Par izsūtīšanu, dzīvi un papiņu – manas vecmāmiņas stāsts

Manās atmiņās viņa ērti iekārtojusies dīvānā, ar klēpī ieritinājušos pelēko kaķeni. Kamēr viņa lēnām, rimtām kustībām glāsta mīksto kažoku, tikpat maigām un ierastām kustībām viņas sudrabaini zīdīgos matus ar gādīgumu ķemmē viņas mīļākais cilvēks visā pasaulē. Manai vecāmātei viņas papiņš bija viss. Viss. Kāds, ar kuru kopā parušināties piemājas dārzā, kāds, kurš ik svētdienu ar rūpību nomazgā viņas muguru, kāds, kuram pasēdēt klēpī, kāds, ar kuru kopā gatavot gaļas rolmopšus un zeltaino baltmaizes pīni, kāds, ar kuru pārdzīvot desmitgades, un kāds, kuru paķircināt.

Jau gandrīz desmit gadu man ir palikušas tikai atmiņas, ko es vēlos un reizē nevēlos izcilāt. Lasu neskaitāmas grāmatas par vectēviem, kuri ir nīgri, bet sirdī neticami mīloši, par vecmāmiņām, kuru priekšautos allaž atrodas kāda zapte ar vasaras garšu, bet gandrīz desmit gadu es apzinos, ka viss, kas man ir piedzīvots ar saviem vecvecākiem, jau ir bijis. Pagājis. Ak, kā man gribētos vēlreiz dzirdēt vecmāmiņas balsi, atklāti parunāt ar vectētiņiem par visu, ko nedrīkstēja runāt, baidījās vai nespēja izstāstīt. Ak, kā man gribētos, kaut būtu bijusi drosmīgāka un prātīgāka iemūžināt audiovizuālus failus. It sevišķi mūsdienās, kad video un audio iespējas ir ikvienam rokas stiepiena attālumā.

Nav jau gluži tā, ka es par to nekad neesmu domājusi. Ja ne universitātes iedots mājasdarbs, visdrīzāk, arī pēdējās dzīvi palikušās vecāsmātes diktofonā ierakstītais stāsts paliktu tikai "kaut kad vēlāk" stadijā. Galu galā 20 gadu vecumā viss cits liekas tik steidzīgi aizraujošs un sentimentam un nāves tēmai nav vēlmes pieskarties. Un tomēr, tikai tagad – gandrīz pilngadību vēlāk kopš mājasdarba universitātē – es apzinos, cik ļoti mana un vecāmātes saruna jau ir uz atvadīšanās sliekšņa. Daudzus gadus vēlāk no manas mīļās omītes bija palikusi vien viņas čaula, fizisko slimību un demences saēsts prāts, kas tik ļoti kontrastēja ar sirdssiltajām atmiņām par visu, kas bijis…

Klusuma balss dvēselē

"Tas bija vasaras laiks. Mēs bijām laukos – Zālītes pagastā, mums tur bija izīrēta zeme, kur parasti vasarās braucām atpūsties, citreiz pastrādāt. Viņi bija ar automātiem. Es biju istabā un pa logu redzēju, kā atbrauca automašīna, kurā kājās stāvēja zaldāti. Viņi meklēja manu papu. Domāja, ka ir paslēpies. Vasarā cūkām ārā bija izveidota tāda kā sile – viņi pat līda iekšā tur, lai meklētu. Neticēja, ka paps uz Jelgavu aizbraucis. Bet viņš tiešām tur bija aizbraucis darīšanās."