Foto: LETA
Saeima trešdien. 14. decembrī, ārkārtas sēdē apstiprināja 41. Ministru kabinetu ar Krišjāni Kariņu (JV) premjera amatā un 14 ministriem. Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu jaunās valdības locekļu biogrāfijās un Ministru kabineta sadarbības dokumentos.

Par Ministru kabinetu balsoja 54 deputāti, bet "pret" balsoja 37.

Nākamo koalīciju veido trīs politiskie spēki – 14. Saeimas vēlēšanās uzvarējusī "Jaunā vienotība" (JV), kā arī Apvienotais saraksts (AS) un Nacionālā apvienība (NA). Jaunajā valdībā JV pārstāvēs septiņi politiķi, bet AS un NA – pa četriem.

Premjers – Kariņš

Jaunā Ministru kabineta vadītājs arī turpmāk būs Kariņš, kurš pirmo reizi valdības vadītāja amatā stājās 2019. gada janvārī. Kariņš dzimis 1964.gadā ASV, precējies un ir četru bērnu tēvs, liecina aģentūras LETA arhīva materiāli.

Kariņam ir augstākā izglītība – 1988. gadā viņš beidzis Pensilvānijas Universitāti ASV, iegūstot humanitāro zinātņu bakalaura grādu ar specialitāti lingvistikā. 1996. gadā viņš absolvējis Pensilvānijas Universitāti, kļūstot par filozofijas doktoru ar specialitāti lingvistikā.

No 1994. gada līdz 2002. gadam Kariņš bija saldēto preču ražošanas un loģistikas uzņēmuma SIA "PK" prezidents un līdzdibinātājs. Minētais uzņēmums bija zināms ar zīmolu "Lāču ledus". No 1999. gada līdz 2000. gadam Kariņš bijis prezidents automobiļu un biroja preču vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības uzņēmumā SIA "Formula".

2002. gada oktobrī Kariņš kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās no partijas "Jaunais laiks" saraksta un tika ievēlēts Saeimā. Pēc Einara Repšes valdības demisijas partija "Jaunais laiks" Kariņu ieteica Ministru prezidenta amatam, turklāt Kariņš tika izvirzīts Ministru prezidenta amatam arī pēc Induļa Emša (ZZS) valdības demisijas, taču šim amatam tika nominēts Aigars Kalvītis (Tautas partija).

Kalvīša valdībā no 2004. gada līdz 2006. gadam Kariņš ieņēma ekonomikas ministra amatu. Politiķis Saeimā darbojies līdz par 2009. gadam, kad Kariņš pirmo reizi tika ievēlēts Eiropas Parlamentā. 2014. gadā Kariņš tika atkārtoti ievēlēts Eiropas Parlamentā.

Finanšu ministrs – Arvils Ašeradens

Finanšu ministra amatā iecelts Ašeradens (JV). Viņš dzimis 1962. gadā un 1985. gadā Latvijas Valsts Universitātē ieguvis izglītību ekonomiskajā ģeogrāfijā. No 1992. gada līdz 2009. gadam viņš bija laikraksta "Diena" izdevēja AS "Diena" vadītājs un akcionārs. 2010.gadā Ašeradens iesaistījās partijā "Pilsoniskā sabiedrība", kas vēlāk pievienojās partijai "Vienotība". 2010. gadā viņš tika ievēlēts 10. Saeimā. Ar tā dēvēto "mīksto mandātu" viņš iekļuva 11. Saeimā, bet 12. Saeimā netika ievēlēts, toties ieņēma Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu. 2016. gadā Ašeradens kļuva par ekonomikas ministru Māra Kučinska (tolaik – ZZS) vadītajā valdībā. 2017. gada augustā Ašeradens tika ievēlēts 13. Saeimā.

Tieslietu ministre - Inese Lībiņa-Egnere

Jaunās valdības tieslietu ministre Lībiņa-Egnere dzimusi 1977. gadā. 2001. gadā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē ieguvusi jurista kvalifikāciju, 2002. gadā Alberta Ludviga Universitātes Juridiskajā fakultātē iegūts maģistra grāds, bet 2007. gadā Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē iegūts tiesību doktora zinātniskais grāds.

Lībiņa-Egnere strādājusi par zvērinātu advokāti birojā "Liepa, Skopiņa/Borenius", kā arī bijusi Valsts prezidenta Valda Zatlera padomniece juridiskajos jautājumos. Viņa joprojām ir docente Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē Civiltiesisko zinātņu katedrā.

Politiķe Saeimā darbojas kopš 2011. gadā notikušajām parlamenta ārkārtas vēlēšanām, tolaik viņa Saeimā tika ievēlēta no Zatlera Reformu partijas (ZRP). 2014. gadā Lībiņa-Egnere pievienojās "Vienotībai" un no šī politiskā spēka tika ievēlēta 12. Saeimā.

2020. gadā Lībiņa-Egnere pavēstīja, ka vēlas pretendēt uz Satversmes tiesas tiesneša amatu, tomēr viņa šajā amatā netika ievēlēta.

Ārlietu ministrs – Edgars Rinkēvičs

Ilggadējais ārlietu ministrs Rinkēvičs (JV) dzimis 1973. gadā. 1995.gadā Latvijas Universitātē viņš ieguvis bakalaura grādu vēsturē, bet 1997. gadā tai pašā augstskolā iegūts maģistra grāds starptautiskajās attiecībās. 2000. gadā Rinkēvičs ASV Nacionālās aizsardzības universitātē ieguvis maģistra grādu nacionālās drošības resursu stratēģijās.

No 1993.gada līdz 1994.gadam Rinkēvičš bijis Latvijas Radio žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos. Savukārt laika posmā no 1995. gada līdz 2008. gadam ieņēmis amatus Aizsardzības ministrijā - Politikas departamentā, bijis valsts sekretāra vietnieks, kā arī valsts sekretārs. 2000. gadu sākumā viņš bijis Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO, bet vēlāk - NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes organizācijas biroja vadītājs.

No 2008. gada līdz 2011. gadam viņš bija Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs. Vēlāk Rinkēvičs iesaistījās ZRP un kandidēja 11. Saeimas vēlēšanās. Pēc ievēlēšanas viņš kļuva par ārlietu ministru, tādējādi Rinkēvičs šajā amatā ir vairāk nekā desmit gadus.

Izglītības un zinātnes ministre - Anda Čakša

Iepriekš no veselības nozares nākusī Čakša (JV) jaunajā valdībā ieņem izglītības un zinātnes ministres amatu. Viņa dzimusi 1974. gadā. 1999. gadā ieguvusi ārsta izglītību Latvijas Medicīnas akadēmijā, 2002. Rīgas Stradiņa universitātē iegūta izglītība pediatrijas specialitātē, kā arī anestezioloģijas un intensīvās terapijas specialitātē. 2007. gadā Čakša Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā iegusi maģistra grādu veselības aprūpes vadībā, bet 2010. gadā Rīgas Stradiņa universitātē pabeigusi tālākizglītības fakultātes mācību programmu "Psihodinamiskā psihoterapija".

No 2011. gada Čakša vadīja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, bet amatu pameta 2016. gadā, kad viņa kļuva par veselības ministri Māra Kučinska valdībā. Sākotnēji viņa bija bezpartejiska, bet 2017. gadā iestājās Latvijas Zaļajā partijā, no kuras izstājās 2019. gadā, kļūstot par "Vienotības" biedri.

Klimata un enerģētikas ministrs - Raimonds Čudars

Klimata un enerģētikas ministrs ir jauns amats, kuru rosināja izveidot JV, lai aktīvāk risinātu ar klimatu un enerģētiku saistītus jautājumus. Šajā amatā stāsies 1974. gadā dzimušais Čudars (JV), kurš 1996. gadā Latvijas Universitātē ieguvis jurista izglītību.

Čudars savulaik strādājis par zvērinātu advokātu birojā "Spāde un Miķelsons", bet no 2009. gada līdz 2022. gadam bijis Salaspils novada domes priekšsēdētājs.

Labklājības ministre - Evika Siliņa

Līdzšinējā premjera parlamentārā sekretāre Siliņa (JV) izraudzīta kā nākamā labklājības ministre. Viņa dzimusi 1975. gadā. 1997. gadā Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu tiesību zinātnēs un jurista kvalifikāciju, savukārt 2001. gadā viņa Rīgas Juridiskajā augstskolā ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu tiesību zinātnē, starptautiskajās tiesībās un Eiropas tiesībās.

No 2011. gada līdz 2012. gadam Siliņa bijusi iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (JV) ārštata padomniece juridiskajos jautājumos, bet no 2012. gada līdz 2013. gada sākumam ministra juridiskā padomniece. No 2013. gada līdz 2019. gadam Siliņa bija Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre. Savukārt no 2019. gada viņa ieņēma Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa parlamentārās sekretāres amatu.

Siliņa Saeimas vēlēšanās pirmo reizi startēja no ZRP saraksta un vēlāk no "Vienotības" saraksta, tomēr nedz 11., nedz 12. Saeimā netika ievēlēta. 14. Saeimas vēlēšanās viņa kandidēja no JV saraksta un tika ievēlēta.

Ekonomikas ministre - Ilze Indriksone

Ekonomikas ministres amatā turpinās strādāt Indriksone (NA). Viņa dzimusi 1974. gadā. 1998. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvusi bakalaura grādu vides zinībā, bet 2001. gadā Latvijas Universitātē ieguvusi vides zinātņu maģistra grādu.

No 1990. gadu beigām līdz par 2018. gadam nodarbojusies ar privātpraksi dārzu un ainavu plānošanā un teritoriālplānošanā. Indriksone 2013. gadā no NA saraksta tika ievēlēta Talsu novada domē, bet 2018. gadā no NA saraksta tika ievēlēta 13. Saeimā. 2022. gada maijā viņa stājās ekonomikas ministres amatā, nomainot Jāni Vitenbergu.

Aizsardzības ministre - Ināra Mūrniece

Aizsardzības ministres amatam NA izvirzīja bijušo Saeimas spīkeri Mūrnieci (NA). Viņa dzimusi 1970. gadā. Mūrniece 2009. gadā beigusi Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultāti, iegūstot tulkotājas kvalifikāciju. 2007. gadā ieguvusi profesionālo bakalaura grādu tulkošanā Ekonomikas un kultūras augstskolā. Latvijas Universitātē studējusi latviešu valodu un literatūru.

Pirms iesaistīšanās politikā Mūrniece 16 gadus strādājusi par žurnālisti laikrakstā "Latvijas Avīze", īpaši pievēršoties politikai un ārlietām.

Mūrniece no NA tikusi ievēlēta 11., 12., 13. un 14. Saeimā. No 2011. gada līdz 2014. gadam viņa bija 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja, bet 2014. gadā tika ievēlēta par 12. Saeimas priekšsēdētāju. Šo amatu viņa ieņēma arī 13. Saeimā, bet pēc 14. Saeimas vēlēšanām no šī amata šķīrās.

Kultūras ministrs - Nauris Puntulis

kultūras ministra amatā arī turpmāk būs Puntulis (NA). Viņš dzimis 1961. gadā. 1979. gadā viņš Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā ieguva izglītību pūtēju un estrādes orķestru vadītāja specialitātē, 1991. gadā Latvijas valsts konservatorijā iegūta solista – vokālista izglītība, bet 1994. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijā iegūts maģistra grāds operdziedātāja un pedagoga specialitātē.

Laika posmā no 1982. gada līdz 1994. gadam bijis rokgrupas "Pērkons" mūziķis, bet no 1994. gada viņš ir Latvijas Nacionālās operas solists. 1990. gados Puntulis Latvijas Mūzikas akadēmijā solo dziedāšanas katedrā bijis gan pedagogs, gan tās vadītājs.

Politikā Puntulis ienāk 2013. gadā, kļūstot par Rīgas domes deputātu. Rīgas domē viņš strādā līdz 2019. gadam, bet 2019. gada jūlijā kļūst par kultūras ministru.

Satiksmes ministrs - Jānis Vitenbergs

Iepriekš no ekonomikas ministra amata demisionējušais Vitenbergs (NA) turpmāk vadīs satiksmes ministriju.

Viņš dzimis 1985. gadā. 2005. gadā Vitenbergs ieguvis tūrisma gida izglītību Latvijas Kultūras koledžā, bet 2008. gadā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu tūrisma vadībā.

Viņš 13. Saeimas vēlēšanās startēja no partijas "KPV LV" saraksta, bet 2021. gadā pievienojās NA. 2020. gadā Vitenbergs kļuva par ekonomikas ministru, nomainot partijas biedru Ralfu Nemiro (KPV LV). Vitenbergs ministra amatu zaudēja 2022. gada maijā pēc Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa pieprasījuma.

Zemkopības ministrs - Didzis Šmits

Zemkopības ministra amatā stājies 1975. gadā dzimušais Šmits (AS). Viņš 1998. gadā Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu starptautiskajās attiecībās, bet 2000. gadā Parīzes 11. Universitātē maģistra grādu starptautisko organizāciju diplomātijā. Viņš bijis Latvijas Zivrūpnieku savienības un Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents.

Politisko darbību Šmits sācis 2004. gadā, vadot Tautas partijas ārlietu ministru Riharda Pīka un Arta Pabrika birojus. 2006. gadā viņš iestājās partijā "Jaunais laiks" un kļuva par partijas Saeimas frakcijas konsultantu un preses sekretāru. 2018. gadā Šmits iestājās partijā "KPV LV" un no tās saraksta tika ievēlēts 13. Saeimā. Vēlāk gan viņš šo partiju pameta. 2019. gadā Šmits kandidēja uz Valsts prezidenta amatu, bet vēlēšanās zaudēja Egilam Levitam.

Viņš 14. Saeimā tika ievēlēts no 2022. gadā izveidotā politiskā spēka AS.

Iekšlietu ministrs - Māris Kučinskis

Par nākamās valdības iekšlietu ministru iecelts Kučinskis (AS). Viņš dzimis 1961. gadā, bet 1988. gadā Latvijas Valsts universitātē ieguvis ekonomista kvalifikāciju.

Aģentūras LETA arhīva informācija liecina, ka Kučinskis karjeru sācis 1980.gadā kā Valmieras rajona Finanšu nodaļas ekonomists, pēc tam devies dienēt armijā. Atgriežoties no armijas, laikā no 1984. gada līdz 1987. gadam bijis Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcas galvenais grāmatvedis, bet pēc tam kļuvis par Valmieras rajona Dzīvokļu komunālās saimniecības ekonomistu.

Politisko karjeru sācis 1994. gadā, kad kļuvis par Valmieras pilsētas domes deputātu. Laikā no 1998. gada līdz 2003. gadam bijis Valmieras pilsētas domes priekšsēdētājs. Vēlāk kandidējis arī Saeimas vēlēšanās, tomēr nesekmīgi, līdz 2003.gada janvārī viņu apstiprināja par 8. Saeimas deputātu Andra Šķēles vietā, kurš nolika deputāta mandātu.

Laikā no 2004.gada decembra līdz 2006.gada novembrim bijis reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs.

2006. gadā ievēlēts 9. Saeimā, pēc tam 10. Saeimā, savukārt starts 11. Saeimā bija nesekmīgs. Par 11. Saeimas deputātu kļuvis pēc tam, kad Iveta Grigule ievēlēta Eiropas Parlamentā. 12.Saeimā ievēlēts no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta, pārstāvot tajā "Liepājas partiju".

Kučinskis savulaik bijis Tautas partijas biedrs, vēlāk kļuva politiskās apvienības "Par labu Latviju" biedrs. Vēlāk kā Zaļo un zemnieku savienības pārstāvis kļuva Ministru prezidentu, šajā amatā esot no 2016. gada līdz 2019. gadam.

Pirms 14. Saeimas vēlēšanām Kučinskis pameta Zaļo un zemnieku savienību, iesaistoties AS, no kura viņš tika ievēlēts jaunajā parlamentā.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs - Māris Sprindžuks

Nākamais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs būs AS pārstāvis Sprindžuks. Viņš dzimis 1971. gadā. Sprindžuks 1994. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvis bakalaura grādu agronomijā, bet 1998. gadā Kanzasas universitātē (ASV) maģistra grādu valsts pārvaldē.

Savulaik Sprindžuks darbojās kā toreizējā Ministru prezidenta Andra Šķēles biroja vadītājs, bet 2000. gadā viņš no Tautas partijas saraksta iekļuva 7. Saeimā un pildīja Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra pienākumus.

No 2005. gada līdz 2009. gadam viņš bija Ādažu novada domes deputāts, bet no 2013. gada līdz 2022.gadam Ādažu novada domes priekšsēdētājs. Savulaik Sprindžuks bija Zaļo un zemnieku savienībā, bet vēlāk iesaistījās "Latvijas Reģionu apvienībai", kas pieslējās AS un iekļuva 14. Saeimā.

Veselības ministre - Līga Meņģelsone

Nākamā veselības ministre būs ilggadēja Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone. Viņa dzimusi 1972. gadā. 1996. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu kultūras teorijā un administrēšanā, 1999. gadā Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē ieguvusi augstākās profesionālās izglītības diplomu ar kvalifikāciju ārējo sakaru struktūrvienības vadībā, bet 2017. gadā Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē sāktas maģistra studijas programmā "Sabiedrības vadība".

Meņģelsones profesionālās gaitas saistītas ar darbu medijos. No 2001. gada līdz 2004. gadam viņa bijusi ziņu aģentūras "BNS Latvija" direktore, no 2005. gada līdz 2008. gadam bijusi direktore izdevniecībā "Dienas žurnāli", no 2008. gada līdz 2009. gadam bijusi AS "News Media Group" valdes priekšsēdētāja, no 2010. gada līdz 2011. gadam viņa bijusi Rīgas Pašvaldības kultūras iestāžu apvienības attīstības un mārketinga vadītāja. Savukārt 2011. gadā viņa tika iecelta Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektores amatā.

2019. gadā Meņģelsone dibinājusi Rīgas Dzemdību nama atbalsta fondu, bet kopš 2003. gada ir biedrības "Līdere" biedre.

Šā gada vasarā Meņģelsone līdz ar dažiem citiem Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvjiem tika minēta starp tolaik vēl par biedrību dēvēto "Apvienotais saraksts" izveidotājiem, bet pavisam drīz viņa paziņoja, ka saglabās politisko neitralitāti. Neskatoties uz to, ka Meņģelsone nav AS biedre, šis politiskais spēks nolēma virzīt viņu veselības ministres amatam.

Deklarācijā – ekonomikas transformācija

Kariņa nākamās valdības deklarācijā uzsvērts, ka tās mērķis ir "Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā".

51 lapaspusi garajā deklarācijā uzsvērts, ka cilvēks ir galvenā Latvijas vērtība, tāpēc šobrīd visiem jāmobilizējas tādai tautsaimniecības izaugsmei, kas uzlabos dzīvi pašiem un nākamajām paaudzēm. Lai īstenotu plašu ekonomikas transformāciju, mērķēti pārorientējams darbs piecās savstarpēji cieši saistītās jomās:

Drošība. Ekonomikas transformācijas un valsts attīstības pamats ir droša vide. Īpaši nozīmīgi tas ir laikā, kad kaimiņvalsts Krievija īsteno agresīvu karadarbību pret Ukrainu. Mūsu valsts iedzīvotājiem un jebkuram investoram vajadzīga pārliecība, ka Latvija ir un būs droša un tiesiska valsts, kur dzīvot un attīstīt savu uzņēmējdarbību. Drošības joma aptver ne tikai ārējo militāro drošību un ārpolitiku, bet arī iekšējo drošību, tiesiskumu un likuma varas stiprināšanu, kas ietver gan policijas, gan ugunsdzēsēju, gan robežsardzes, gan korupcijas apkarošanas spēkus.

Izglītība. Tā ir pamats valsts ekonomikas transformācijai. Kvalitatīva un pieejama izglītība ir būtiska tautsaimniecības izaugsmes, katra cilvēka, visas sabiedrības un valsts sekmīgas attīstības un ilgtspējas pamats. Caur visiem mūžizglītības posmiem – pirmsskolu, pamatskolu, vidusskolu, profesionālo un profesionālās ievirzes izglītību, speciālo un interešu izglītību, kā arī augstskolu – mums ir jāturpina darbs, lai izveidotu pieprasītu un efektīvu izglītības sistēmu, kas dod iespēju katra indivīda izaugsmei un sagatavo reālajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Īpaši jāinvestē augstākajā izglītībā un zinātnē, lai Latvijā panāktu dinamisku inovāciju attīstību, paplašinātu un nostiprinātu pamatu eksportam ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinātu nacionālo cilvēkkapitālu.

Enerģētika. Tas ir motors ekonomikas transformācijai. Ilgstoši Latvijas tautsaimniecība paļāvās uz salīdzinoši lēto Krievijas gāzes importu, lai ražotu gan siltumu, gan elektrību. Krievijas karš Ukrainā beidzot ir sagrāvis ilūziju, ka Latvija var turpināt ierasto ceļu enerģētikas jomā. Tāpēc ir jāattīsta tāda enerģētikas nozare, kas paredz pietiekamu, prognozējamu un cenas ziņā konkurētspējīgu enerģētikas nodrošinājumu nākotnes ekonomikas attīstībai un skaidru plānu, kā Latvija sasniegs tai saistošos ES klimata mērķus. Ir jāveicina atjaunojamo energoresursu izmantošana, jo tā ir ne tikai klimata politikas sastāvdaļa, bet tā arī nozīmīgi samazina Latvijas importa bilanci.

Konkurētspēja. Tas ir nodrošinājums ekonomikas transformācijai. Lai turpinātu tautsaimniecības un eksporta izaugsmi, mums ir jāveicina augstas pievienotas vērtības investīcijas Latvijā. Jāattīsta ne tikai Rail Baltica dzelzceļa projekts, bet jāpārorientē visa mūsu dzelzceļa sistēma un ostu potenciāls. Ir jāturpina attīstīt pelnošie lauksaimniecības un mežsaimniecības sektori, lai augtu to pievienotā vērtība. Mums ir jāiedzīvina jauno novadu centru ekonomiskā attīstība, kas ietver mājokļu pieejamību, izglītības, veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību un fizisko savienojamību ar tuvāko apkārtni un citiem novadu centriem. Rīgas konkurētspējas stiprināšana ir priekšnoteikums straujākai valsts kopējai ekonomikas izaugsmei. Panāksim būtisku ēnu ekonomikas samazināšanos.

Dzīves kvalitāte, cilvēka un sabiedrības veselība. Tās pieaugums nodrošinās ilgtspējīgu ekonomikas transformāciju, jo galvenais izaugsmes resurss ir darba tirgū pieprasītas cilvēka spējas, zināšanas, un radošums, kā arī to prasmīga izmantošana, savstarpēji sadarbojoties. Lai ikkatrs izjustu dzīves kvalitātes uzlabojumus, ir jāstiprina tiesiskums, veselības aprūpes kvalitāte, latviskā kultūrtelpa, vietējo kopienu attīstība, kā arī bērnu aprūpes un labklājības sistēma, jāpanāk, lai cilvēks būtu efektīvu pakalpojumu centrā. Valdība apņemas nodrošināt ilgtspējīgu un uz pacientu centrētu veselības aprūpes sistēmas darbību. Ziemeļvalstu pieredze rāda, ka kopējā dzīves kvalitātes uztvere investoru piesaistei un ekonomikas attīstībai ir svarīgāka par dzīves dārdzību vai nodokļu slogu. Savukārt dzīves kvalitāte ir pamats pašu, mūsu bērnu un uzņēmēju izvēlei par labu savai zemei Latvijai.

Deklarācijā uzsvērts, ka valdības darbs ir veicams ciešā sadarbībā ar sociālajiem un sadarbības partneriem un nevalstiskajām organizācijām, lai strādātu vienotam mērķim – mūsu valsts neatkarības stiprināšanai, ekonomikas transformācijai un iedzīvotāju dzīves kvalitātei. Tas ir panākams ar labu sabiedrības un valdības kopdarbu.

Ministru kabineta deklarācijas pilns teksts lasāms šeit.

Sadarbības līgumā - savstarpēja cieņa un atšķirīgi balsojumi

Trīs politisko spēku noslēgtajā sadarbības līgumā puses vienojušās arī par vispārīgiem sadarbības principiem. Minētais līgums paredz, ka sadarbības partneriem jāievēro vispārpieņemtās ētikas normas – savstarpēja cieņa, uzticība, koleģialitāte un godprātības princips. Tāpat sadarbības partneri uzņemas solidāru atbildību par to, lai Ministru kabineta lēmumi tiktu izsmeļoši, atklāti un racionāli pamatoti un argumentēti sabiedrībai un medijiem. Līgums paredz, ka Ministru kabinetu veidojošie sadarbības partneri uzņemas solidāru atbildību par Ministru kabineta darba rezultātiem. Tāpat tas paredz, ka Ministru kabinetu veidojošo politiķu – Ministru prezidenta un ministru – pienākums ir paust vienotu nostāju visos Ministru kabineta saskaņotajos ārpolitikas jautājumos.

Lai nodrošinātu efektīvu, stabilu un profesionālu Ministru kabineta darbu un efektīvu sadarbību starpministriju līmenī līdz 14. Saeimas pilnvaru termiņa beigām, sadarbības partneri vienojas noteiktu politiku koordinācijai ieviest ministra biedra institūtu, kā arī izveidot Ministru kabineta komitejas.

Sadarbības un koordinētas rīcības nodrošināšanai regulāri tiek plānotas politisko partiju pārstāvju sadarbības sanāksmes, kurā var piedalīties ministri, Saeimas deputāti, parlamentārie sekretāri, ministru biedri, Ministru prezidenta padomnieki un ministru padomnieki un sadarbības partneru aicinātās personas. Nav pieļaujams, ka sadarbības sanāksmē piedalās personas, kurām nav saistības ar izskatāmo jautājumu.

Sadarbības līgums arī noteic, ka partneri respektē cits cita tiesības virzīt likumprojektus un tiesības balsot atšķirīgi, pirms tam koleģiāli konsultējoties, šādos jautājumos - nelaulāto dzīvesbiedru tiesību paplašināšana; Stambulas konvencija,; tautas nobalsošanas ierosināšanas sliekšņa samazināšana; Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņa; ģimenes jēdziena stiprināšana.

2023. gada budžetā tikai fiskāli neitrāli pasākumi

Koalīciju veidojošie spēki parakstījuši arī fiskālās disciplīnas līgumu, kurā atrunātu fiskālās politikas pamatprincipi un rīcība valsts budžeta sagatavošanā. JV, AS un NA apņemas veidot pretciklisku fiskālo politiku, lai būtu iespējams mērķtiecīgi sniegt atbalstu iedzīvotājiem un uzņēmējiem krīzes situācijā, un veikt ekonomikas transformāciju, nodrošinot straujāku eksporta un iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi. Politiskie spēki apņemas pakāpeniski samazināt vispārējās valdības budžeta strukturālo deficītu līdz 0,5% no IKP 2025. gadā un turpmāk to uzturēsim šajā līmenī. Vienlaikus ārpus no šī nosacījuma tiks finansēts aizsardzības un iekšējās drošības izdevumu pieaugums un vienreizējie izdevumi, kas saistīti ar Krievijas kara pret Ukrainu izraisītās krīzes seku mazināšanai un valsts enerģētiskās neatkarības no Krievijas nodrošināšanai.

Lai nodrošinātu ekonomikas noturību pret potenciālajām satricinājumiem nākotnē, pēc kara izraisītās krīzes beigām koalīcija īstenos tādu fiskālo politiku, kas samazina vispārējās valdības parādu zem 40% no IKP. Tāpat koalīcija veiks patstāvīgu un sistemātisku valsts budžeta izdevumu pārskatīšanu.

Savukārt, lai nodrošinātu valsts 2023. gada pagaidu budžetā noteikto pasākumu finansēšanu, politiku un nosacījumu izpildes turpināšanu, nekavējoties, operatīvi tiks sagatavots iesniegšanai Saeimā 2023. gada budžeta likuma projekts, tajā piedāvājot tikai fiskāli neitrālus pasākumus.

Tāpat koalīcija apņemas veicināt valsts konkurētspēju, īstenojot stabilu, nodokļu maksātājiem saprotamu un elastīgu nodokļu politiku, kas nodrošina valsts fiskālās vajadzības un stratēģisko attīstības mērķu sasniegšanu. Kopā ar sociālajiem un sadarbības partneriem 2023.gadā tiks izstrādātas un apstiprinātas vidēja termiņa nodokļu politikas pamatnostādnes. Plānots īstenot principu, ka būtiskas pārmaiņas tiek veiktas ne biežāk kā vienu reizi četru gadu ciklā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!