Centrs – bistro Matīsa ielā 79


Atrasts Rīgā II: 5 lētas un kolorītas ēstuves piedzīvojumu meklētājiem
Foto: Privātais arhīvs


Jāsaka godīgi, šis raksts bija iesākts jau diezgan pasen, taču laika trūkuma dēļ nekādi nevarēja ieraudzīt dienas gaismu. Neskatoties uz to, sajūtas ir saglabājušās svaigas un, šķirstot pierakstus, notikumi ataust atmiņā, it kā tas būtu noticis vakar.

Kā jau noprotat pēc nosaukuma, ēstuve ir bistro, un šis bistro atrodās Matīsa un Krāsotāju ielas krustojumā. Šo ēstuvi biju ievērojis jau sen, tikai, ejot garām, tā likās slēgta. Taču, kā mums visiem zināms, izskats mēdz būt maldinošs, vienkārši bija jānāk pareizajā laikā.

Protams, kā visiem zināms, vislabākais laiks ir pusdienas laiks!

Tātad – ēstuve atrodās tādā kā puspagrabā, ieeja no Matīsa ielas. No ārpuses nekā īpaša un nekā biedējoša – trepes, plastikāta durvis un iekšā rosība. Ieejot iekšā, bija skaidrs – ir atrasta "pērle". Šeit viss ieturēts labākajās Centrāltirgus ēstuvju tradīcijās (nejaukt ar jauno Gastrotirgu!). Interjers nekāds, viss vecs, nobružāts, drūpošs, netīrs, un pāri visam pārklājas savdabīgs ēdiena smārds, kas noteikti neraisa apetīti, bet drīzāk jau aicina atbrīvoties no apēstajām brokastīm.

Pie sienas piestiprināta balta tāfele, uz kuras sarakstīta čupa ar šodien pasūtāmiem ēdieniem. Priekštelpā ar koka imitācijas sienas apdari ir izvietota lete, aiz letes onka, kurš pieņem pasūtījumus un izsniedz ēdienu. Uz vitrīnas novietotas ēdiena sagataves. Viss, kas pieejams ēdienkartē, jau ir pagatavots un salikts uz letes, bez jebkādas aizsardzības no apkārtējās vides. Īsāk sakot, ja kāds "tubiķis" (cilvēks, kas slimo ar kādu plaušu kaiti) rindā sāktu laist krēpas, tad kotletes no tā nebūtu pasargātas. Tāpat ēdiens netika uzglabāts siltuma traukos vai vitrīnās, kas man raisīja jau nākamās domas – nez, kā ēdienu pasniedz, lai tas nebūtu pavisam atdzisis?

Kamēr gaidīju savu kārtu pasūtīt, pamanīju vēl kādu amizantu lietu. Tika atnesti netīrie trauki, kurus novieto turpat netālu no ēdienu pasūtīšanas vietas. Onka paņēma traukus un ņēmās tos mazgāt (iespējams, trūkst inventāra un tāpēc tas bija jādara tieši tad, kad rindā gaida cilvēki). Pats labākais bija tas, ka to īsti nevarēja nosaukt par mazgāšanu, jo onka vinkārši noskaloja šķivjus ar plikām rokām, bez mazgāšanas līdzekļa (labi vēl, ka neuzspļāva un nespodrināja ar dvieli)!

Uz īsu brīdi apsvēru domu doties projām, taču interese par tālāko notikumu gaitu mani noturēja uz vietas.

Noliekot rokas uz galda un vēlāk tās paceļot, bija iespējams rokām uztaisīt mikroepilāciju, jo galda virsmas lipīgums to lieliski paveica.

Pienāca mana kārta pasūtīt. Nobijos sūtīt kompleksās pusdienas, jo nebiju pārliecināts, ka varēšu tik daudz aizdomīgas pārtikas sevī iedabūt. Mana izvēle apstājās pie vārītiem kartupeļiem ar mērci, cūkgaļas karbonādi un salātu miksu. Noskalot pārtiku izlēmu ar kompotveidīgu sulu.

Savu pasūtījumu nosaucu onkam un aizrautīgi vēroju viņa nākamās darbības. Vispirms uz šķīvja tika uzlikti kartupeļi, tad uzlieta mērce un visbeidzot pienāca kārta karbonādei. Uz brīdi apstulbu, jo domāju, ka onka kaut ko sajaucis un liek nepareizo gaļas gabalu, bet viss bija pareizi. Vienkārši karbonāde vairāk izskatījās pēc no zemes izrakta fosīla kaut kā, nevis gaļas.

Tālākās darbības pilnībā apstiprināja manas aizdomas. Viss šķīvja saturs ar šķīvi tikai aiznests uz dziļāko telpu aiz letes. Pa stūri redzēju, ka telpā rosās sieviete pie galda. Izskatījās, ka šņikā salātus. Plīti vai krāsni nemanīju.

Tad neveiklo klusumu pārtrauca čīkstošu eņģīšu skaņa. Tika atvērta mikroviļņu krāsns un onka veikli iežonglēja manu porciju mikrenē. Nolādēts – lūk, tas ir līmenis! Tagad viss bija skaidrs. Bija skaidrs arī tas, ko sagaidīt no šāda ēdiena.

Nākamo klusuma brīdi jau pārtrauca spalgs zvaniņa tonis, un mans ēdiens nonāca manā rīcībā. Aizmirsu piebilst, ka salātus uz šķīvja tomēr uzlika pēc mikrenes, tik liels kulinārais autisms šeit netika novērots.

Nu, ko! Devos uz dziļāko telpu, kurā bija galdi. Apsēdos tā, lai visu apkārt varētu redzēt. Šī telpa daudz neatšķīrās no iepriekšējās. Viss vecs, lipīgs, apbružāts, netīrs, drupačains utt. Noliekot rokas uz galda un vēlāk tās paceļot, bija iespējams rokām uztaisīt mikroepilāciju, jo galda virsmas lipīgums to lieliski paveica.

Uz galda tika novēroti slēgta tipa garšvielu trauciņi ar sāli un pipariem, kas nedaudz sasildīja manu salauzto sirdi. Nākamais fenomens bija salvešu turētāji. Kāda velna pēc uz galdiem jāliek turētāji, ja tajos nav salvešu?

Nākamais dekors arī lika pasmīnēt – spogulis pie sienas ēdamzālē. Nē, nu pašam spogulim nav ne vainas, bet kāpēc pie spoguļa jākarina aizkars? Turklāt arī tas izskatījās nošņurcis un netīrs.

Par ēdienu – gribētos tā kā par mirušajiem, vai nu labu, vai neko… Taču šis nebūs tas gadījums. Neizplūdīšu garās runās. Īsumā – kartupeļi izvārīti normāli, pat neskatoties uz to, ka sildīti mikrenē, konsistence bija laba, garša arī. Mērce bezgaršīga un ūdeņaina. Karbonāde… Nez, viņi vispār zina, kas ir karbonāde? Šeit tā nebija karbonāde, bet gaļa, kas iecementēta rīvmaizē, stāvējusi vitrīnā no pagājušā gada pavasara. Īstenībā ar šo karbonādi, varētu mēģināt nosist žurku… peli noteikti varētu. Pieļauju domu, ka šajā ēstuvē šādi ciemiņi varētu arī apgrozīties. Ja mēģinātu iedurt plastmasas dakšu karbonādē – dakša noteikti zaudētu. Salāti tīri normāli, atgādināja tos, kurus var nopirkt, ja nemaldos, no "Ezerkauliņiem". Īstenībā arī kompotsulai nebija ne vainas. Taču šie bija tik mazi plusi, ka nespēja dziedēt rūgtumu par kopējo pieredzi.

Nemanot esam iestūrējuši finiša taisnē. Domāju, ka šī daļa noteikti pieliks treknu punktu. Tātad, labierīcības… Tās atrodās telpas visdziļākajā daļā, uzreiz aiz ēdamzāles. Jau pie durvīm, neatverot tās, ir jūtams urīna un sūdu smārds.

Devos iekšā, nožēloju, ka neaizturēju elpu. Viss ārprātīgi netīrs un nošņurcis, plus vēl tā smaka. Šī noteikti ir viena no tām vietām, pēc kuras apmeklējuma gribētu pelmeņa pozā iekrist dušā un šņukstēt. Kronis visam bija izlietne, kurā vai nu iestādes saimnieks vai saimniece, vai, kas zina, kāds apmeklētājs, ir skuvuši savu ķermeņa apmatojumu un to nav savākuši. Īstenībā pati izlietne izskatījās tā, ka ūdeni nebija redzējusi no tiem laikiem, kad tika uzstādīta un santehniķis pārbaudīja, vai ūdens vispār tek!

Kopsavilkums


Būšu lakonisks – ja gribi noķert kādu slimību, laipni lūgts! Uz loga uzlīmes vēstīts, ka "garšo kā mājās", bet, ja čalim šāds ēdiens ir mājās, tad ir tikai divi scenāriji – mainīt sievu (ja negatavo pats), ja gatavo pats – amputē rokas! Šeit ciemos vajadzētu atnākt mūsu pašu pēvēdē un attīrīt šo vietu ar ugunsmetēju!

Tags

Restorāni Rīga

Comment Form