Foto: ERLEND ŠTAUB
Skandalozais 57 gadus vecais uzņēmējs Mēliss Lao ir ciets rieksts. Viņam ir šāvuši krūtīs ar Kalašņikova automātu, kā arī mēģinājuši uzspridzināt, taču visi septiņi mēģinājumi bijuši nesekmīgi. Viņš ticis apsūdzēts par piespiedu brīvības atņemšanu, krāpšanos ar nodokļiem, alkoholisko dzērienu kontrabandu, nelikumīgu apiešanos ar šaujamieročiem un luksusa automašīnas dedzināšanu, taču nekad nav nonācis aiz restēm.


Viņa dzīve izskatās kā no filmas par mafiju: glīti ģērbies, brauc ar dārgu auto un apkārt ir pilsētas skaistākās sievietes. Viņam ir draugi politikas un biznesa pasaulē, kā arī tuvi draugi Krievijas noziedzīgajā pasaulē. Viņš ir pārrunu meistars, visu mūžu balansējot uz robežas starp labo un ļauno.

Lao pats izvēlējās intervijas norises vietu – vienu no Igaunijas galvaspilsētas labākajiem restorāniem "Giovanni" – tieši desmit minūtes pirms norunātā laika. "Es novērtēju savu un citu cilvēku laiku. Tā ir parasta pieklājība," apskaujoties un sveicinoties saka Lao. Komunikācijā viņš ir vienkāršs un tiešs. Uz nepatīkamiem jautājumiem sniedz īsas atbildes, nedaudz pasmīn. Intervijas laikā viņš vienubrīd lūdza izslēgt diktofonu un cilvēciski paskaidroja, kāpēc viņam nākas turēt mēli aiz zobiem.

Tomēr ir notikumi, par kuriem viens no Igaunijas noziedzīgās pasaules līderiem vēlas stāstīt. Tik ļoti, ka pistoles vietā ņēmis rokās spalvu un uzrakstījis biogrāfiju "Austrumu krusttēvs". Tajā viņš atklāti stāsta par savu vētraino un asiņaino pagātni.

Kāpēc nolēmāt rakstīt par savu kriminālo pagātni?

Lai neaizmirstu. Galu galā, gadiem ejot, tu kļūsti arvien vājprātīgāks – joks! Patiesībā es zinu kaut ko tādu, ko citi nezina, un, ja ar mani kaut kas notiks, vēsturē būs robs. Pirms trīsdesmit gadiem mēs dzīvojām milzīgā impērijā, un tika uzskatīts, ka tā pastāvēs mūžīgi. Kādu dienu viss sabruka un iestājās haoss. Nebija ne policijas, ne milicijas, ne valdības, izveidojās tukšums – vakuums. 

Atsevišķas grupas ieguva ietekmi, un to vadītāji izveidoja mafijas galdu, pie kura tika lemts par Krievijas nākotni. Es vienīgais pie šī galda nebiju krievs un redzēju visu šo sistēmu no iekšpuses. Valsts priekšgalā tika nostādīta pelēkā pele, kura izrādījās nežēlīgākā žurku dzimtas žurka – Putins. Viņš sapulcināja ap sevi komandu, un visi tie, kas viņu iepriekš bija izvirzījuši tronī, tika nogalināti vienā vai otrā nežēlīgā veidā.

Vai esat personīgi ticies ar Putinu?

Jā, protams. Ļoti sen mēs apmeklējām tos pašus pasākumus Sanktpēterburgā. Es nespiedu Putinam roku, viņš toreiz nebija nekas. Es sarunājos ar svarīgiem cilvēkiem, kuri valdīja pār pasauli. Tie bija mani draugi, cilvēki, ar kuriem ir vērts nodarboties ar biznesu. Vēlāk, kad Putins jau bija premjerministrs, es atbraucu uz valdības māju Maskavā, bet tā arī nesatikos ar viņu.

Kā jūs nonācāt pie mafijas bosu galda?

Šis ir garāks stāsts, ko stāstu savā grāmatā. Īsumā tas notika šādi. Kad Padomju Savienība sabruka, cilvēki sāka grābt varu un naudu un notika milzīga asinsizliešana. Mums Igaunijā bija tas pats, cilvēki pamodās – un pēkšņi nebija ne policijas, ne armijas! Bija haoss. Tajā pašā laikā mēs vēlējāmies veidot Rietumu sabiedrību. Ja kāds domā, ka mēs to uzbūvējām, dziedot dziesmas Dziesmu svētku laukumā, tad viņš dziļi maldās. 

Igaunija bija tā sauktais pudeles kakliņš, caur kuru gāja metāls, naftas produkti, ieroči un militārie noslēpumi. Sanktpēterburga kļuva par bagātāko un svarīgāko pilsētu, jo tā bija logs uz Eiropu, un Igaunija, kā jau teicu, bija sašaurinājums, pa kuru plūda kārotās preces. Igaunija bija vieta, kur tika slēgti darījumi, kur ne tikai pārvietojās metāls un ieroči, bet arī bija koncentrēti izlūkdienesti un spiegi. 

Nebija ne policijas, ne armijas, neviena, kas aizsargātu vienkāršo cilvēku.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!