Cilvēkiem Latvijā trūkst uzticības ārstiem: topošais vetārsts Andris, kurš vēlējās būt aktieris
Foto: Privātā arhīva foto

Andris Balodis ir 5. kursa veterinārijas students. Taču, kā pats stāsta, sākumā vēlējās kļūt par aktieri, atstājot ārsta profesiju otrajā plānā. Lai gan dzīve iegrozījās citādāk, nekā viņš bija plānojis, Andris par to neskumst un priecājas, ka jau piecus gadus var palīdzēt mājas mīluļiem justies labāk. "Ja man būtu tāda iespēja, tad neko nemainītu," pārliecinoši stāsta topošais vetārsts.

Kaut Andris apzinīgi jau piekto gadu mācās veterināriju un jau četrus gadus strādā klīnikā, viņš atzīst, ka sākotnēji vēlējies kļūt par aktieri. Taču gadā, kad pabeidzis vidusskolu, jauns aktieru kurss Kultūras Akadēmijā netika uzņemts, līdz ar to Andrim sapnis par darbu uz skatuves uz nenoteiktu laiku bija "jānoliek malā".

Tad puisis saprata, ka jāapsver citas iespējas. Abi Andra vecāki ir ārsti - viņš nolēma turpināt ģimenes tradīciju un pievērsties medicīnai. Taču iestāšanās process uz ārstiem esot bijis neveiksmīgs, tādēļ izlēmis kā rezerves variantu izvēlēties vetārsta profesiju. "Domāju, ka aiziešu gadu pamācīties veterināriju un pēc tam, ja gribēšu, pēc gada atkal mēģināšu iestāties sākotnēji izvēlētajā programmā," viņš stāsta. Taču, uzsākot studijas, viņa plāni mainījās. Puisis saprata, ka veterinārija ir tas, ko viņš vēlas darīt arī turpmāk. "Manuprāt, darbs ar dzīvniekiem ir interesantāks nekā ar cilvēkiem," viņš stāsta. "Ja cilvēks var tev pateikt, piemēram, ka viņam sāp šeit, tad suns un kaķis to nevar izdarīt, līdz ar to tev pašam ir jācenšas saprast - vispirms, kur viņam sāp, un pēc tam atrast sāpju cēloni." Andris uzskata, ka darbs ar dzīvniekiem ir pilns izaicinājumiem, kas liek nemitīgi pārkāpt sev un domāt par jauniem risinājumiem.

Kaut aktiermāksla un medicīna šķietami ir divas pilnīgi atšķirīgas profesijas, Andris tam nepiekrīt. "Man liekas, ka medicīna vien tāds teātris ir. Tev ir tik daudz jāuzstājas un jārunā ar cilvēkiem, ka tās tomēr kaut kādā ziņā pārklājas," viņš skaidro.

Lai gan veterinārija ir bijusi Andra pēdējā izvēle, viņš atklāj, ka, ja viņam būtu iespēja kaut ko mainīt, tad viņš tāpat izvēlētos ārstēt dzīvniekus, nevis apgūt ārsta vai aktiera profesiju. "Tagad vairs nav tā, ka man gribas iet uz aktieriem. Es esmu pieradis, man patīk tas, ko es daru," viņš stāsta.

Cilvēkiem Latvijā trūkst uzticības ārstiem: topošais vetārsts Andris, kurš vēlējās būt aktieris
Foto: Privātā arhīva foto.

Neskatoties uz to, Andris atzīst, ka mācību process ir grūts. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc daudzi jaunieši pirmajos kursos pamet studijas veterinārijā. Sevišķi grūti esot tieši pirmajos divos, trijos gados. Kā viņš pats stāsta, tad pirmās grūtības sākas, uzsākot mācīties anatomiju, sevišķi tad, kad jāapgūst dzīvnieku preparēšana. Topošais vetārsts uzskata, ka tas ir brīdis, kad saproti, vai tu esi vai neesi gatavs strādāt šajā jomā. "Tas ir nepatīkams process, kad tev atnes dzīvnieka kāju, kura tev ir jāgriež vaļā un jāpēta, taču tam ātri vien tiek pāri," viņš skaidro. Taču ir studenti, kuri saprot, ka tomēr šī profesija nav domāta viņiem. Andris stāsta, ka pirmajos gados mācības pametuši vairāk nekā puse kursabiedru. Iespējams, tam par iemeslu ir bijusi jau iepriekš pieminētā dzīvnieku preparēšana, bet varbūt pie vainas ir pārsteigums par mācību apjomu un sarežģītības līmeni.

"Nevarētu teikt, ka es nebiju gaidījis, ka mācīties veterināriju būs grūti, taču ir daudzi cilvēki, kuri to nesaprot," viņš stāsta. Taču šis pārsteigums nav tikai pašiem studentiem, bet arī tiem, kas par šo profesiju neko daudz nezina. "Ir cilvēki, kas jautā, cik ilgi man ir jāmācās. Kad es viņam pasaku, ka sešus gadus, viņi brīnās un saka: "Tas jau kā ārstiem!"" par apkārtējo pārsteigumu stāsta Andris. Taču tas nav viss - reiz kāda kliente topošajam vetārstam esot jautājusi, vai par veterinārārstu vispār ir jāmācās, uz ko viņš saprotoši atbildējis, ka ir un pat vairāk nekā ārstiem. "Iespējams, no malas izskatās, ka tu visu dienu to tik dari, kā spēlējies ar kucēniem, bet tā jau nav," viņš skaidro. Andris uzskata, ka daudziem cilvēkiem nav sapratnes par to, kāda ir šo profesijas pārstāvju ikdiena. "Daudzi ir saskatījušies vācu filmas, kur vetārsti to vien dara, kā pie zirgiem braukā, taču tā nav," stāsta topošais vetārsts.

Andris gan atzīst, ka sākotnēji arī pats esot domājis, ka studijas tāds nieks vien būs, iespējams, tāpēc, ka vidusskolā mācībām neesot pievērsis lielu vērību. Taču, uzsākot studijas, jau pēc pirmā mēneša topošais vetārsts esot sapratis, ka būs citādāk nekā vidusskolā. Neskatoties uz to, viņš atzīst, ka nekad neesot nopietni apsvēris ideju par mācību pārtraukšanu. Viņš atminas vienu reizi, kad tuvojies otrais anatomijas eksāmens, esot bijušas pārdomas par to, vai ieguldītais laiks un pūles ir tā vērtas. "Es uzskatu, ka katram ir kaut kādi lūzuma brīži, kad liekas, ka viss, vairāk nevajag, taču tas, vai padoties šim lūzumam vai ar to cīnīties, ir katra paša izvēle," viņš atzīst. Tas, kas Andri motivēja nepadoties un nemest visu pie malas, bijis ieguldītais darbs un karjeras iespējas gan tepat Latvijā, gan citviet Eiropā.

Source info

MansDraugs.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Saimnieku skola
Mansdraugs iesaka