Tējas namiņš, tautas dejas un suiti – Rīgā nepiepildītie sapņi realizējas Alsungā


Dace Oberšate-Veisa kādreiz sevi saukusi par īstu rīdzinieci. Laikā, kad “Latvijā atvērās robežas”, padzīvojusi Slovēnijā un Lielbritānijā. Atgriezusies Latvijā, atvērusi kafejnīcu “Tims Mints” Vecrīgā, taču šobrīd ikdienu pavada, rosoties savā tējas namiņā “Sapņotava” Alsungā. “Lauku teritorijām tas ir diezgan liels potenciāls – attīstīt interesantas vietas, uz kurām var braukt pilsētnieki, kas vēlas izrauties ārā no savas ikdienas,” atzīst Dace.

Ar Daci tiekamies “Sapņotavā”, kas pēdējo mēnešu laikā kļuvusi par iecienītu alsungiešu vietu sarunām un tējas baudīšanai. Lielāko ikdienas daļu viņa pavada šeit, taču brīvajā laikā dejo tautas dejas vietējā deju kolektīvā. Tautas dejas esot sen lolots Daces sapnis, kas piepildījies pēc pārcelšanās uz Alsungu 2017. gadā. Viņa atzīst, ka galvaspilsētā kas tāds nekad nebūtu iespējams.

Rīdziniece “Jaunajos vanagos”

Galvaspilsētā Dace pavadījusi lielāko mūža daļu. Viņa stāsta: “Uzaugusi esmu pilnībā Rīgā, abas manas vecmāmiņas bija no Rīgas, lauku man nebija.” Rīgas 64. vidusskolā mācījusies aktieru klasē, taču skolai bijis izteikts matemātikas novirziens, tāpēc Dacei uz dzīvi nācies skatīties gan eksakti, gan ar aktrises skatījumu. Pēc vidusskolas studējusi vadības zinības Latvijas Universitātē, iegūstot zināšanas, kas šajā dzīves posmā esot jo īpaši noderīgas.

“Man gan patīk teikt, ka par to, kas es esmu, man jāpateicas nevalstiskajām organizācijām (NVO). Es darbojos “Jaunajos vanagos” jau gandrīz no pašiem to pirmsākumiem. Man liekas, ka pagājušajā gadā organizācija nosvinēja 25 gadu jubileju, es gluži ne tik ilgi, bet kādus 22 gadus noteikti tur darbojos. Tieši ārpusskolas izglītība ir tas, kas dod spēku uzdrošināties un kaut ko darīt,” pauž Dace.

Liktenīgais zvans, upeņu sula un “Rīgai 800”

Daces pirmā darbavieta bijusi kāda reklāmas firma. Viņa iepriekš domājusi, ka reklāmas industrija ir ļoti radoša, taču vēlāk sapratusi, ka tas it nemaz nav tas, ko bija iztēlojusies. Dace skaidro: “Kad es biju pusgadu pastrādājusi, kādudien sapratu, ka nevēlos vairs nevienu dienu ilgāk tur strādāt. Pie biroja galda sazvanīju “Irish Pub” – tajā laikā foršāko vietu, kur Vecrīgā atpūsties. Sarunāju tikšanos ar direktoru, teicu, ka man nav nekādas iepriekšējas pieredzes, bet es zinu, ka vēlos to darīt un iemācīšos visu, ko vajag.”

Dace savā kafejnīcā "Tims Mints"

Uzdrīkstēšanās dēļ viņa uzreiz pieņemta darbā, taču Daces pirmā darbadiena bijusi diezgan smaga. Tā sakritusi ar Rīgas 800. dzimšanas dienu, kas bijis pārbaudījums pat pieredzējušiem darbiniekiem. Dace piebilst: “Tajā pašā pirmajā darbadienā es kādam solīdam kungam ar baltu kreklu uzgāzu virsū upeņu sulu. Izstāstīju, ka šodien ir liela diena, kā arī man ir pirmā diena, tāpēc ir liels uztraukums. Viss bija kārtībā.” Tā arī bijusi liktenīgā diena, kad Dace sapratusi – viņai patīk šī joma.

Dzīve ārzemēs un vēlme atgriezties mājās

Kad Latvija 2007. gadā pievienojās Šengenas zonai, viņa ar darba kolēģi devās uz Slovēniju apciemot draudzeni, kas tolaik tur studējusi. “Kalni man tur nolaupīja sirdi. Atpakaļceļā uz Rīgu runājām par to, ka tagad robežas ir vaļā un ka mēs varētu tāpat vien aizbraukt un dzīvot Slovēnijā,” teic Dace. Viņa turpina: “Un tā arī bija. Atbraucām, nopirkām biļetes un uztaisījām atvadu ballīti. Aptuveni nedēļu pirms lidojuma draudzene satika savu sapņu puisi un pateica, ka nekur nebrauks. Tā es viena pati aizbraucu, jo atlūgums jau bija uzrakstīts, no visiem biju atvadījusies.”

Ar NVO palīdzību Dace atradusi dzīvesvietu, divus mēnešus mācījusies vietējo valodu, bet pēc trim mēnešiem jau strādājusi centrālajā kokteiļu vietā Ļubļanā. Pēc pusgada vietējais radio pat aicinājis Daci uz interviju, jo latviešu meitene, kas tik īsā laikā iemācījusies slovēņu valodu, vietējiem bijis kaut kas vēl nepieredzēts. Taču ilgi Dace Slovēnijā vairs neuzkavējās: “Sezona beidzās, uznāca sniegs, darbavietu aizvēra, bet es pārcēlos uz Angliju.”

Londona pārsteidza Daci, jo pasakaino dabas ainavu vietā viņas acīm tagad atklājušās tikai ķieģeļu mājas. Katru dienu trīs stundas pavadījusi ceļā, lai nokļūtu no dzīvesvietas līdz darbavietai. 

Viss, ko redzēju, bija tikai ķieģeļi, ķieģeli, ķieģeļi. Mums uz ielām ir koki un krūmi, bet ne tur. Sapratu, ka es tā vienkārši nevaru dzīvot, ka tās milzīgās cilvēku masas un dzīve bez dabas nav man. Dace

Viņa sevi vienmēr saukusi par patrioti, taču, esot svešumā, emocijas pret tēvzemi kļuvušas vēl spēcīgākas.

Mazulim jāaug veselīgā vidē – laukos

Pēc atgriešanās Dace vēlējusies radīt kaut ko pati, un tā 2012. gadā tapis “Tims Mints” – kafejnīca Vecrīgā, kuru Dace radīja kopā ar māsu un brāli. Tieši tur viņa iepazinusies ar savu vīru Ronaldu. Gredzenus mijuši pēc latvju tradīcijām 2016. gada Līgo vakarā Alsungā, kaut arī tolaik vēl dzīvojuši Rīgā. Kāzu svinību vietai izvēlētas Ronalda dzimtas mājas, kas pēdējos 20 gadus stāvot tukšas. Kad pieteikusies abu kopīgā meita Dora, ģimene sapratusi, ka mazulim jāaug veselīgā vidē – laukos. “Tā kā lauki man nekad nebija bijuši, bet vīram saknes ir Alsungā, nebija jāstrīdas, uz kuru pusi brauksim,” atzīst Dace.

Daces un Ronalda izlolotais tējas namiņš Alsungā

Projekts par tējas namiņu Lauku atbalsta dienestā bija iesniegts, Ronalds bijis apstiprināts vakancei Alsungas novada domē, taču pāri joprojām mākušas šaubas par to, kā rīkoties tālāk. Ronalds stāsta: “Es tolaik vēl Rīgas lidostā strādāju, man bija labi apmaksāts darbs. Finansiālais aspekts bija tieši tas, kas pārcelšanos visvairāk bremzēja. Sākotnēji bija doma, ka Dace ar bērniem ātrāk pārcelsies, jo tējas projekta namiņš bija jāpalaiž, bet es gadus četrus piecus vēl Rīgā pastrādātu, lai būtu finansiālā stabilitāte. Naktī negulējām, paņēmām lapu un vilkām plusus un mīnusus.”

Izvēle tomēr krita par labu tam, ka uz Alsungu visi ģimenes locekļi pārcelsies reizē – 2017. gada 13. augustā. Ne Dace, ne Ronalds izvēli nenožēlo un plāno Alsungā palikt uz visiem laikiem. “Mērķis ir uzbūvēt māju manu senču lauku sētā,” atzīst Ronalds. Viņš piebilst: “Jā, man ar Alsungu ir kaut kāda saistība, bet, ja mēs taisītu aptauju par visām lauku teritorijām Latvijā, man liekas, Alsunga vienalga būtu “top 3”. Te ir viss, lai varētu forši dzīvot un audzināt bērnus.”

Suiti, tautastērpi un iespējas Alsungā

Ronalds atklāj, ka Alsungas šarms skaidrojams ar to, ka tā ir suitu zeme. Turklāt suitu kultūrtelpa iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. “Cilvēki te svētkos velk tautastērpu. Nevis tāpat, bet tāpēc, ka viņiem tas ir sirdij tuvu un svarīgi. Suitu kultūra rada tādu sajūtu, ka es esmu ārzemēs. Tas liekas tik citādi un tik spēcīgi. Var just, kā cilvēki stāv un krīt par savām vērtībām. Vienlaikus tas ir tik tuvu, jo tie ir latvieši,” piebilst Dace.

“Uz kāzām pasūtīju sev suitu vīriešu tautastērpu ar domu, ka, dzīvojot Alsungā, nāksies vēl kādu reizi uzģērbt. Tagad man jau ir jāsāk domāt par otru komplektu, jo pirmais būs stipri novalkāts,” stāsta Ronalds. Viņš, tāpat kā Dace, ir ļāvies iespējām, kuras sniedz dzīve Alsungā. Šobrīd Ronalds dzied folkloras kopā “Suitu vīri” un pūš dūdas “Suitu dūdeniekos”, bet kādu brīdi spēlējis arī vietējā amatieru teātrī. Ronalds un Dace vienbalsīgi atzīst, ka Alsungā iespējams piedalīties visur, kur cilvēks vēlas, taču Rīgā tas nebūtu iespējams.

Arī Daces vecākā meita Laura Alsungā apmeklē pulciņus, kurus iepriekš Rīgā nebija iespējas apmeklēt lielo attālumu un laika trūkuma dēļ. “Alsungā es varu pavērt durvis un palaist bērnu uz skolu nesatraucoties, jo nav ne to krustojumu, ne tās satiksmes. Es zinu, ka viņa tiks līdz skolai droši. Pēc tam viņai ir mākslas skola, mūzikas skola, dejošana, papildu sporta nodarbības, biznesa pulciņš, angļu valodas pulciņš. Viņa piedalās visur,” ar lepnumu atzīst māte.

Dacei bieži tiekot vaicāts, vai nepietrūkst galvaspilsētas “burziņa”. “Tur jau tā lieta, ka Rīga nav tālu. Ja ļoti gribam, iekāpjam mašīnā un aizbraucam,” viņa skaidro. Ronalds turpina Daces domu: “Ja tā paskatās, Alsunga ir gandrīz vai Kurzemes centrā. Ja gribi pie jūras, 10 minūšu laikā ar mašīnu var nokļūt. Rīgā ar mašīnu ilgi jābrauc, ar trolejbusu vēl ilgāk. Ja gribi teātri, aizbrauc uz Liepāju, Ventspilī arī ir teātris. Ja gribi prezidentu satikt, tad gan uz Rīgu jābrauc.” Taču, kamēr vizītei pie prezidenta iemesla nav, ģimene savas dienas turpinās vadīt Alsungā, izbaudot visu, ko sniedz dzīve mazā ciemā.

Projekta "Pret straumi" veidotāji: saturs – Krista Melisa Altāne, Sarmīte Gaidule, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums – Natālija Hlapkovska, foto – privātais arhīvs un "Shutterstock".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.