Artuss jeb Arturs, Džilindžers jeb Raimonds un citi latviešu pseidonīmi

Savu vārdu ir izdomājis arī latviešu teātra režisors Dž. Dž. Džilindžers, kuram pasē stilīgā pseidonīma vietā ir rakstīts Raimonds Rupeiks. Oriģinālais tēls ir pazīstams kā Dilindžers - attapīgs banku aplaupītājs. Tiesa, Raimonds ir ar tā atveidi ir izpaudies radoši, pievienojot 'ž' burtu.

Lai varētu uzturēt skandalozu tēlu, ir nepieciešams arī gana interesants vārds. Diemžēl ne Zelmane, ne vēlāk iegūtais uzvārds Lejiņa nav bijis gana moderns, lai ‘radiogeiša’, modes persona un mediju darbone Ieva Adamss neizvēlētos izmantot pseidonīmu.

Latviešu teātra aktieris, režisors un skatuves mākslas pedagogs Alfreds Amtmanis-Briedītis arī savu profesionālo karjeru saistīja ar paša izvēlētu pseidonīmu. Patiesībā viņu sauca gluži vienkārši Alfreds Amtmanis. ‘Briedītis' bija tā daļa, ko mākslinieks akceptēja kā sava vārda papildinājumu.

2011. gada intervijā portālam ‘Diena.lv' tika atzīts: 'Pirms kāda laika autors blogoja. Taču bija brīži, kad autoru brīdinošā lampiņa iedegās - ko cilvēki padomās par mani? Tajā brīdī teksti sanāca stīvi, nedzīvi. Kad autors radīja Otto Ozolu, bremzes atlaidās.' Tā Latvijas publicistikā savu ‘viltus identitāti' radīja Mārtiņš Barkovskis jeb Otto Ozols.

Latvijas tautai ilgi nācās iegaumēt trīs pseidonīmus ar ko vienlaicīgi nāca klajā gan Viesturs Dūle, gan Gustavs Butelis, gan Aivars Čivželis - Zuarguss, Arstarulsmirus un Jurgstulaistus. Tiesa, šis gadījums ir vēl sarežģītāks - Butelis un Čivželis piedzīvoja dubulto vārda maiņu, jo abi pirms tam pieņēma citus atpazīstamības simbolus - Gustavo un Čižiks. Kaut arī trijotne spītīgi apgalvoja, ka šie kļūs par viņu vārdiem arī pasē, tas reālos darbos materializējās tikpat ļoti, cik viņu partijas ‘Skaistā nākotne' solījumi.