'Kā bunkurā.' Laboratorijas speciālistes Gaļinas Muzjes pandēmijas epicentrs

Ar šo rakstu turpinām sēriju "Zudušais gads?", kurā, uzklausot cilvēku pieredzes stāstus, aplūkojam laika nogriezni gada garumā, kopš pagājušā gada 2. marta, kad Latvijā reģistrēja pirmo pozitīvo Covid-19 testa rezultātu. Kā pandēmija atsaukusies uz cilvēku dzīvi un dažādām nozarēm, tostarp ārstniecību, tautsaimniecību, izglītību un kultūru? Vai šis ir bijis "zudušais gads"?

2020. gada 2. marts Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas References laboratorijā bija pavisam parasta diena, stāsta laboratorijas speciāliste Gaļina Muzje. Testēšana uz jauno koronavīrusu sākās jau februārī, un ārsti uz laboratoriju sūtīja visu aizdomīgo pacientu analīžu paraugus. Darbinieki tika dalīti pa pāriem, Gaļina ar pārinieku jau beidza savu maiņu, kad kolēģi atklāja, ka viens no SARS-CoV-2 analīžu paraugiem izrādījies pozitīvs.

"Viņi ielika [paraugu iekārtā] un plati iepleta acis, kad parādījās ribonukleīnskābe, skaista. Infekciozā līkne parādīja pozitīvu rezultātu. Drošības pēc pārlika atkārtoti, skatās: nē, pozitīva. Un tad arī sākās. Tieši pēc šī pirmā parauga burtiski pavērās slūžas un sāka nākt ārkārtīgi daudz paraugu. Laikam visi ārsti nolēma pārapdrošināties. Jebkura temperatūra, kakls vai kas cits, visus obligātā kārtā testēja uz koronavīrusu. Mēs ar šiem paraugiem apaugām," stāsta laboratorijas speciāliste.

Covid-19 noteikšanai nepieciešamais analīžu tips – polimerizācijas ķēdes reakcijas tests – līdz 2020. gada martam nebija ikdienišķa parādība. "Tā nav tik vienkārša reakcija, kā, piemēram, nosaka cukura vai leikocītu, vai hemoglobīna līmeni asinīs. Tas ir augsti tehnoloģisks process, kurā no parauga izdala ribonukleīnskābi, pavairo to un tādā veidā nosaka, vai pacientam ir šis vīruss," skaidro References laboratorijas vadītāja pienākumu izpildītājs Sergejs Ņikišins.