Eiropai vajadzēs aizpildīt iztrūkumu, ja ASV nespēs Ukrainu atbalstīt tik lielā apjomā, brīdina Vīslandere

"Tādu apdraudējumu globālajai kārtībai, kāds tas ir šobrīd, neesam piedzīvojuši kopš 20. gadsimta 30. gadiem. Pārmaiņas notiek ļoti strauji, un tās ietekmē arī Ziemeļeiropu. Šis reģions – Baltijas jūras reģions līdz pat Arktikai – lielā mērā šobrīd ir pasaulē novērojamās stratēģiskās sāncensības frontes līnijā," sarunā ar "Delfi" uzsver drošības eksperte no Zviedrijas Anna Vīslandere.

"Atlantijas padomes" Ziemeļeiropas direktores Vīslanderes specialitāte ir drošības un aizsardzības politika, NATO, transatlantiskā saikne un aizsardzības nozares jautājumi. Vīslandere ir ne tikai zinoša pētniece, bet arī aktīva notikumu komentētāja ar lielu publikāciju skaitu. Tāpat viņa ir priekšsēdētāja Drošības un attīstības politikas institūtā (ISDP), kas ir Stokholmā bāzēta domnīca ar fokusu uz Vidusāziju un Āziju. Vienlaikus viņa pilda arī Zviedrijas Aizsardzības asociācijas ģenerālsekretāres pienākumus. Plašo zināšanu un bagātās pieredzes dēļ viņa bija arī viena no promenetākajām "Rīgas konference 2023" dalībniecēm.

Vīslanderi intervijā aicināju atklāt viņas skatījumu uz Krievijas ietekmi mūsu reģionā, ASV iekšpolitiku un tās ietekmi uz atbalstu Ukrainai, Zviedrijas ceļu uz NATO dalībvalsts statusu, kā arī Ungārijas prezidenta Viktora Orbāna draudzību ar Kremli.

Konferences sesijā jūs ļoti uzsvērāt noturības nozīmi. Vai, jūsuprāt, Krievija šajā ziņā pārspēj Rietumus?

Noturības ziņā mēs izkonkurējam Krieviju. Jāatceras, ka pēdējo 10 gadu laikā Krievija ir īstenojusi kiberkaru pret visām rietumvalstīm. Mēs tam esam pielāgojušies un to izturējuši. Šis ir labs pamats, uz kura būvēt tālāk. Mēs apkarojam kiberuzbrukumus un dezinformācijas kampaņu. Mēs esam pielāgojušies pārmaiņām enerģētikas jomā, piemēram, Baltijas valstīs, kā arī Vācijā. Šobrīd notiek daudz labu pārmaiņu, un šī ir viena no mūsu stiprākajām kārtīm.

Tomēr mums jāpaātrina tas, kā trūkst. Mums šī noturība veiksmīgāk jāsavieno ar militāro aspektu un aizsardzības pasākumiem, kurus mēs ieviešam. Mums ir jāstrādā pie loģistikas, militārās mobilitātes. Šajā ziņā Baltijas jūras reģionā jāievieš lieli uzlabojumi. Vēlams, pirms kaut kas notiek.

Tā nav laba situācija, ja zemūdens kritisko infrastruktūru sabotē katru nedēļu. Mēs esam atkarīgi no tirdzniecības plūsmām, lai nodrošinātu kravu drošību, piemēram, no Atlantijas okeāna ziemeļu daļas uz Gēteborgas ostu. Ar precēm, kas tur nokļūst, tiek apgādātas ne tikai Norvēģija un Zviedrija, bet arī Baltijas valstis un Somija. Līdz ar to mums būs lielas pārmaiņas tieši atkarības ziņā no citām valstīm.

Ja runājam par savstarpējo atkarību, pēdējā laikā skaļāki kļuvuši aicinājumi Eiropai kļūt neatkarīgai no ASV. Kā jūs vērtētu šādu nepieciešamību – ideju, ka Eiropai jākļūst par vienlīdzīgu partneri ASV, nevis jāpaļaujas, ka Vašingtona mūs izglābs visās situācijās.

Šajā jautājumā man nepatīk vārds "neatkarība". Es nedomāju, ka tas ir realizējams. Ziemeļeiropa, manuprāt, nebaidās būt atkarīga no ASV, tieši pretēji – tā vēlētos redzēt vēl lielāku Vašingtonas iesaisti – tad mēs justos drošāk.