Foto: Eric Crubezy et al.

Skarbs liktenis bija piedzimt par sievieti neolīta jeb vēlīnā akmens laikmeta Eiropā – pastāvēja risks tikt apraktai dzīvai, nomirstot ļoti mokošā veidā, liecina jaunākie vēsturiskie pētījumi.

Šādus secinājumus, kas 10. aprīlī publicēti pētījumā žurnālā "Science Advances", zinātnieki izdarīja, atkārtoti pārskatot neolīta laika apbedījumus Senpolā-truā-Šato pie Aviņonas Francijas dienvidos. Pētnieki atkārtoti interpretējuši pāris skeletu atrašanās vietu, un noteikts, ka šīs personas varētu būt apzināti nogalinātas ar metodi, kas saucas "incaprettamento", kad kaklu piesien pie kājām, kas saliektas aiz muguras. Tādējādi upuris ar laiku nožņaudzas. Šādu metodi mēdza izmantot arī itāļu mafija.

Apbedījums atgādina tvertni vai bedri, kādās glabāti graudi, un tur atrasti triju sieviešu skeleti. Sasietās sievietes apraktas dzīvas apmēram pirms 5500 gadiem, un zinātnieki pieļauj, ka viņas tikušas upurētas kādā rituālā, spriežot pēc ķermeņa stāvokļa.

Foto: Eric Crubezy et al.

Pētījuma līdzautors, Pola Sabatjē Tulūzas universitātes antropoloģijas profesors Ēriks Kribezī portālam "Live Science" pastāstījis, ka apbedījumos konstatēts daudz ar lauksaimniecību saistītu simbolu. Viņš uzsver, ka virs ziedojuma vietas bija uzbūvēta koka struktūra, kas pielāgota ziemas un vasaras saulgriežiem, un tur atrasti vairāki akmeņi, kas izmantoti graudu malšanai. "Izkārtojums, tvertne, sašķeltie akmeņi – izskatās, ka tas bijis rituāls, kas saistīts ar lauksaimniecību," viņš saka.

Foto: Eric Crubezy et al.

Šādi dzīvu cilvēku ziedojumi, izrādās, nav retums. Kribezī ar kolēģiem pārbaudīja datus par citiem arheoloģiskoajiem izrakumiem Eiropā un atrada vairāk nekā 20 iespējamos "incaprettamento" upurus. Šādi apbedījumi konstatēti 14 dažādos neolīta laikmeta apbedījumos teritorijās no mūsdienu Čehijas līdz pat Spānijai, kas datēti ar 5400 līdz 3500 gadu pirms mūsu ēras. Zinātnieki atraduši pierakstus par mezolīta laika klinšu zīmējumiem Adauras alā Sicīlijā, kur varētu būt attēlotas divas cilvēku figūras, sasietas "incaprettamento" manierē. Šie zīmējumi tapuši laikā starp 14 000. un 11 000. gadu pirms mūsu ēras.

Kribezī pieļauj, ka "incaprettamento" kā ziedošanas veids radies mezolīta laikā, kad vēl nebija attīstījusies lauksaimniecība, un vēlāk, neolīta laikmetā, šo metodi jau izmantoja rituālos, kas saistīti ar agrokultūru. Senākais apbedījums ar "incaprettamento" upuriem atrasts netālu no Brno, Čehijā, un datēts ar 5400. gadu pirms mūsu ēras, bet jaunākais ir jau pieminētais Senpolā-truā-Šato (aptuveni 3500. gads pirms mūsu ēras), kas nozīmē, ka šis rituāls tika izmantots vairāk nekā divus tūkstošus gadu.

Nežēlīgā veidā apbedītas tikai divas no trim Senpolā-truā-Šato atrastajām sievietēm, trešā bijusi vecāka un mirusi dabiskā nāvē. Zinātnieki pieļauj, ka šī sieviete ceremoniāli apbedīta, bet pārējās divas bijušas ziedojums. Upurētās sievietes bijušas piespiestas ar smagiem akmeņu fragmentiem, kas liecina, ka, neskatoties uz sasiešanu, viņas joprojām bija dzīvas, kad tika apglabātas, norāda Kribezī.

Nav zināms, kāpēc "incaprettamento" tika izmantots akmens laikmetā cilvēku upurēšanai. Iespējams, tāpēc, ka šādā veidā sasietu cilvēku var uzskatīt par nožņaugušos, nevis no cita rokas nogalinātu, saka zinātnieks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!