Foto: f64/Cehs.lv kolāža
Neatceros, kurš ir autors, taču laikā, kad sākās Covid-19 krīze, kāds teicienu "mēs visi esam vienā laivā" precizēja uz nu jau diezgan klišejisko, taču aizvien lielisko "vētra ir viena, bet katram laiva ir sava". Proti, pandēmijas neērtības ir trāpījušas visiem, bet ir starpība, vai šīs brāzmas tu sagaidi kartona kastē zem tilta vai normālā dzīvoklī jaunajā projektā Rīgas centrā, turklāt ar nelielu, bet idillisku lauku mājiņu, kurā patverties. Kā es.

Vienmēr ir šķitis, ka man īsti nav, ar ko plātīties, taču pēdējā laika publiskā retorika, kurā politiķi neizsīkstošiem spēkiem cīnās par manas ģimenes labklājību, liek domāt, ka tu vari mani saukt par rudentiņu, jo, iespējams, es esmu bagāts vīrs.

Mans vārds ir Kristofers, un šo rakstu mani pamudināja uzrakstīt brālēns Kristaps Āls, kuru jūs, iespējams, atceraties no tādiem "Cehs.lv" rakstiem kā "Vai Latvija tavu bērnu izskolos par asinskāru varmāku", "Iesien lakatā šito, mazais šmurguli", kā arī žanra klasisku "Man nepatīk mans bērns".

Esmu precējies nu jau sešus vai septiņus gadus (beidzu skaitīt pēc piektā, jo, būsim atklāti, nākamā nozīmīgā jubileja, kas jāatceras, būs desmitā), un manā ģimenē ir divi mazi bērni.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!