Bezceļš, kaņepes un lauku klusums – no Londonas uz Latgales laukiem



“Sākumā pārbaudiet, vai uz jūsu izvēlēto lauku īpašumu ved ceļš,” ar šādu padomu Andris Višņevskis iesāka stāstu, kā abi ar dzīvesbiedri Deboru nolēmuši no Londonas pārcelties uz Latvijas laukiem, Obelišku ciemu Viļānu novadā. Abu saimniecība plašāk pazīstama kā kaņepju ferma – “Obelisk farm”, kas ražo dažādus kaņepju izcelsmes produktus un ne tikai.

Andris ir rīdzinieks, bet Debora – portugāliete. Abi ir padzīvojuši vairākās valstīs, līdz atraduši savu sapņu piepildījumu nelielā Latgales ciematā un iekārtojušies uz dzīvi savā lauku mājā. Tagad pāris audzina dēlu un meitu, kā arī nodarbojas ar kaņepju audzēšanu, kas piesaista gan tūristus, gan citus nozares interesentus.

Sākumā tapa ceļš

Plāns pārcelties no Rīgas un Londonas, kur Andris un Debora iepriekš dzīvojuši un strādājuši, uz mierīgu vietiņu laukos abu prātus nodarbinājis jau krietnu laiku. Nu jau apritējuši pieci gadi, kopš šis sapnis ir īstenojies. Īpašums atrodas tieši pa vidu starp Varakļāniem un Viļāniem, netālu aiz mežiņa ir dzelzceļa sliedes, tāpēc pa retam dzirdams vilciens. Pārim ir sava siltumnīca, vasarā arī dārziņš, kur izaudzēt lauku labumus.

Andris sākumā gribējis braukt uz Portugāli, bet abi vienojušies par labu Latvijai, jo šeit tomēr ir lētāka dzīvošana, kas bijis noteicošais faktors vietas izvēlei. Deborai pirms pārcelšanās nebija daudz pieņēmumu par to, kāda būs dzīve laukos. Viņa vienkārši gribēja tikt prom no Londonas burzmas. 

Es biju nogurusi dzīvot īrētās vietās, gribējās kaut ko savu.Debora

“Liekas pašsaprotami, ka uz māju jāved ceļam, taču, kad ievācāmies, ceļa šeit nebija,” Debora uzsver šīs šķietami vienkāršās lietas ārkārtīgi lielo nozīmi. Pirmajos gados nācās pašu spēkiem taisīt ceļu, lai ar mašīnu varētu normāli piebraukt pie mājas. Tāpat nācies krietni parūpēties arī par mājas pārvēršanu dzīvošanai derīgā miteklī, jo tai nebija logu un trūka citu ērtību.

Andrim ir radinieki Tukuma un Aizputes pusē, bet Latgali kā savu dzīvesvietu ģimene izvēlējās tīri finansiālu apstākļu dēļ. Kurzemē tāds pats īpašums esot maksājis daudz vairāk. Kā Andris nesen uzzinājis, viņa vectēvs nāk no Daugavpils puses.

Internets labāks nekā Londonā

“Bērnudārzi ir, skolas ir, ģimenes ārsti arī ir,” Andris uzskaita obligātās lietas, kas nepieciešamas, lai kur cilvēks dzīvotu. Tāpat viņam ļoti svarīgs esot arī svaigs gaiss, daba un brīvība, kā arī tas, lai bērniem ir, kur aizskriet un ko darīt, brīvi izpaužoties. Uz veikalu ģimene dodas tikai reizi nedēļā, taču visas komunikācijas un internets gan mājās esot. Plānojot pārcelties uz laukiem, abi nedaudz satraukušies, vai tur būs pieejams internets, taču izrādījies, ka Latvijas laukos savienojums ir pat labāks nekā Londonā.

Foto: Arita Strode-Kļaviņa

Debora un Andris priecājas, ka Latgales laukos nav tādu sastrēgumu kā lielajās pilsētās. “Sastrēgums laukos ir tikai tad, kad kaut kur iestrēgsti un nevari izbraukt ārā. Piemēram, pavasarī, rudenī,” teic Andris.

Kad pārcēlušies, Andris kādu laiku vēl strādājis arī Rīgā, lai gūtu papildu ienākumus, un Debora atceras, cik tumši un bailīgi bijuši vakari mājās vienai ar bērniem, kad viņai šķitis, ka kāds noteikti skatās pa logu iekšā mājā. Sākumā visus aizkarus vēruši ciet, jo bijusi paranoiska sajūta, taču tagad ir skaidrs, ka tas bija nepamatoti. Bija jāpierod pie tik nošķirtas dzīves.

“To tumsu un klusumu, kas šeit bija sākumā, mēs tiešām negaidījām,” atceras portugāliete. Viņa turpina: “Visu laiku bijām pieraduši, ka apkārt ir cilvēki, tāpēc sākumā bija jāpierod pie tā, ka šeit tā nav.”

Kā vienu no galvenajām lauku dzīves vērtībām Andris un Debora min iespēju pieredzēt visus četrus gadalaikus: “Šeit var redzēt, kā mainās gadalaiki.” Pavasarī sāk dziedāt putni, rudenī tie aizlido un visas lapas nobirst zemē, viss ir pliks, bet pavasarī viss ir atkal zaļš. “Tas ir citādi nekā pilsētā,” uzsver Andris.

Kaimiņu būšanas

Debora stāsta, ka Portugālē ir ierasta lieta, ka kaimiņi nāk ciemos bez aicinājuma un uzsāk sarunas, taču šeit tāda negaidīta ciemošanās viņiem gadījusies tikai vienreiz – tieši tad, kad ciemos bija atbraukusi Deboras māsa. Tobrīd bērni gulējuši, bet Andris kaut ko darījis dārzā. Māsas pēkšņi sapratušas, ka mājā kāds ir. Abas gājušas pārbaudīt, kas pie viņiem ir ielauzies. Deboras māsa drošības nolūkos pat paņēmusi katrā rokā pa šķērēm. Tomēr šķēres pielietot nenācās, jo bez uzaicinājuma ciemos bija ieradusies kaimiņiene Frosja. 

Foto: Arita Strode-Kļaviņa

Kad jaunā ģimene tikko bija ievākusies lauku mājā, viņi esot apstaigājuši tuvējos kaimiņus, lai iepazītos un pateiktu, ka tagad dzīvošot kaimiņos. Savukārt Frosjas tante uzaicinājusi viņus pie sevis ciemos tikai pēc trim gadiem. Šī vizīte pie kaimiņienes – dzejnieces – visiem izvērtusies par interesantu piedzīvojumu, jo turp devušies kopā ar bērniem, Deboras māsu un brīvprātīgo fermas palīgu Džeikobu, kurš tobrīd pie viņiem uzturējies. No visiem šiem ciemiņiem Andris esot bijis vienīgais, kurš pārvaldījis krievu valodu. Aizejot ciemos, kaimiņiene cienājusi visus ar kafiju un siļķmaizītēm un sākusi lasīt savus garos dzejoļus krievu valodā. Andrim ticis uzticēts atbildīgais uzdevums iztulkot tos, lai arī pārējie varētu saprast. Šo ciemošanos tagad visi atceras kā jauku piedzīvojumu. 

Ķiploku vietā kaņepes

Pirmā jaunajā saimniecībā tapa siltumnīca, jo pārim bija ideja, ka dārzam noteikti jābūt. “Ir laba sajūta, ja pats vari savā dārziņā kaut ko izaudzēt,” priecājas Andris. Viņam bija skaidrs – ja ir tie trīs hektāri, tad kaut kas jau būs jāaudzē, bet ideja par kaņepēm radusies pēc īpašuma iegādes un pārcelšanās. Tika apsvērti un izskatīti vairāki varianti, piemēram, ķiploki, zemenes, tikai pēc tam radusies ideja par kaņepēm.

Divus gadus pēc ievākšanās jaunajā mājā tika izdomāts, ar ko ģimene grib nodarboties un ko audzēt. Tā abi sākuši interesēties par nepieciešamajiem apstākļiem, sēklām un visu, kas saistās ar kaņepju audzēšanu. Mācoties no citu un savām kļūdām, pāris eksperimentējis ar dažādiem paņēmieniem, kaņepju izmantošanas un pielietošanas iespējām, ar katru gadu arvien vairāk pilnveidojoties. 

“Sākumā mēs iesējām kaņepes, jā, tās izauga, bet ko darīt, kad jāvāc nost? Kā to darīt, mēs arī nezinājām, visu apguvām paši,” skaidro Andris. Cilvēkiem varētu likties, ka viss lielais darbs ir vasarā, kad kaņepes aug un tās ir jākopj, bet patiesībā ir otrādi, jo ziemā notiek apstrāde un gatavošanās nākamajai sezonai, jaunu audzēšanas metožu vai šķirņu plānošana. Kaņepju audzētājs atklāj, ka jaunajā sezonā plāno atvērt kaņepju muzeju, kurš tagad tiekot intensīvi plānots un iekārtots. “Visu gadu ir, ko darīt, vienīgi ziemā ir grūtāk, jo četros pēcpusdienā jau ir tumšs,” saka Andris.

“Galvenais jau nav tas, ko mēs audzējam, bet tas, ka esam ģimene, esam savās mājās un vairāk vai mazāk varam sevi nodrošināt tur, kur mēs esam. Mērķis ir būt laimīgam, vienalga, vai tu dzīvo pilsētā vai laukos, katram tas veids var atšķirties,” pāris dalās savā dzīves pieredzē un atklājumos. “Šīs ir mūsu mājas, mēs šeit jūtamies droši un negribētu braukt nekur citur prom,” apgalvo Andris, un Debora viņam piebalso.

Projekta "Pret straumi" veidotāji: saturs – Krista Melisa Altāne, Sarmīte Gaidule, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums – Natālija Hlapkovska, foto – privātais arhīvs un "Shutterstock".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.