas savienībā esošās valstis būs vēl atšķirīgākā ekonomiskajā situācijā. Un pēc zināma laika, kad ECB būs jāpalielina procentu likmes, var izrādīties, ka tām valstīm, kuras būs nokavējušas izaugsmi, ar paaugstinātām likmēm būs vēl grūtāk šo izaugsmes vilni noķert.

EK apkopotajā budžetu izvērtējumā redzams, cik dažādi fiskāli uz krīzi reaģē mūsu "eiro brāļi", ar kuriem mums ir kopīga valūta. Šo dažādību parāda arī valstu uzkrātie parādi, kas, šogad uzkāpuši, nākamgad vidēji saglabāsies 100%. Lai lielākie parādnieki atgrieztos līdz maģiskajam 60% slieksnim (Itālijai nākamgad uzkrātais parāds būs 156% no IKP), noteikumi būs jāmaina. Kāpēc to minu? Mēs visi esam vienā monetārajā savienībā, un jebkādi risinājumi būs kopīgi ar sekām, kuras izjutīs visi. Neatkarīgi no tā, ka būsim taupītāji un spēlēsim tādu kā mazās Nīderlandes (redzamākā "četrotnes taupītāja") lomu, tas nemainīs sagaidāmās problēmas un risinājumus eirozonai.

Latvijas un citu ES valstu kontekstā esmu izmantojis salīdzinājumu: ir tēvs, kurš vada ģimenes biznesu, un trīs dēli, no kuriem divi nepārtraukti aizņemas un tērē naudu, savukārt jaunākais dēls dzīvo taupīgi. Tēvs ik pa laikam aizņemas naudu un izdala visiem dēliem, gan tiem, kas diezgan vaļīgi dzīvo, gan taupīgajam pastarītim. Bet no tā, cik taupīgi dzīvos pastarītis, ģimenes bizness nav atkarīgs. Tāpat ir ar eirozonu. Lai ko Latvija darītu ar valsts parādu, spāņus, grieķus un itāļus tāpat būs jāglābj, dodot šīm valstīm grantus, ko investēt ekonomikā.

Pandēmija pirms nepilna gada ES valstis skāra simetriski un pamatīgi. Taču ja pirmajā atkopšanās gadā jeb, citiem vārdiem sakot, pirmajos uzrāviena metros pārlieku taupīsim degvielu, kad citas valstis ir gatavas atkopties straujāk, svarīgs posms darbaspēka un demogrāfijas noturēšanā, kā arī zaudētās uzņēmumu tirgus daļas atkarošanā var tikt sabojāts vai neizmantots maksimāli lietderīgi.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Budžets 2021 Eiropas Centrālā banka Eiropas Komisija Finanšu ministrija Kristīne Lagarda Roberts Zīle
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form