sinsila

Šinšillas ir ļoti draudzīgas un ziņkārīgas. Pēdējā var sasniegt tādu pakāpi, ka kļūst bīstama dzīvībai. Ja vēlaties, lai šinšilla ne tikai dzīvotu būrī, bet arī ārpus tā, tad novāciet visus vadus, citādi tie tiks nograuzti vienā mirklī – zvēriņš taču ir grauzējs. Tieši šādi mūsmājās ir cietušas datora tumbiņas, datora peles, mobilo telefonu lādētāji, arī daudz vajadzīgu papīru. Taču tas nebūt nav trakākais. Bīstamāki ir, kad šinšilla ieinteresējas par elektrības rozetēm vai iekrīt tualetes podā. Ūdens ir ļoti nepatīkams "ienaidnieks" mīkstajam kažociņam.

Mazie grauzēji no Dienvidamerikas

Savvaļā šinšillas sastopamas Dienvidamerikā - Andu kalnos, 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Par savu mājvietu tās labprāt izvēlas iedobumus klintīs, kā arī tuksnešos zem akmeņiem vai izraktās aliņās. Dzīvnieciņa nosaukums saistīts ar indiāņu ciltīm "čin čil", "činča" vai "hinha". Šo cilšu pārstāvji valkāja apģērbu, kas šūts no mazo grauzēju mīkstā kažoka. Šinšillu medības bija sevišķi iecienītas, tādēļ to izplatība ļoti cieta līdz ar spāņu iekarotāju ierašanos, kuri nespēja palikt vienaldzīgi pret viņu īpašo kažoku. Līdz ar dzīvnieku masveida izķeršanu un kažokādu eksportu uz Eiropu un Ziemeļameriku 20. gadsimta vidū plašās teritorijās vairs nebija sastopama neviena šinšilla.

Laikā, kad jau šķita, kad šinšillas izzudīs pavisam, par dzīvnieciņiem sāka interesēties argentīniešu inženieris Matiass F. Čepmens. Ar lielām pūlēm 1920. gadā viņš saņēma Čīles valdības atļauju nolīgt 23 medniekus indiāņus. Trīs gadu laikā viņiem izdevās noķert vien 11 dzīvnieciņu - astoņus tēviņus un trīs mātītes. Šie grauzēji tad arī kļuva par tālāko vaislas materiālu šinšillu populācijas atdzimšanai jaunā veidā - pūkainiem zvēriņiem, kuri pieraduši pie dzīves nebrīvē, tas ir, būrītī. Vēlāk tās sāka audzēt arī Ziemeļamerikā un 20. gadsimta vidū ieguva atzinību arī Eiropā.

Uzmanieties - šinšillomānija!

Vāverei līdzīgais zvēriņš apbur ar lielajām, ovālajām ausīm un kuplo asti. Šinšillas lepojas arī ar kuplām ūsām, kuru garums var sasniegt pat 10cm. Tumšāko krāsu šinšillas ar garajām ūsām izskatās gluži kā mazi pirāti. Vidējais pieaugušas šinšillas svars sasniedz 500-600 gramu. Mātītes parasti ir nedaudz lielākas par tēviņiem. Starp citu, šinšillu "ciltī" valda matriarhāts un mātītei vienmēr ir taisnība! Tieši mātīte vienmēr būs pirmā uz ēšanu un vannas peldēm, savukārt viņu nekaunība mēdz kļūt pat tik liela, ka tēviņš tiek arī "iekaustīts". 

Visbiežāk šinšillas ir pelēkas, taču mutācijas procesos ir parādījušās arī citas krāsas. Tās iedala apmēram desmit krāsu grupās. Piemēram, šobrīd šinšillu speciālistu vidū īpaša ir zilā briljanta krāsa - šādi dzīvnieki ir īpašs retums un to cena sasniedz pat 2500 eiro. Salīdzinājumam - standarta krāsas šinšillas cena ārvalstīs ir, sākot no 150 eiro. 

Standarta krāsu šinšillām ir spēcīgāks genofonds, ko var ievērot gan raksturā, gan veselībā. Krāsainajām piemīt sarežģītāks raksturs, viņas ir kaprīzākas un arī vairāk pakļautas veselības problēmām. Ja šinšillu iegādājas tikai kā mājas mīluli, tad ieteicams izvēlēties standarta krāsu. Tomēr, ja ir vēlēšanās un iespējas piedalīties izstādēs un uzturēt vairākus pārus, tad var iegādāties arī krāsainu. Taču jāatceras, ka nodarbošanās ar tām ir ļoti aizraujošs un azartisks process - pat nemanīsit brīdi, kad mājās būs jau desmit pāru, vēl saraksts ar iecerētajām krāsām un plāns turpmākajiem gadiem vaislas darba turpināšanai. Un tad tas pārvēršas sportiskā interesē, kas pieaug ģeometriskā progresijā. Daži šinšillu īpašnieki šo "slimību" jau nodēvējuši par šinšillomāniju! Un tas vairs nav joks - šo zvēriņu apburošais izskats atstāj tik spēcīgu iespaidu, ka ir grūti apstāties tikai pie viena vai diviem mīluļiem.

Skaistuma noslēpums - smilšu vannas 

Šinšillu uzturēšanas nosacījumi ir visai vienkārši, taču ir dažas nianses, kas ikdienā jāievēro. Būra augstumam jābūt vismaz 80 cm, aprīkotam ar vairākiem plauktiņiem, jo zvēriņam ļoti patīk lēkāt un kāpelēt. Tur jābūt šādam aprīkojumam: mājiņai, graužamajam akmenim, dzirdināšanas traukam, barības traukam, novietnei sienam, tualetei ar skaidām vai granulām. Jāizvairās no spilgtas gaismas, caurvēja un karstuma - šinšillas iztur ne augstāku temperatūru par 25 grādiem.
Tām obligātas ir regulāras smilšu vannas. Tā ir īpaša procedūra, kas mīksto kažociņu padara tik skaistu un nodrošina pareizu tā kopšanu. Katru dienu būrī uz vienu divām stundām jāieliek trauks ar īpašām zooveikalos iegādātām smiltīm. Procedūras var veikt arī retāk - tas atkarīgs no katra dzīvnieciņa kažoka stāvokļa. 

Interesanti, ka auss gliemežnīcā atrodas īpaša plēvīte, ar kuras palīdzību auss aizveras smilšu peldes laikā. Kaut gan šinšilla prot aizvērt arī deguntiņu, kāds smilšu graudiņš pa retam mēdz iekļūt nāsīs. Šādos gadījumos mazās ķepiņas berzē deguntiņu gluži kā bērniņš. Tāpat zvēriņi prot izslieties uz pakaļkājām, sasliet austiņas un sastingt šādā stāvoklī uz ilgāku laiku gluži kā indiešu skulptūra. Tad tā gluži vai ieiet savā pasaulē, kur jūtas ļoti labi un uz jūsu balsi var pat nereaģēt.
Mājas apstākļos šinšillu barot nav grūti - ja vien ir iespēja iegādāties kvalitatīvu barību no Ukrainas vai Dānijas. Mūsu zooveikalos nopērkamā vairāk līdzinās papildbarībai, kuras sastāvs nenodrošina visas dzīvniekam vajadzīgās minerālvielas un vitamīnus. Mazo grauzēju ēdienkarte pamatā sastāv no siena un graudaugu maisījuma, patīk arī koku zariņi - bērza, vītola, ābeles. Šinšillas ir arī kāras uz gardumiem, īpaši iecienītas ir rozīnes, auzu pārslas, kaltēti dārzeņi un augļi. Tās ir lieli diedelētāji - saldumu dēļ gatavas pārdot dvēseli un stāvēt uz pakaļķepām, lūdzoši saliekot rociņas un gaidot kārumiņu.

Interesanti!

Savvaļā šinšillas dzīvo lielās grupās - līdz pat 100 un vairāk zvēriņu. Nebrīvē labprāt dzīvo pāros, kaut itin labi arī vienas, ja vien tiek nodrošināta nepieciešamā uzmanība.

Ja šinšilla jutīsies apdraudēta, acumirklī iedarbosies tās "aizsargmehānisms" - spalvas mešana. Savvaļā ar šo procesu tā iegūst laiku, lai aizbēgtu no uzbrucēja, kuram būs pilna mute un acis ar atstāto pūkaino kažoku. 

Šinšillas kažoku uzskata par mīkstāko pasaulē. Salīdzinot ar jebkuru citu sauszemē dzīvojošu dzīvnieku, šinšillai tas ir visbiezākais. Uz vienu kvadrātcentimetru vairāk nekā 20000 matiņu. Kažoks ir tik biezs, ka ādas parazīti tur nevar "iedzīvoties", jo nosmok. 

Šinšillas kažoka mats ir 30 reižu mīkstāks par cilvēka matu. Ja cilvēkam no viena folikula izaug tikai viens mats, tad šinšillai vairāk nekā 50 matiņu.

Šinšillas kažoka apmatojums ir smalkāks par zirnekļa tīkla pavedienu. Katrs matiņš ar neapbruņotu aci pat nav saskatāms.

Šinšillām nav blaugznu, kas ir viens no galvenajiem alerģiju cēloņiem pret mājdzīvniekiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form