Suns – pavadonis. Kā melnais Pīķis un citi mīluļi top par cilvēku palīgiem
Foto: Privātais arhīvs. Baltais labradors - Teodors.

Kā norit suņu apmācības? Kļaviņa stāsta – to ilgums var būt dažāds, no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam. "Šajā laika posmā suns dzīvo pie trenera, lai varētu pilnībā pārzināt viņa uzvedību un rakstura īpašības. Kad apmācība ir pabeigta, suns tiek pārbaudīts pilsētā, trenerim pārvietojoties melnās brillēs. Paralēli tam tiek izveidots suņa un neredzīgā vai vājredzīgā cilvēka saderības portrets. Pārzinot suni, iepazīstot redzes invalīda dzīves un darba vidi, tiek izvēlēti piemērotākie kandidāti. Izvēli izdara suns," paskaidro kinoloģe.

Kā pēdējo un svarīgāko posmu Kļaviņa min suņa-pavadoņa un topošā saimnieka kopīgi pavadīto laiku, kas parasti ir aptuveni mēnesis, taču, ja nepieciešams, var būt arī ilgāks. "Sākumā abi trenējas sunim pierastajā vidē, pēc tam notiek mājas apmācība neredzīgā vai vājredzīgā cilvēka dzīves vietā. Visu šo laiku kopā ar redzes invalīdu vai tā tiešā tuvumā atrodas treneris," stāsta Kļaviņa. Suns šajā laikā iemācās invalīdam aktuālos maršrutus, lai pēc tam droši spētu pa tiem pārvietoties. "Nobeigumā abi kārto gala eksāmenu. Ja tas veiksmīgi nokārtots, tikai tad suns oficiāli kļūst par suni-pavadoni un tiek nodots jaunajam saimniekam, bet juridiski paliek biedrības īpašumā," tā kinoloģe.

"Tikai tad, kad abi ir kopā kā viens veselums, viena komanda, saprotot viens otru no pusvārda vai bez vārdiem, varam uzskatīt, ka darbs ir labi padarīts," raksturo Kļaviņa. Veiksmes stāsts rodas tad, ja gan saimnieks, gan suns-pavadonis ir saderīgi. Starp abien jāizveidojas īpašai saiknei, kuras rezultātā suns, piemēram, neļauj saimniekam iet uz priekšu, ja tur pēc mirkļa no jumta nokritīs sniegs, vai nedaudz novirzās no ierastā maršruta, ja redz, ka priekšā ir kāds šķērslis, piemēram, bedre. Sunim ir "jānolasa domas", paskaidro kinoloģe.

Taču līdz ar suņa-pavadoņa nodošanu jaunā saimnieka rokās sadarbība vis nebeidzas, jo biedrība servisa suņa aprūpi turpina visa viņa mūža garumā, turklāt izglīto arī neredzīgo cilvēku. Tāpat biedrība sniedz palīdzību īpašos gadījumos, piemēram, pārņemot suņa aprūpi, ja pats saimnieks, redzes invalīds, to vairs nespēj.

Kļaviņa stāsta – biedrība pagaidām nevar pati iegādāties kucēnus vai pieaugušus suņus un tos apmācīt. Tas saistāms ar izdevumiem, ko veido redzes invalīdu suņu-pavadoņu barošana un veterinārā aprūpe, kā arī regulāru treniņnodarbību, sacensību un pārgājienu nodrošināšana. Kinoloģe pēdējo divu gadu laikā ir iegādājusies 16 kucēnus un trīs jau pieaugušus suņus, turklāt Teodoru, Tikku, Feju un Toniju viņa pati iegādājusies, apmācījusi un uzdāvinājusi biedrībai.
Raksturojot suņu-pavadoņu uzturēšanos audžuģimenēs viņu pirmā dzīves gada laikā, Kļaviņa stāsta, ka Latvijā nav vēl tik plaši zināms. "Piemēram, Somijā pat prezidenta ģimenē auga šāds kucēns, jo tas ir ļoti populārs veids, kā izdarīt labu darbu un parādīt bērniem, ka suns nozīmē arī lielu atbildību," skaidro kinoloģe.

Comment Form