Foto: DELFI

Krievijas vardarbīgais iebrukums Ukrainā liek domāt katram par savu un mūsu valsts drošību. Ja savu drošību katrs izprot atbilstoši atbildības sajūtai pret valsti, tuvākajiem un savu labbūtību vai dzīvību, tad valsts drošība lielā mērā ir atstāta valstij. Tā tam arī būtu jābūt. Ikviens var apgūt militāro pamatapmācību vai stāties Zemessardzē, bet pārējo mēs nododam valsts rokās. Kā tai veicas? Virtuves sarunas liecina, ka ne visai.

To, ko runā virtuvēs, labi atspoguļo Valsts kancelejas nule publicētais sabiedriskās domas pētījums. 2022. gada pavasarī, uzreiz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma kaimiņvalstī, satraukums par savu drošību Latvijā bija viegli pamanāms. Tomēr tagad, divus gadus vēlāk, ir tikai vēl vairāk samazinājies to īpatsvars, kas uzskata, ka Latvijā ir droši, jo nepastāv militārs apdraudējums. Nu droši jūtas vien katrs trešais (32,8%). Turklāt tikai aptuveni katrs piektais (22%) paļaujas uz mūsu pašu investīcijām aizsardzībā un drošībā. Lai gan aptaujā noskaidrots arī, ka Ukrainā notiekošais prātos un sarunās aktualitāti zaudē, no kara gaitas tieši izrietošā drošība arvien ir nozīmīga prioritāte. Tik nozīmīga, ka 14,5% apsverot pamest valsti, turklāt jaunāku cilvēku vidū īpatsvars, visticamāk, ir lielāks.

Ikvienas ietekmīgas Rietumu amatpersonas vizītes laikā gandrīz jebkurā Austrumeiropas valstī, tostarp Latvijā, kādā brīdī izskan frāze "5. pants ir akmenī kalts" vai tās variācijas. Šie apliecinājumi ir būtiski laikā, kad daļa no šiem pašiem līderiem akcentē, ka Krievijai spēku apkopošanai jaunai agresīvai avantūrai nepieciešama mazāk nekā desmitgade pēc relatīva klusuma iestāšanās Ukrainā. Izskanējuši arī skaudrāki viedokļi, paredzot Krievijas triecienus vai iebrukumu kādā kaimiņvalstī uz vienas rokas pirkstiem attēlojamā gadu skaitā.

Aizsardzības politikas norises būtiskai sabiedrības daļai nav skaidras vai arī tām trūkst ticības. Un tas ir saprotami. Saprotami, jo par tām no atbildīgo amatpersonu puses netiek runāts pietiekami vai tās norāda no pozīcijas – "mēs zinām".

Turpretim Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Leonīds Kalniņš norādījis, ka situācija nav draudīgāka kā pirms desmit gadiem. Kā komandieris vēlāk skaidroja "Delfi" raidījumā "Kāpēc", viņš neatsakās no šiem vārdiem un pieturas pie tiem. Krievija tāpat nemainīgi tiekot uzskatīta par draudu un novērota. Kalniņa pieeja, kā viņš pamatoja, ir veidot visaptverošu aizsardzību, skaidrot norises sabiedrībai un sagatavot krīzes situācijām, ne – paziņot par gaidāmu karu pēc pusotra gada. "Negribu baidīt Latvijas sabiedrību," viņš teica.

Tomēr, kā rāda jau pieminētās aptaujas dati, aizsardzības politikas norises būtiskai sabiedrības daļai nav skaidras vai arī tām trūkst ticības. Un tas ir saprotami. Saprotami, jo par tām no atbildīgo amatpersonu puses netiek runāts pietiekami vai tās norāda no pozīcijas – "mēs zinām".

Mēs zinām, kā stiprināt robežu, bet darbs pie austrumu sienas rit devīto gadu, un šajā laikā nav izticis bez skandāliem – gan nopietna kriminālprocesa, kas faktiski apturēja žoga būvi uz ilgāku laiku un lika pārskatīt celtniecības norisi, gan mazākiem. Viens piemērs – kokmateriālu patvaļīga zādzība, izcērtot daudz platāku pierobežas joslu, nekā nepieciešams, – robežas infrastruktūru tieši neietekmē, bet arī uzticību sabiedrībā neraisa.

Mēs zinām, kā pierobežas zonu pielāgot jaunajam principam "aizsargāt katru centimetru", citiem vārdiem, radīt šķēršļus, lai mūsu ģeogrāfiski nelielajā teritorijā mākslīgi radītu tā dēvēto dziļumu. Tomēr, kad starptautiskais medijs "Financial Times" raksta par Baltijā notiekošo, materiālā tiek pieminēti igauņu plāni būvēt simtiem bunkuru, lietuviešu veidotās pretmobilitātes aprīkojuma krātuves, tikai cita starpā pieminot, ka "arī Latvija uz robežas būvē žogu". Tas izraisīja ironiskus un satrauktus komentārus Latvijas tvitera telpā, bet mēģinājumi ar piemēriem skaidrot, ka no saviem kaimiņiem neatpaliekam, nav izskanējuši.

Mēs zinām, kā aizsargāt. Bet informācija par Latvijas sargu skaitu ir pretrunīga. Nacionālie bruņotie spēki "Delfi" aprīļa sākumā norādīja, ka ienaidniekam stāties pretī būtu gatavi ap 53 350 cilvēkiem ar militārajām iemaņām, no kuriem 7345 ir profesionālā dienesta karavīri, aptuveni 10 000 ir zemessargi, bet 36 000 – rezerves karavīri. Tikai pirms pusgada Aizsardzības ministriju pametušais bijušais ilggadējais parlamentārais sekretārs Jānis Garisons gan atklāj pavisam citu ainu – aktīvo rezervistu esot vien ap 3000, būtiski samazinot kopējo valsts sargu skaitu līdz 21 000. Lai gan cilvēku skaits nenosaka armijas spējas, kā redzams Krievijas agresijas karā Ukrainā, tas ir būtisks, tostarp psiholoģiski svarīgs faktors.

Mēs zinām, kā organizēt civilo aizsardzību Rīgā vai Ventspilī. Ir tapuši un apstiprināti plāni. Tomēr plašākas informācijas, kas pat šajās pašvaldībās ikvienam darāms pēkšņā krīzes situācijā, trūkst. Joprojām Imantas, Skanstes vai Zolitūdes iedzīvotājs nezina, vai tuvumā ir, piemēram, droši pagrabi un kurp jādodas krīzes brīdī.

Mēs zinām, ka NATO kontingenta klātbūtne gan fiziski nodrošina atbalstu, gan dod sabiedrībai sirdsmieru. Taču Kanādas vadībā NATO spēki līdzās neatkarīgi izvietotajiem ASV spēkiem Latvijā vēlas palielināt kopējo mūsu valstī dislocēto karavīru skaitu, kā arī šeit izvietotā bruņojuma apjomu. Process ir sācies, bet lielā mērā to nosaka arī iespējas kontingentu izvietot – nepieciešamas gan pielāgotas dzīves, gan treniņu vietas. Kopš publiski izskanējušajiem Sēlijas poligona plāniem neseko paziņojumi par tā strauju attīstību.

Mēs zinām, kā ražot savai aizsardzībai. Prezentēti gan militārie auto, gan bezceļa skūteri un droni, gan aplikācijas un īpašas degvielas kannas. Tomēr fakts, ka viena no lielākajām militārās jomas uzņēmumus apvienojošajām organizācijām biedrus piesaistījusi, neizvētījot ne to sadarbības partnerus, ne pamatdarbības saistību ar aizsardzības nozari, raisa jautājumus par vietējo nozares spēlētāju spējām.

Krievijas panākumu pārspīlēšanai, pie kā tik ļoti gribētos vainot tikai propagandu un nelabvēļus, bija auglīgs pamats. Tostarp arī Latvijā.

Mēs zinām, ka esam starp pirmajiem Eiropā, kas aizsardzības budžetu palielināja līdz NATO samitā pirms desmit gadiem norunātajiem 2% no IKP. Tikmēr lietuviešu uzņēmēji tagad mudina savā valstī šo skaitli būtiski kāpināt līdz 4%, sekojot savu dienvidu kaimiņu poļu paraugam. Arī Igaunijā militārajam budžetam atvēlēti turpat 3%. Tas liek jautāt, vai tepat blakus draudus uztver nopietnāk.

Šie ir būtiski jautājumi, par kuriem runā virtuvēs. Neskaidrības, pretrunas un konkrētu atbilžu trūkums, protams, pats par sevi nemaina to, cik militāri spēcīgi esam. Tomēr tas atstāj vietu spekulācijām, vairo bailes un pastarpināti caur sabiedrības viedokli var ietekmēt aizsardzības jomu.

Šī gada pirmajos mēnešos Krievijas panākumi Ukrainā un potenciālie scenāriji "pēc Ukrainas" kļuva aktuāli. Tam ir pamats – gan pietiekama Rietumu atbalsta trūkums ukraiņiem, gan Krievijas spēja rast partnerus un pielāgoties, kas frontē situāciju padarījusi labvēlīgāku agresoram. Tomēr Krievijas panākumu pārspīlēšanai, pie kā tik ļoti gribētos vainot tikai propagandu un nelabvēļus, bija auglīgs pamats. Tostarp arī Latvijā.

Tāpēc par aizsardzību ir jārunā. Atbildīgi saprotot, ka ne viss ir atklājams, turpmākajās nedēļās "Delfi" rakstu sērijā apkoposim zināmo par aizsardzības jomas jautājumiem un centīsimies mazināt neskaidrības. Sākot šo sēriju, jau iezīmējās kāda nianse, kas labi raksturo nozari Latvijā, – uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem no atbilstošām kaimiņvalsts iestādēm atbildes var saņemt ātrāk, plašāk un detalizētāk nekā no to Latvijas kolēģiem. Vēl kāda būtiska nianse – kaimiņi bieži uzsver, ka tieši Latvijā daudz kas notiek labāk. Tikai mēs par to neuzzinām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!