'Čekas' maisu epopeja: VDK leitnants Bojārs LTV atklāj vervēšanas nianses
Foto: LETA

Latvijas Universitātes profesors, jurists Juris Bojārs, kurš savulaik bijis Valsts drošības komisijas (VDK) vecākais leitnants, pēc paša vārdiem, "augstākais līmenis", trešdien Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumā "Sastrēgumstunda", kas bija veltīts tā dēvēto "čekas maisu" atvēršanas problemātikai, dalījās savā skatījumā par to, kāda bijusi VKD aģentu vervēšanas politika, kādos līmeņos dalīti aģenti un kā cilvēki pierunāti sadarboties ar VDK.

Bojārs sacīja, ka ir bijuši tā dēvētie ietekmes aģenti, kuri strādājuši politikā un izmantoti politikas veidošanā: "Tie ir visbīstamākie". Atskatoties vēsturē, Bojārs sacīja, ka pie tādiem varētu būt pieskaitāms diplomāts, kādreizējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters un viņa sieva, jo šis pāris, acīmredzot, bija ticis izveidots, lai sekmētu Latvijas okupāciju, jo pēc padomju armijas ienākšanas viņi izšķīrušies. Tāpat bijuši kaujas aģenti, kas bijusi ļoti nopietna kategorija - tos iesūtīja pie nacionālajiem partizāniem un vai nu lai iznīcinātu grupas vai palīdzētu viņus sagrābt. Tie bija "ļoti nopietni cilvēki, bijušie leģionāri, kas bija iebēguši mežā". Šīs divas kategorijas Bojārs raksturoja kā īpaši bīstamas.

Vēsturnieks un Okupācijas muzeja direktores vietieks Ritvars Jansons, atzīmēja, ka Latvijā ir saglabājusies elektroniska datu bāze - skaitļojamā mašīna ar lentām, jeb kartotēka ar ziņojumiem par 36 000 personām. Iepriekš sabiedrībā diskusija bijusi vērsta nepareizā virzienā - runāts par 4000 cilvēku kartotēku, tas ir, uz zemāko līmeni - čekas informatoriem Viņš teica, ka pastāvējusi varas sistēma, šie ļoti zema līmeņa aģenti bija informatori, bet augstākais līmenis bijis Maskavā.

Virs šiem zema līmeņa aģentiem bijuši tā dēvētie kadru virsnieki, kuru apzināti bija gājuši uz šo darbu. Informācija esot par laika posmu no 1953.gada līdz 1991.gadam. Ir saglabājusies izsekoto objektu kartotēka, operatīvās lietas, partijas lietas un citas, sacīja Jansons.

Viņš sacīja, ka nepieciešams publicēt galvenos vainīgos - totalitārās kontroles īstenotājus - drošības komitejas locekļus un kadru darbiniekus, bet tikai izskaidrojot, ar komentāriem, ko katrs darījis, arī kartotēku publicēt šādā veidā. Turklāt nepieciešams īpašs zinātnisks pētījums, taču tāds līdz šim - 20 gadu laikā - nav tapis.

Jansons atklāja, ka vervēšanā pagājušā gadsimta 70. un 80.gados bieži izmantota šantāža, piemēram, apelējot pie konkrētas personas homoseksualitātes, kas bija kriminālnoziegums - vai nu ej cietumā, vai savervējies. Tāpat būtisks motīvs bijušas bailes. Tā cilvēki tikuši piespiesti ziņot. Bijušas dažādas daļas, tāpēc arī vervēšanas metodes atšķīrušās.

Bojārs atzīmēja, ka, piemēram, uz ārzemēm, uz Rietumiem, nevervētus laiduši tikai vecus cilvēkus. Tādus, kas bija darba vecumā, nelaida. 

Bojārs atzina, ka operatīvie darbinieki pret aģentiem nekad neliecinās - ja tā darīs, viņus "atradīs un iedos polonoju". Tāpat ir vēl viena kategorija - iedzimti "stukači", prātoja Bojārs, norādot, ka nav jācer, ka "tik viegli dabūsiet pierādījumus".

To, kas var būt aģents, var izskaitļot analītiskā ceļā. Viņam ir jākļūst par draugu, klāstīja Bojārs, sakot, ka aģentam ir īpaša uzvedība. Tā ir vesela zinātne, kas ir vienāda visās valstīs, kur ir totalitārie režīmi - tās metodes ir ļoti niansētas, bet kopumā - vienādas.

Vaicāts, vai pašreizējā politiski ekonomiskajā elitē ir redzami šie čekisti, Bojārs atbildēja izvairīgi. Uz LTV žurnālistes Ilzes Naglas piebildi, ka maisu saturu atklājušas, piemēram, Lietuva, Polija un vēl vairākas valstis, Bojārs atzīmēja, ka, atklājot maisu saturu, vienam vīrieša cilvēkam var rasties kārdinājums izrēķināties - "ņemt stroķi rokās un...". Tāpat viņš atzina, ka "par mums ņirgāsies, kad atkāsies to maisu saturs".

Savukārt Vides aizsardzības kluba šefs Arvīds Ulme, kurš iepriekš pats atzinis sadarbību ar čeku, sacīja, ka šie "maisi uz miskasti jāaizved".

Jansons atzīmēja, ka šobrīd Latvijā vairs nav izlūkošanas daļas aģentu kartīšu, jo tā bijusi pakļauta tieši Maskavai. Pārējās kartītes ir.

Imants Parādnieks atzīmēja, ka "nevajag asinis", bet cilvēkiem, kas cietuši no VDK, ir jābūt tiesībām uzzināt, kurš pie tā ir vainojams.

Source

www.DELFI.lv

Tags

Ilze Nagla Latvijas Televīzija Latvijas Universitāte Lietuva LTV Maskava Polija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form